Arodbiedrību pārstāvji neatkāpjas no prasības piemaksas par virsstundu darbu saglabāt 100% apmērā

LBAS uzskata, ka tikai sarunās ar arodbiedrību vai darbinieku pārstāvjiem, ja nav arodbiedrības, ir iespējamas atkāpes uz mazāku piemaksas apmēru, ja tam ir objektīvs pamats un savstarpēja pretimnākšana, darba devēju un darbinieku interešu saskaņošana, meklējot godīgu līdzsvaru un slēdzot koplīgumus.

Arodbiedrību ieskatā, nav pieļaujams, ka uzņēmēji mēģina savas grūtības uzņēmumā risināt uz darbinieku interešu rēķina, samazinot to sociālās garantijas, tiesības un darba samaksu.

LBAS aicina politikas veidotājus apsvērt ierosināto darba tiesību izmaiņu plašākas sekas.

Arodbiedrību pārstāvji norāda, ka gan atsevišķi uzņēmēji, gan politiķi ir atzinuši, ka virsstundu darbs bieži vien nav pilnīgi labprātīgs. Ja darba devējs organizē virsstundu darbu, darbinieks kā vājākā darba līguma puse, kas neatrodas līdzvērtīgā līmenī ar darba devēju, objektīvi ir ierobežots paust savu brīvo gribu.

Virsstundu darbs notiek uz darbinieku atpūtas, nereti arī uz viņu veselības rēķina — tas ir laiks, ko darbinieks nevelta savai personīgajai dzīvei, ģimenei un vaļaspriekiem.

«Lielā mērā tas ir jautājums par vērtībām, nevis par naudu, kas ir tikai kompensācija par viņa zaudējumiem,» skaidro arodbiedrībā.

LBAS ieskatā, normālā situācijā, ja darba devējs efektīvi un korekti plāno darbaspēka resursus un darba samaksas apmēru, virsstundas var rasties tikai izņēmuma gadījumos. LBAS rosina darba devējus nevis samazināt virsstundu apmaksu, bet gan jau šobrīd izpildīt darba devēju vairākkārt pausto viedokli un palielināt pamatalgas, tajā pašā laikā būtiski samazinot darbinieku nostrādāto virsstundu skaitu.

Darba likums arī nosaka, ka izņēmuma gadījumos darba devējam ir tiesības nodarbināt darbinieku virsstundu darbā bez viņa rakstveida piekrišanas, tostarp, lai novērstu nepārvaramas varas, nejauša notikuma vai citu ārkārtēju apstākļu izraisītas sekas.

Atbalstot Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) piedāvāto redakciju, darbinieki, jo īpaši tie, kuri nodrošina kritiskās infrastruktūras uzturēšanu, tiks nostādīti nepieņemamā situācijā — virsstundu skaits var palielināties, savukārt kopējā samaksa par virsstundu darbu bojājumu novēršanā samazināsies. Darbiniekos tas radīs vēl lielāku pārslodzi, neapmierinātību un izdegšanu, kā arī palielināsies darba aizsardzības pārkāpumu un nelaimes gadījumu risks darba vietās neuzmanības dēļ, norāda LBAS.

LBAS uzskata, ka vienkārša virsstundu samaksas samazināšana virsstundu piemaksu formā bremzēs ekonomikas izaugsmi un neatrisinās tādas pamatproblēmas kā slikta darba organizācija, nepietiekams personāls un nepieciešamība pēc labākām prasmēm, iekārtām un tehnoloģijām. Darba devēju ierosinātie grozījumi ignorē vēl daudz citu faktoru, kas kavē Latvijas konkurētspēju, piemēram, administratīvo slogu, nodokļu politiku, īpaši mazajos un vidējos uzņēmumos, ierobežotas investīcijas pētniecībā un attīstībā, nereti arī apgrūtināto pieejamību finansēm, kā arī rekordlielo Eiropas Savienības (ES) sociālo nevienlīdzību un ienākumu polarizāciju sabiedrībā, min LBAS.

Arī Eiropas Centrālā banka ir atzinusi, ka 5% Latvijas bagātāko iedzīvotāju ienākumi atbilst 54% sabiedrības trūcīgākās daļas ienākumiem, norāda arodbiedrību pārstāvji.

LBAS uzsver, ka arodbiedrības ir līdzvērtīgi, savstarpēji patstāvīgi sarunu partneri, jo arodbiedrības ir neatkarīgas no darba devējiem, valsts un pašvaldības un ir tiesīgas brīvi paust viedokli par to, kas darbiniekam ir labāk un izdevīgāk. Arodbiedrības tieši ar darba koplīgumiem var īstenot darbinieku interešu aizsardzību, tostarp attiecībā uz darba samaksas apmēru, tai skaitā piemaksu par virsstundu darbu.

