Divu ātrumu Latvija mazumtirdzniecībā

Mūsu LaTS tīkla tirgotāji, pilnībā atbalsta valdības lēmumu uz nenoteiktu laiku saglabāt pazemināto pievienotās vērtības nodokļa likmi 12% apmērā vietējam tirgum raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem. Šāds lēmums gan pazeminās produktu cenas veikalu plauktos, gan arī padarīs tos pieejamākus pircējiem.

Vienlaikus jāatzīst, ka šīs darbības gala mērķa sasniegšana – palielināt Latvijai raksturīgo augļu un dārzeņu noietu – lielā mērā atkarīgs arī no tirgotāju godaprāta. Ja tirgotājs vienā kastē sajauc kopā Latvijas gurķus ar lētākiem importa gurķiem un pārdod to visu kā vietējo produkciju, tad pieķert viņu nemaz nav tik viegli. Par šādiem efektiem, lai spriež paši augļu un dārzeņu audzētāji – vai tas ir palielinājis viņu audzētās produkcijas pārdošanas apjomus.

Vienlaikus ar šo pircējiem un tirgotājiem pozitīvo lēmumu, notiek arī process, kas apdraud mazo veikalu darbību reģionos. Runa ir par prasību izcelt preces izcelsmes valsti ar karodziņu palīdzību. Šķiet, ka deputāti, dzīvojot lielākajās pilsētās un iepērkoties lielveikalos, kuros cenu zīmes parasti tiek veidotas ar datorprogrammas palīdzību, vienkārši neapzinās realitāti kurā dzīvo mazie reģionālie veikali. Un šī realitāte ir tāda, ka mazajos reģionu veikalos cenu zīmes ļoti bieži vēl tiek rakstītas ar roku. Tagad pie šī roku darba nācis klāt vēl pienākumus rakstīt izcelsmes valstis – runa ir par tūkstošiem cenu zīmju, kas jānomaina ar manuāla darba palīdzību. Būtībā šajā jomā varam runāt par divu ātrumu Latviju – viena pastāv pilsētās un urbanizētajos centros, bet otra laukos. Katra no tām dzīvo savu dzīvi.

Pēc būtības šis lēmums ir arī netaisnīgs pret visiem tirgotājiem. Pienākums norādīt produkta izcelsmes valsti ir pilnībā attiecināms un produktu ražotājiem. Tirgotājs nevar atbildēt par to, kur radies šis produkts, jo viņa pienākumi ir pavisam citi – veikals ir vieta, kur cilvēks nopērk un saņem preci. Veikals atbild par citām lietām – par to, lai preces būtu tīras, izvietotas plauktā un pie tām atrastos cenu zīmes, par to, lai pārdodamajām precēm nebūtu beidzies derīguma termiņš, par to, lai pārdodot preces tiktu izsisti čeki un samaksāti nodokļi. Veikali neatbild par to, kurā valstī ir saražotas šīs pārtikas, tā ir ražotāja atbildība. Šī situācija atgādina pudeļu depozīta sāgu – to ar lielu troksni ieviesa, bet tagad šīs sistēmas ikdienas uzturēšanas viss melnais darbs ir uzkrauts tirgotāju pleciem, kaut gan tā nav tirdzniecības sastāvdaļa.

Ja Latvijas likumdevējs vēlējās, lai uz produkta etiķetes būtu norādīts izcelsmes valsts karodziņš, tad vienīgā pareizā rīcība šajā situācijā bija pieņemt likuma labojumus, kas noteiktu, ka Latvijā var tirgot tikai tādas preces un produktus uz kuriem šis karodziņš ir. Tad nu likumdevējs varētu doties pie lielajiem ārvalstu ražotājiem, piemēram, “Coca-Cola” un paskaidrot viņiem, ka viņu produkciju turpmāk Latvijā vairs tirgot nevarēs, kamēr viņi nebūs par miljoniem eiro vai dolāru uzdrukājuši jaunas etiķetes, bet vecās, kas jau sadrukātas gaida noliktavā, izmetuši ārā, jo Latvija tā vēlas. Laikam saprotot šīs ieceres absurdumu un bezcerīgumu, likumdevējs ir gājis pa vieglākās pretestības ceļu – uzlicis pienākumu tikt ar šo problēmu galā veikalniekiem ar pašu spēkiem. Vai šāds rezultāts ir taisnīgs?