Meitene, kurai nevajadzēja izdzīvot: stāsts par brīnumainu izglābšanos un šausmīgu noziegumu

1961. gada 16. novembrī grieķu tankkuģa «Captain Theo» otrais kapteiņa palīgs Nikolaoss Spahidakis ūdenī pamanīja baltu plankumu. Tankkuģis šķērsoja Atlantijas okeānu netālu no Bahamu salām. Jūra bija mierīga, redzamība laba, taču plankums te parādījās, te pazuda starp viļņiem. Spahidakis paņēma binokli, paskatījās vēlreiz un pasauca kapteini Stilianu Kucodonti.

Kapteinis pavēlēja mainīt kursu. Pēc kāda laika jūrnieki saskatīja nelielu korķa plostu, uz kura sēdēja bērns. Meitene bija gaišmataina, kalsna, ar saulē apdegušu seju. Viņai mugurā vēl bija balta blūze un rozā bikses. Aptuveni pusotru metru garais un sešdesmit centimetru platais plosts tik tikko turējās virs ūdens. Apkārt bija redzamas haizivju spuras.

Viens no matrožiem nolaidās pie ūdens uz plosta, kas bija salikts no tukšām mucām. Meiteni uzcēla uz tankkuģa. Viņa gandrīz nepretojās — spēka vairs nebija. Viņu noguldīja, iedeva ūdeni un mēģināja iztaujāt. Viņu sauca Terija Džo Dupero, viņai bija vienpadsmit gadu, un viņa bija amerikāniete. Pirms četrām dienām viņa atradās uz jahtas «Bluebelle».

Kapteinis pavēlēja nosūtīt radiogrammu krasta apsardzei. Pēc dažām stundām šī radiogramma sagrāva stāstu, ko kāds cilvēks bija stāstījis jau trīs diennaktis. Turklāt tā pārvērta cienījamu kapteini, divu karu veterānu, par galveno aizdomās turamo vairāku cilvēku slepkavības lietā.

Kapteinis Hārvijs

Džulianam Hārvijam bija četrdesmit četri gadi. Garš, izskatīgs vīrietis, agrāk militārais lidotājs. Viņš bija piedalījies Otrajā pasaules karā un Korejas karā, saņēmis apbalvojumus un iemantojis tāda cilvēka reputāciju, kurš spēj tikt galā ar jebkurām nepatikšanām. Viņam bija jahta «Bluebelle» — astoņpadsmit metrus gara, ar ērtām kajītēm un labu aprīkojumu. Pietiekami solīds kuģis, lai turīga amerikāņu ģimene varētu uz tā pavadīt atvaļinājumu Bahamu salās.

Četrdesmit gadus vecais optometrists Arturs Dupero no Grīnbejas Viskonsinas štatā jau sen bija iecerējis sarīkot ģimenei šādu ceļojumu. Kopā ar viņu ieradās sieva Džīna un trīs bērni: četrpadsmitgadīgais Braiens, vienpadsmitgadīgā Terija Džo un septiņgadīgā Renē. 8. novembrī viņi devās jūrā. Hārvijs vadīja jahtu, bet viņa jaunā sieva Mērija Dīna rūpējās par saimniecību un gatavoja ēdienu.

Pasažieri peldējās, nira ar maskām, apmeklēja salas un zvejoja. Arturs bija apmierināts, bērni arī. Nekas neparasts nenotika, un nevienam nebija iemesla nojaust, ar ko šis atvaļinājums beigsies. 12. novembrī ceļojums tuvojās beigām, un bija paredzēta atgriešanās Floridā.

Tajā vakarā visi vakariņās ēda vistu ar salātiem. Ap deviņiem Terija Džo nokāpa savā kajītē. Pārējie vēl palika augšā. Pēc dažām stundām viņu pamodināja kliedziens. Kliedza Braiens: «Palīgā, tēti! Palīgā!» Tad iestājās klusums.

Meitene kādu brīdi gulēja un klausījās. Tad izkāpa no gultas un uzkāpa pa kāpnēm. Uz klāja gulēja viņas māte un brālis, abi nekustīgi. Blakus stāvēja kapteinis Hārvijs. Viņš pavēlēja meitenei nekavējoties doties atpakaļ lejā, un viņa paklausīja. Vienpadsmit gadu vecumā pieaugušam vīrietim, īpaši kuģa kapteinim, parasti liekus jautājumus neuzdod.