Valstij būtu maksimāli jāizvairās no iejaukšanās attiecībā uz jau noslēgtiem koplīgumiem, uzskata arodbiedrības. Koplīgumi nekad netiek slēgti piespiedu kārtā, bet tieši otrādi — tās ir labprātīgas vienošanās, tostarp attiecībā uz termiņu. Tāpat, ja Civillikums nosaka, ka tiesīgi noslēgts līgums ir jāpilda, atkāpes no koplīgumiem būtu pieļaujamas tikai tad, ja puses par to vienojas.

Atsaucoties uz ES statistikas departamenta «Eurostat» datiem, LBAS norāda, ka no 2016. gada līdz 2024. gadam Latvijā darbaspēka izmaksas pret ES vidējo līmeni ir pat samazinājušās.

Vidēji darbaspēka izmaksas par vienu stundu ES ir kļuvušas par 50 centiem dārgākas nekā Latvijā. Piemēram, 2016. gadā starpība ES un Latvijas vidējām darbaspēka izmaksām par vienu nostrādāto stundu bija 17,9 eiro, bet 2024. gadā — 18,4 eiro.

Turklāt patēriņa cenu līmenis Latvijā ir audzis straujāk nekā ES vidēji, līdz ar to izlīdzinot darbaspēka izmaksas pēc pirktspējas paritātes standarta, skaidro arodbiedrībā.

LBAS apgalvo, ka Latvijas darbaspēks stundā astoņu gadu laikā ir kļuvis lētāks nekā vidēji ES par 1,18 eiro.

Arodbiedrību pārstāvji atzīmē, ka algas Latvijā formāli pēdējos gados augušas strauji, kas var radīt maldīgu iespaidu par to, ka Latvija «ķer rokā» pārējo Eiropu, bet tāpat algas pieaug arī citur, un Latvijas izaugsme ir zem ES vidējā līmeņa. Tajā pašā laikā Latvijā cenas aug straujāk nekā citur ES.

LBAS uzsver, ka, neskatoties uz to, ka virsstundu piemaksa Latvijā procentu izteiksmē ir augstāka nekā Lietuvā un Igaunijā, — ja darbinieks nostrādā vienu virsstundu dienā, Latvijā darba devējam tas atbilstoši algu līmenim tik un tā izmaksās lētāk nekā kaimiņvalstīs.

Kā vēstīts, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) un Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) grib samazināt koplīguma darbības termiņu pēc tā beigām uz vienu gadu, noteikt virsstundu apmaksas likmi 50% apmērā, ļaujot pusēm vienoties par lielāku piemaksu, kā arī svītrot no likuma pantu, kas neļauj darba devējam uzteikt darba attiecības arodbiedrības biedram bez arodbiedrības piekrišanas.

Šīs organizācijas norāda, ka ES regulējums paredz, ka valstīm ar nepietiekamu koplīgumu pārklājumu, proti, tādu, kas ir zem 80%, ir jāveido tāds regulējums, kas motivē darbiniekus un darba devējus slēgt jaunus koplīgumus.

LTRK un LDDK, atsaucoties uz Centrālās statistikas pārvaldes apkopotajiem datiem, atzīmē, ka Latvijā koplīgumu pārklājums ir 23%. Ilgs termiņš pēc līguma izbeigšanās, kas uztur novecojušas saistības, neveicina uzticēšanos un bremzē sociālo dialogu. Gada termiņš ir pietiekams un motivējošs, jo tas mudina abas puses savlaicīgi virzīties uz mērķi — jauna koplīguma noslēgšanu.

Samērīga piemaksa, vismaz 50% apmērā, veicina līdzsvarotu pieeju, nodrošina taisnīgu atalgojumu, motivē darba devējus celt pamatalgas un piesaistīt papildu darbaspēku, kā arī veido veselīgāku darba vidi. Piedāvātie grozījumi neliedz pusēm vienoties par augstāku samaksu, ja tas ir iespējams, norāda organizācijās.

LTRK un LDDK dati liecina, ka 2022. gada oktobrī nozares ar visaugstāko apmaksāto virsstundu īpatsvaru bija apsardzes pakalpojumi un izmeklēšana, azartspēļu un derību nozare, kā arī metālu ražošanas nozare.

Savukārt piemaksas, prēmijas un naudas balvas ministrijās un valsts iestādēs pērn sasniedza 233,074 miljonus eiro, bet šogad tie līdz augusta vidum varētu būt 245,862 miljoni eiro.

Tāpat LTRK un LDDK norāda, ka norma, kas liedz darba devējam uzteikt darba attiecības arodbiedrības biedram bez arodbiedrības piekrišanas, rada nevienlīdzību starp darbiniekiem — tā piešķir nepamatotas priekšrocības atsevišķai grupai un mazina uzticēšanos darba attiecībās. Šāda norma ir nesamērīga, jo tā ierobežo darba devēja pamattiesības veikt uzņēmējdarbību un kavē savstarpēju uzticēšanos darba attiecībās, savukārt tās atcelšana atjaunotu vienlīdzību un radītu stabilu pamatu sociālajam dialogam un koplīgumu slēgšanai, pauž organizācijās.