Grūti iedomāties vēl ironiskāku militāru biogrāfiju. Viņš gribēja kļūt par Krievijas armijas ģenerāli — un nekļuva. Gribēja brīvu Latviju brīvā Krievijā — dabūja neatkarīgu Latviju un lielinieku Krieviju. Kalpoja lieliniekiem, pats nebūdams lielinieks. Kļuva par pirmo visu Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku, lai gan vecajā armijā viņu pat neieskaitīja Ģenerālštābā. Acīmredzot grasījās pārcelties uz neatkarīgo Latviju — un palika Maskavā. Visbeidzot palīdzēja izveidot tās valsts armiju, kura pēc divdesmit gadiem viņu nošāva.
Viņš piedzima 1873. gada 23. novembrī Kurzemes guberņā bezzemnieka ģimenē. Viņa vārds bija Jukums. Ģimene bija liela, naudas nebija, un nākamais Sarkanās armijas virspavēlnieks jau no sešu gadu vecuma strādāja par ganu.
Varētu sameklēt ne mazums simbolisku detaļu šajā bērnībā, taču labāk to nedarīt. Biogrāfi vispār pārāk mīl bērnos saskatīt nākamos dižgarus. Diez vai sešgadīgais gans domāja par stratēģiju, revolūciju un Krievijas impērijas likteni. Daudz svarīgāks bija kas cits: universitātes izglītību viņš nevarēja atļauties, tādēļ izvēlējās virsnieka karjeru — valsts bija gatava nabadzīgo zēnu izglītot par saviem līdzekļiem. Tā Krievijas impērija pati sāka gatavot vienu no nākamajiem Sarkanās armijas veidotājiem.
Vācieša militārā karjera virzījās uz priekšu neatlaidīgi, taču ne sevišķi spoži. Unteroficieru mācību bataljons Rīgā (un, pēc dažām ziņām, arī piedalīšanās demonstrācijas apšaudē Rīgas “asiņainās svētdienas” laikā — tās upuriem veltītais piemineklis tagad atrodas Ģenerāļa Radziņa krastmalā), Viļņas kājnieku junkurskola, pirmie virsnieka uzpleči, garlaicīgs dienests provinces pulkā. Viņš gribēja tikt augstāk.
Tad sekoja Nikolaja Ģenerālštāba akadēmija — ikviena godkārīga virsnieka sapnis, kas pavēra ceļu uz zelta ģenerāļa uzplečiem ar raksturīgo zigzaga pinumu.
Tur gadījās ķibele.
1909. gadā Vācietis akadēmiju absolvēja kā piecdesmit otrais no piecdesmit trim absolventiem un Ģenerālštābā netika ieskaitīts. Vēlāk viņš savu neveiksmi skaidroja ar nepakļāvīgo raksturu. Šāds skaidrojums ir gluži dabisks. Cilvēki vispār daudz labprātāk savas neveiksmes izskaidro ar rakstura neatkarību nekā ar spēju trūkumu. Iespējams, Vācietim bija taisnība. Iespējams, nebija.
Taču fakts paliek ievērības cienīgs: cilvēks, kuru impērijas armija uzskatīja par nepietiekami piemērotu Ģenerālštābam, pēc deviņiem gadiem nonāca milzīgas valsts bruņoto spēku priekšgalā — un karoja pret cilvēkiem, kuri šo akadēmiju bija sekmīgi absolvējuši. Kaut vai pret to pašu Deņikinu, kuru arī sākumā neieskaitīja Ģenerālštābā — tikai viņu gan patiešām nepakļāvīgā rakstura dēļ.
Taču revolūcijām dažkārt ir savs priekšstats par iestājeksāmenu rezultātiem.
“Brīva Latvija brīvā Krievijā”?
Pirmais pasaules karš deva Vācietim to, ko nebija devusi akadēmija. Viņš karoja Austrumprūsijā, tika smagi ievainots pie Varšavas, kļuva par pulkvedi un 1915. gadā nonāca latviešu strēlnieku rindās. Te pirmoreiz pilnībā atklājās tas, kas, iespējams, bija viena no svarīgākajām viņa personības iezīmēm.
Vācietis bija latvietis.
Apgalvojums šķiet nedaudz banāls, taču Krievijas impērijā virsnieks varēja būt polis, latvietis, gruzīns vai vācietis un vienlaikus uzskatīt tautību par savas privātās dzīves lietu. Vācietim tā nebija privāta lieta.
Ar strēlniekiem viņš runāja latviski un dziedāja latviešu dziesmas. Latviešu karavīrus uzskatīja par izglītotākiem, attīstītākiem un kaujasspējīgākiem nekā krievus. Savās atmiņās, kas izdotas tikai latviski, par krievu karavīriem un virsniekiem viņš brīžiem izteicās gandrīz ar nicinājumu. Vēlāk Vācietis rakstīja, ka vēsture latviešu tautai devusi retu iespēju sapulcināt savus pa visu plašo Krieviju izkaisītos dēlus vienotā bruņotā spēkā: bataljoni jāpārvērš pulkos, pulki — divīzijās, bet divīzijas — korpusā.
Šajos spriedumos jau ir diezgan grūti pateikt, kur beidzas militārā organizācija un sākas nacionālā ideja.