«Bluebelle» pēdējā nakts

Kajītē oda pēc mašīneļļas. Tad parādījās ūdens. Sākumā tas šļakstījās pie kājām, pēc tam cēlās arvien augstāk. Jahta sasvērās, un mantas sāka slīdēt no savām vietām. Terija Džo gaidīja, ka kāds atnāks, taču neviens nenāca.

Kad ūdens sasniedza gultu, viņa atkal uzkāpa augšā. Hārvijs bija tur un pateica, ka jahta grimst. Blakus atradās glābšanas laiva. Kapteinis pasniedza meitenei virvi un lika turēties. Viņa satvēra virvi, taču nespēja to noturēt, un laivu sāka nest prom no borta. Hārvijs ielēca ūdenī tai pakaļ. Vairāk viņa kapteini neredzēja.

Jahta grima arvien dziļāk. Terija Džo palika viena uz klāja. Viņa atrada nelielu korķa plostu, kas bija paredzēts cilvēku noturēšanai virs ūdens, iegrūda to jūrā un uzrāpās tam virsū. Pēc dažiem mirkļiem «Bluebelle» pazuda. Ūdens virs grimstošā korpusa savirpuļoja, plostu parāva lejup, un meitene ieķērās virvēs. Tad korķis atkal uzpeldēja virspusē.

Apkārt valdīja tumsa. Terija Džo nezināja, kur atrodas, kas noticis ar tēvu un jaunāko māsu, kur pazudis kapteinis. Viņa zināja tikai vienu: ja atlaidīs virves, var noslīkt. Un turpināja turēties, kamēr straume viņu nesa arvien tālāk no jahtas bojāejas vietas.

Četras dienas

Pirmo nakti viņa pārdzīvoja. No rīta uzlēca saule. Tā ātri izžāvēja drēbes un pēc tam sāka dedzināt ādu. Paslēpties nebija kur. Plosts tik tikko pacēlās virs ūdens, un viļņi to ik pa brīdim pāršļāca. Dzert gribējās nepārtraukti, taču visapkārt bija tikai sāļais okeāna ūdens.

Terija Džo neēda un gandrīz negulēja. Kad galva noslīga, viņa pamodās no ūdens šļakatām vai no tā, ka ķermenis slīdēja nost no plosta. Naktīs kļuva auksti, un meitene drebēja slapjajās drēbēs. Reizēm virs viņas lidoja lidmašīnas. Viņa cēla rokas, kliedza, bet lidmašīnas lidoja tālāk. Cilvēkiem tur augšā viņa bija neredzama.

Trešajā dienā apziņa sāka viņu pievilt. Viņai rādījās tēvs, šķita, ka viņš sauc viņu mājās. Viņa varēja atlaist rokas, un nekas vairāk nebūtu jādara. Taču rokas turpināja turēties pie virvēm. Vēlāk Terija Džo stāstīja, ka nav izjutusi nepārtrauktas šausmas. Viņa bija uzaugusi pie ūdens, labi peldēja, ticēja Dievam un lūdzās. Bailēm vajadzīgs spēks, bet viņai tā gandrīz vairs nebija.

Reizēm tuvumā parādījās lieli jūras dzīvnieki. Vēlāk viņa atcerējās vaļus, kas peldējuši netālu. Viņai šķita, ka tie viņu sargā. Ceturtajā dienā parādījās tankkuģis. Spahidakis balto plankumu ieraudzīja tikai tāpēc, ka uzmanīgi vēroja jūru. Vēl dažas jūdzes sāņus — un neviens neko nebūtu pamanījis.

Cilvēks glābšanas laivā

Tikmēr Džulians Hārvijs jau atradās krastā. Kāds naftas tankkuģis viņu bija uzņēmis neilgi pēc «Bluebelle» nogrimšanas. Kapteinis sēdēja glābšanas laivā. Blakus gulēja septiņgadīgās Renē Dupero līķis. Viņš pastāstīja, ka naktī jahtu pārsteigusi pēkšņa vētra, nolūzis masts, izcēlies ugunsgrēks un kuģis ātri nogrimis. Pasažierus izglābt neesot izdevies. Jaunāko meiteni, pēc Hārvija vārdiem, viņš ūdenī atradis jau mirušu.

