Evaņģēliji vēstī, ka pēc Jēzus nāves viņa miesa noņemta no krusta, ietīta smalkā audeklā un viņš guldīts klintī izcirstā kapā, kur neviens vēl iepriekš nebija glabāts, bet kapa ieejai priekšā pievelts akmens, kuru Lieldienu rītā sievas, nākot ar svaidāmām zālēm uz kapavietu, atrada noveltu, bet Jēzus miesas — pazudušas.
Klusajā sestdienā Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas dievnamu altāri ir tukši un neskan ērģeles, jo tā ir lielā klusuma diena. Kristieši tajā ir aicināti saglabāt iekšēju mieru, lai labāk sagatavotos Lieldienu vigīlijai.
Klusās sestdienas vakarā notiek vigīlijas dievkalpojums, kas ievada Kristus augšāmcelšanās svētkus. Dievkalpojuma lasījumos mācītāji apcer radīšanas un pestīšanas drāmu, noslēdzoties ar gaviļu saucienu: «Tas Kungs ir augšāmcēlies!», uz kuru draudze atbild: «Viņš patiesi ir augšāmcēlies!».
Tam seko «Alleluja» dziedājumi, ieskanas ērģeles un sākas vispriecīgākie svētki kristīgajā draudzē — Lieldienas jeb Kristus augšāmcelšanās.
Nīkajas koncilā 325.gadā tika pieņemts, ka Lieldienu laikā draudze nemetīsies ceļos, bet paliks stāvus, tā pieminot un priecājoties par Kristus augšāmcelšanās brīnumu.
Lieldienu laikā atsevišķās baznīcās pie altāra, kanceles pusē, novieto īpašu Lieldienu sveci. Tā simbolizē augšāmceltā Kristus klātieni un deg līdz Debesbraukšanas dienai, kad to, lasot Evaņģēliju, izdzēš. Tad sveci pārvieto pie kristību trauka statīva, kur to aizdedzina kristību reizēs.
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.
Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.