Tiesībsargs prasa sakārtot «bardaku» likumdošanā

Tādējādi tiks novērsta bērnu miršana no atkarībām, ko izraisa dažādas vielas, tādu pārliecību otrdien Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas un Sociālo un darba lietu komisijas Nevienlīdzības mazināšanas apakškomisijas kopsēdē pauda Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas vadītāja vietniece Laila Henzele.

Patlaban likums nosaka, ka bērnam, kuram radušies psihiski vai uzvedības traucējumi alkoholisko dzērienu lietošanas dēļ, nodrošināma obligāta ārstēšana un sociālā rehabilitācija Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Valsts budžetā tam atvēlami līdzekļi. Gadījumā, kad bērns vai viņa vecāki nepiekrīt obligātajai ārstēšanai, to veic, ja saņemta bērna dzīvesvietas bāriņtiesas piekrišana.

Tiesībsargs secinājis, ka ir dažādas interpretācijas par bērnu obligāto ārstēšanos, jo izpratne par obligātumu veselības jomā ļoti atšķirīga. Pēc Henzeles vārdiem, piemēram, izglītības jomā ir skaidra izpratne, ka pamata izglītība ir obligāta.

Obligātā ārstēšana ir noteikta Bērnu tiesību aizsardzības likumā, tā būtu jāievēro arī veselības jomā, taču Ministru kabineta noteikumi, kas runā par bērnu ārstēšanu neesot savietoti ar regulējumu veselības jomā. Tāpat Ārstniecības likumā un Pacientu tiesību likumā nav nekas teikts par obligātu ārstēšanu, skaidroja tiesībsarga pārstāve.

Henzele uzsvēra, ka, ja nav skaidrība likumdošanā par to, kas ir obligāta ārstēšanās, tad to ir sarežģīti piemērot praksē, jo ārsti atsaucas, piemēram, uz Ārstniecības likumu, kas nosaka, ka ārstēšanās ir brīvprātīga.

«Valstij ir jādara pietiekami un ir jābūt pozitīvam pienākumam rūpētiem par tiem bērniem, kas nav motivēti ārstēties,» uzsvēra Henzele, piebilstot, ka tā ir politiska izšķiršanās, vai bērniem dot brīvprātīgu izvēli, kas būtu pretrunā ar augstākajām tiesību normām, ko nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesors Māris Taube piebilda, ka obligātā ārstēšana ir jūtīgs jautājums īpaši narkoloģijas jomā, jo palīdzības sākas no motivācijas un sadarbības ārstēšanas procesā.

Tiesībsarga ieskatā, tāpat liela problēma ir tā, ka starp sociālās jomas darbiniekiem un mediķiem ir atšķirīgi viedokļi par bērniem ar atkarības problēmām. Tas arī esot viens no iemesliem, kāpēc ir sarežģīti rast risinājumus.

Ir nepieciešams ieguldīt darbu, lai nonāktu pie vienotas izpratnes, kā palīdzēt bērniem, uzskata tiesībsarga birojā. Kā piemēru Henzele minēja, ka ir maldīgs priekštats par to, ka bērns ar atkarību problēmām saņem narkologa konsultāciju, ja tiek nogādāts ārstniecības iestādē. Ziņojuma izpētes laikā tika konstatēts, ka tā tas nenotiek.

Turklāt tiesībsarga pārstāve vērsa uzmanību uz to, ka esošais regulējums nosaka narkologa rīcību, bet ārstiem ir savi algoritmi, kā noteikt diagnozi. Henzele uzsvēra, ka narkologi ļoti reti bērniem nosaka atkarības diagnozi.

Ārsti izvairās tādu diagnozi uzstādīt, domājot par bērnu nākotni pēc pilngadības sasniegšanu, secināja ziņojuma autori. Taču tas rada problēmu, ka nav pieejama datu bāze par reālo kopīgo bērnu atkarību ainu. Henzele arī atzīmēja, ka bērns var mainīt narkologu un līdz ar to ārsts neiegūst patieso situācijas kopainu.

Sēdes laikā tika akcentēts, ka valsts iestādēs ir aptuveni vien 20 narkologu, pārējie darbojas privātā sektorā.