Stāsts bija nepatīkams, taču ticams cilvēkam, kurš nekad nav redzējis jūras katastrofu. Jūrniekiem — ne gluži. Hārvijs apgalvoja, ka masts nogāzies tā, ka sabojājis klāju. Uguns izplatījusies ātri, un viss noticis gandrīz vienlaikus. Pārāk daudz nelaimīgu sakritību vienā naktī.

Netālās salas bākas uzraugs ugunsgrēku nebija pamanījis. Speciālisti apšaubīja kapteiņa aprakstītos bojājumus. Taču jahta gulēja jūras dibenā, pasažieri tika uzskatīti par mirušiem, bet pats Hārvijs bija vienīgais cilvēks, kurš spēja pastāstīt par notikušo. Viņam bija apbalvojumi, militārā pieredze un nevainojama reputācija. Šādos apstākļos reputācijai ir liela vērtība.

16. novembrī Hārvijs sniedza liecības krasta apsardzes pārstāvjiem. Viņš atkal stāstīja par vētru, nolūzušo mastu un ugunsgrēku. Tad pienāca ziņojums no grieķu tankkuģa: Terija Džo Dupero ir dzīva, viņa atrasta okeānā. Kapteinis nobālēja, bet pēc tam iesaucās, ka tā esot brīnišķīga ziņa. Iespējams, viņš patiešām bija satriekts, tikai ne tā iemesla dēļ, kādu pieņēma klātesošie.

Apdrošināšana

Nākamajā dienā Džulians Hārvijs reģistrējās motelī ar svešu vārdu. Viņš atstāja īsu zīmīti paziņam, rakstot, ka ir pārāk noguris un vairs nespēj turpināt. Pēc tam viņš izdarīja pašnāvību. Izmeklētājiem nācās šķetināt lietu bez galvenā aizdomās turamā.

Kad Terija Džo spēja runāt, viņa pastāstīja dažas vienkāršas lietas. Nekādas vētras nebija, jūra bija mierīga, masts nebija lūzis. Arī ugunsgrēku viņa nebija redzējusi. Toties uz klāja viņa bija redzējusi nekustīgi guļam māti un brāli. Un kapteini, kurš pavēlēja viņai nokāpt kajītē.

Tagad Hārvija biogrāfija izmeklētājus interesēja daudz vairāk nekā viņa militārie apbalvojumi. Viņš bija precējies sešas reizes. 1949. gadā viņa otrā sieva un sievasmāte gāja bojā autoavārijā. Pie stūres atradās Hārvijs. Viņš pats izdzīvoja un saņēma apdrošināšanas atlīdzību.

Viņa pagātnē bija arī citi nelaimes gadījumi. Grima kuģi, tika iesniegtas apdrošināšanas prasības, izmaksāta nauda. Katru gadījumu atsevišķi vēl varēja izskaidrot ar neveiksmi. Taču izmeklētāji neveiksmēm vairs neticēja. Divus mēnešus pirms pēdējā reisa Hārvijs bija apdrošinājis savas jaunās sievas Mērijas Dīnas dzīvību par divdesmit tūkstošiem dolāru ar nosacījumu par dubultu atlīdzību. Sešdesmito gadu sākumā tā bija ievērojama summa.

Izmeklēšanā tika secināts, ka kapteinis bija iecerējis nogalināt sievu apdrošināšanas naudas dēļ. Kas tieši tajā naktī notika uz «Bluebelle», pilnībā noskaidrot neizdevās. Saskaņā ar vienu no versijām Arturs Dupero kļuva par slepkavības liecinieku vai atklāja tās pēdas. Tad Hārvijam nācās atbrīvoties arī no viņa un pēc tam no pārējiem.

Septiņgadīgo Renē viņš paņēma līdzi glābšanas laivā. Miris bērns padarīja stāstu par neveiksmīgo glābšanu ticamāku. Teriju Džo viņš atstāja uz grimstošā kuģa. Acīmredzot cerēja, ka jūra darbu pabeigs. Taču tā nepabeidza.

Lieciniece

Izmeklētāju rīcībā nebija Hārvija atzīšanās. Nebija iespējas viņu vēlreiz nopratināt. Nebija pat pašas jahtas, uz kuras varētu pārbaudīt visus pasažieru bojāejas apstākļus. Bija vienpadsmit gadus veca meitene, kura četras diennaktis bija pavadījusi okeānā un nejauši palikusi dzīva.