Februāra revolūciju Vācietis sagaidīja ar sajūsmu. Lielinieks viņš tolaik, protams, nebija. Vēl vairāk — 1917. gada pavasarī viņš iestājās par kara turpināšanu līdz uzvarai un latviešu strēlnieku vārdā sveica Pagaidu valdību.
Viņa formula bija lieliska: “Brīva Latvija brīvā Krievijā.”
Martā viņš kņazam Ļvovam runāja par autonomu Latviju, kas būtu nesaraujami saistīta ar brīvu Krieviju. Maijā jūsmoja par Kerenski un piedāvāja viņam kļūt par virspavēlnieku — “Krievijas armijas augstāko vadoni”. Taču pēc dažiem mēnešiem šis Kerenska cienītājs jau kalpoja viņa uzvarētājiem.
To, protams, var nosaukt par pielāgošanos. Šāds izskaidrojums ir ērts un tieši tāpēc parasti nepietiekams. Vācietis, šķiet, ne tik daudz pārgāja no vienas politiskās ticības pie citas, cik meklēja varu, kas vienlaikus spētu atjaunot armiju un dot latviešiem nacionālu nākotni. Pavasarī viņam šķita, ka tāda būs Pagaidu valdība. Rudenī kļuva skaidrs, ka nebūs.
Turklāt viņš ienīda kareivju komiteju iejaukšanos komandēšanā, redzēja armijas sabrukumu un bija apveltīts ar īpašību, bez kuras revolūcijas laikā reti izdodas izveidot spožu karjeru, — godkāri.
Laikabiedri to pamanīja. Nelielā auguma Vācieti salīdzināja ar Napoleonu. Salīdzinājums, protams, bija glaimojošs un visai bīstams. Revolūcija Napoleonus mīl tikai tik ilgi, kamēr tie tai ir vajadzīgi.
Cilvēks, kurš izglāba Ļeņina varu
Pēc Oktobra Vācietis nonāca lielinieku pusē. Komunistiskajā partijā viņš nekad neiestājās. Tā ir viena no interesantākajām viņa biogrāfijas detaļām. Pirmais Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieks nebija komunists. Toties viņam bija latviešu strēlnieki. Bet revolūcijas laikā uzticams pulks dažkārt nozīmē daudz vairāk par partijas biedra karti.
1918. gada sākumā Vācietis sekmīgi darbojās pret ģenerāļa Dovbora-Musņicka poļu korpusu. Pavasarī viņš kļuva par Latviešu strēlnieku padomju divīzijas komandieri. Turklāt piesardzīgajam komandierim bija arī rezerves plāns: lielinieku sakāves gadījumā viņš bija iecerējis aizvest divīziju uz Latviju.
Šis apstāklis Vācieti raksturo lieliski. Viņš kalpoja padomju varai, taču latviešu strēlnieku likteni nevēlējās ar to saistīt galīgi. Lielinieki viņam bija sabiedrotie, darba devēji, iespējams, vēstures instruments — taču diez vai ticības objekts.
Viss mainījās 1918. gada jūlijā. Maskavā sacēlās kreisie eseri. Lielinieku stāvoklis bija ārkārtīgi bīstams. Un tad uz skatuves parādījās Vācietis un viņa latvieši. Sacelšanās tika apspiesta. Tajā nemierīgajā dienā Vācietis nonāca pie Ļeņina. Kopā ar Podvoiski viņi Ļeņina sekretariātā ēda maizi, laužot gabalus no viena klaipa. Ļeņins pajautāja:
— Biedri, vai izturēsim līdz rītam?
Izturēja.
Ir vēsturiski mirkļi, kuros turpmākie gadu desmiti ietilpst gluži neaptveramā veidā. Ļeņins ēd maizi kopā ar cara armijas latviešu pulkvedi un jautā viņam, vai lielinieku vara izdzīvos līdz rītam. Tā izdzīvoja. Pēc divdesmit gadiem šī vara pulkvedi nošāva.
Bet pagaidām pēc šī gan viņam pašam, gan sestajai daļai pasaules sauszemes liktenīgā jūlija Vācieša karjera sāka līdzināties pasakai. Viņš vadīja Austrumu fronti, bet 1918. gada 2. septembrī tika iecelts par Padomju Krievijas bruņoto spēku virspavēlnieku.
Gans no Kurzemes bija kļuvis par Krievijas augstāko militāro vadītāju. Tiesa, virspavēlnieks viņš bija savdabīgs. Ģenerālis Andrejs Sņesarevs atstājis ārkārtīgi indīgu viņa portretu. Vācietis viņam šķita resns, visai parasts, stūrgalvīgs cilvēks, kuru ieskauj latvieši, Ģenerālštāba “pusmācīts” virsnieks un fantazētājs.
Laikabiedru indīgajiem raksturojumiem jāuzticas piesardzīgi. Jo īpaši tad, ja viens ģenerālis raksta par otru. Militārie priekšnieki parasti savas stratēģiskās spējas vērtē ievērojami augstāk nekā kolēģu spējas.
Taču vienu Sņesarevs bija pamanījis pilnīgi pareizi: ap Vācieti tiešām bija latvieši. Viņš tiem uzticējās.
Pat kļuvis par virspavēlnieku, Vācietis nodarbojās ar viņu iecelšanu amatos, izglītību, vienību organizēšanu un reizēm pat ar tādiem sīkumiem kā pulka orķestris. Viņa štābu Serpuhovā apsargāja 5. Latviešu strēlnieku pulks. Tas jau sāka satraukt lieliniekus.
