Vācietis kas bija latvietis: viņš izglāba Ļeņina varu, bet tā viņu vēlāk nošāva

Vācietim bija tas, no kā padomju vara ļoti drīz sāka baidīties visvairāk: savs personīgi uzticamu bruņotu cilvēku loks.

Turklāt viņam piemita nelaimīgs paradums pateikt par daudz. Viņam piedēvēja vārdus par iespēju ar latviešu palīdzību “sapurināt Maskavu”.

Iespējams, tā bija parasta virsnieka bravūra. Taču 1919. gadā šādi joki varēja izrādīties bīstamāki par neveiksmīgu stratēģisku lēmumu.

Īpaši savāds bija Vācieša stāvoklis latviešu jautājumā. 1919. gada janvārī, paliekot Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieka amatā, viņš vienlaikus kļuva arī par Padomju Latvijas armijas virspavēlnieku.

Taču par sarkano latviešu internacionālistu šī vārda pilnā nozīmē viņš, šķiet, tā arī nekļuva.

Pretinieki viņu pat apsūdzēja “ulmaniskā orientācijā”, proti, simpātijās pret Kārļa Ulmaņa nacionālo Latviju. Apsūdzība varēja būt vienkārši cīņas rezultāts sarkanās militārās vadības iekšienē. Taču pati iespēja Vācietim kaut ko tādu pārmest ir visai zīmīga.

Vācietis pārāk ilgi palika pirmām kārtām Vācietis. Revolūcijai tā ir bīstama īpašība. 1919. gadā viņu arestēja.

Atrada militāru sazvērestību, atrada liecības, atrada cilvēkus no virspavēlnieka loka, kuri it kā bija saistīti ar sazvērniekiem. Vācieti apsūdzēja par to, ka viņš esot par sazvērestību zinājis.

Vēlāk viņu atbrīvoja un apsūdzības atcēla. Taču par virspavēlnieku viņš vairs nekļuva. Viņa vietu ieņēma Sergejs Kameņevs.

Tā beidzās neticamākā daļa četrdesmit piecus gadus vecā Vācieša karjerā.

Pēdējais eksāmens

Turpmākā dzīve ārēji bija mierīgāka. Vācietis pasniedza Kara akadēmijā, rakstīja par militāro vēsturi un doktrīnu, kļuva par profesoru. 1935. gadā viņam piešķīra II ranga armijas komandiera dienesta pakāpi. Droši vien viņš daudz domāja par Latviju. 1921. gadā Vācietis nosūtīja uz Latviju sievu un trīs bērnus un, pēc pieejamām ziņām, grasījās viņiem sekot. Neaizbrauca.

Kāpēc? Vieni saka, ka viņu šeit negribēja redzēt. Citi — ka viņš pats galu galā neizšķīrās pamest Maskavu. Iespējams, cerēja atjaunot karjeru. Iespējams, bija pieradis pie sava nebūt ne mazā statusa jaunajā padomju hierarhijā — diez vai Latvijā viņam būtu piedāvāts kaut kas līdzvērtīgs, ņemot vērā viņa nopelnus lielinieku labā. Profesora katedra šķita drošāka par nezināmo mazajā jaunajā republikā.

Cilvēkam, kurš bija pārdzīvojis 1917. gadu, Pilsoņu karu un pirmo arestu, bija zināmas tiesības domāt, ka pats bīstamākais viņa dzīvē jau ir aiz muguras. Tā bija vēl viena kļūda attiecībā uz nākotni.

1937. gada 29. novembrī Vācieti arestēja vēlreiz.

Šoreiz sižets bija vēl pilnīgāks. Izrādījās, ka bijušais cara armijas pulkvedis, kurš 1918. gada jūlijā bija palīdzējis lieliniekiem noturēt Maskavu un pēc tam komandējis viņu armiju, jau kopš 1918. gada it kā esot bijis Vācijas izlūkdienesta aģents. Vēlāk viņš it kā nodibinājis sakarus arī ar Latvijas izlūkdienestu un piedalījies slepenas “fašistiskas latviešu spiegošanas organizācijas” izveidē.

Atzīšanos ieguva ar tām metodēm, ar kurām 1937. gadā prata iegūt jebkuru atzīšanos.

1938. gada 28. jūlijā Vācietim piesprieda nāvessodu. Tajā pašā dienā spriedumu izpildīja Komunarkā. Viņam bija sešdesmit četri gadi. 1957. gadā Vācieti reabilitēja.

Vācieša biogrāfija rada kārdinājumu meklēt galīgo atbildi uz jautājumu: kas viņš īsti bija? Krievijas armijas virsnieks? Latviešu nacionālists? Sarkanais karavadonis? Karjerists? Cilvēks, kuru revolūcija nejauši uznesa pašā virsotnē?

Droši vien mazliet no visa.

Tikai lielinieks viņš, šķiet, nekad pa īstam nebija. Tieši tāpēc viņa liktenis ir interesantāks par daudzu daudz slavenāku sarkano komandieru likteņiem. Vācietis atgādina, cik maz Pilsoņu karš sākotnēji līdzinājās vēlākajai padomju bildītei, kur vienā pusē stāvēja pārliecināti komunisti, bet otrā — tikpat pārliecināti baltgvardi.

Cilvēki neizvēlējās starp divām gatavām valstīm. Valstu vēl nebija. Viņi izvēlējās starp haosiem.

Vācietis izvēlējās to haosu, kurā saskatīja iespēju saglabāt armiju, latviešu strēlniekus un savu vietu vēsturē. Iespējams, viņam šķita, ka viņš izmanto lieliniekus saviem mērķiem aptuveni tāpat, kā lielinieki izmantoja viņa militārās zināšanas un viņa latviešus.

Šādās savienībās katra puse parasti ir pārliecināta, ka tieši tā ir viltīgākā. Vēsture izšķīra strīdu. Lielinieki ieguva valsti, armiju un impēriju gandrīz tās agrākajās robežās. Latviešu strēlnieki ieguva neatkarīgu Latviju — taču lielākoties bez Vācieša. Bet pats pirmais Sarkanās armijas virspavēlnieks ieguva profesora katedru, divus padomju ordeņus, II ranga armijas komandiera dienesta pakāpi un lodi Komunarkā.

Iespējams, vispārsteidzošākais viņa dzīvē nebija pat tas. 1909. gadā Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija ierindoja Jukumu Vācieti piecdesmit otrajā vietā no piecdesmit trim. Pēc deviņiem gadiem viņš komandēja Krievijas bruņotos spēkus. Vēl pēc divdesmit gadiem Krievija viņu nošāva. Vēsture dažkārt izlabo eksāmenu atzīmes. Taču dara to ārkārtīgi savdabīgi.

Ksaverijs BELIJS.