Viņa neko nezināja par apdrošināšanas polisi. Nezināja par kapteiņa iepriekšējām laulībām, 1949. gada autoavāriju un citiem aizdomīgiem negadījumiem. Viņa vispār nesaprata, kāpēc pieaudzis cilvēks varētu iznīcināt veselu ģimeni. Taču viņa atcerējās nakti: brāļa kliedzienu, māti uz klāja, kapteiņa pavēli, ūdeni kajītē. Un to, ka vētras nebija.

Ar to pietika, lai Hārvija versija sabruktu. Terija Džo atgriezās Viskonsinā, kur viņu pieņēma radinieki. Divpadsmit gadu vecumā viņa nomainīja vārdu uz Tere. Viņa nevēlējās visu mūžu palikt tā pati meitene, kuru atrada okeāna vidū.

Mājās par traģēdiju gandrīz nerunāja. Pieaugušie uzskatīja, ka tā būs labāk. Skolotāji neuzdeva jautājumus, klasesbiedri arī ne. Tere izauga, mācījās, strādāja par ūdens resursu speciālisti, apprecējās un kļuva par māti. Taču tas, ka par pagātni nerunāja, nenozīmēja, ka tā bija pazudusi.

Viņa ilgi nespēja noticēt tēva nāvei. Viņa nebija redzējusi viņa ķermeni, un kaut kur dziļi sirdī saglabājās doma, ka viņš varētu būt izglābies. 1988. gadā Opras Vinfrijas televīzijas raidījumā viņa satikās ar kapteini Kucodonti, kurš bija vadījis glābšanas operāciju. Viņi satikās pēc divdesmit septiņiem gadiem. Viņa pateicās kapteinim, taču izstāstīt visu, kas ar viņu bija noticis pēc tās nakts, joprojām bija grūti.

Tikai 2010. gadā Tere kopā ar psihologu Ričardu Loganu izdeva grāmatu «Alone: Orphaned on the Ocean». Līdz tam bija pagājis gandrīz pusgadsimts. Viņa pastāstīja ne tikai par četrām dienām uz korķa plosta, bet arī par gadu desmitiem, kuru laikā centās iemācīties dzīvot pēc ģimenes bojāejas.

Baltās krāsas cena

Pēc Terijas Džo izglābšanas jūras drošības speciālisti pievērsa uzmanību kādam apstāklim, kas iepriekš šķita mazsvarīgs. Plosts bija balts. Uz ūdens atspīdumu un putu fona to no liela attāluma gandrīz nebija iespējams saskatīt. Grieķu jūrnieks meiteni pamanīja nejauši. Ja viņš kaut uz dažām sekundēm būtu novērsis uzmanību, tankkuģis būtu pabraucis garām.

Šis glābšanas gadījums kļuva par vienu no argumentiem par labu spilgtu, labi pamanāmu krāsu izmantošanai glābšanas aprīkojumā. Oranžā krāsa pakāpeniski kļuva ierasta plostiem, vestēm un citiem glābšanas līdzekļiem. Taču Terei tas neko nemainīja. Viņas māte, tēvs, brālis un jaunākā māsa bija miruši. Kapteinis Hārvijs izvairījās no tiesas, bet jahtas pēdējo pastāvēšanas stundu apstākļus tā arī neizdevās pilnībā noskaidrot.

Šajā lietā nebija tiesas sprieduma. Nebija slepkavas atzīšanās. Nebija arī iespējas uzzināt, kāpēc Hārvijs tajā naktī bija nolēmis, ka atkal izkļūs sveikā. Iespējams, tāpēc, ka agrāk viņam tas bija izdevies. Šoreiz aprēķins izrādījās kļūdains.

Viņš nebija rēķinājies ar meiteni, kuru atstāja mirt Atlantijas okeānā. Gandrīz četras diennaktis viņa turējās pie virvēm uz korķa gabala. Pēc tam izstāstīja, ko bija redzējusi. Un ar to pietika, lai mirušie iegūtu liecinieci, bet kapteinis Hārvijs — savu pēdējo nakti brīvībā.

Ksaverijs Belijs.