Ceļu noiet tas, kurš iet

Kravu pārvadājumi nav tikai preču pārvadāšana, tā ir vitāli svarīga infrastruktūra, bez kuras nav iespējama normāla sabiedrības un ekonomikas darbība. Mūsu portālā – saruna ar asociācijas Latvijas Auto valdes priekšsēdētāju Aleksandru Pociluiko.

– Ir profesijas, kas paliek «aizkulisēs», bet bez kurām mūsu ikdiena nav iedomājama. Viena no šādām šķietami neredzamām, taču ļoti svarīgām ekonomikas jomām ir kravu pārvadājumi. Kā jūs pats raksturotu kravu autopārvadājumu nozīmi mūsdienu ekonomikā un cilvēku dzīvē?

– Ak, mēs ar kolēģiem esam pieraduši, ka mūsu ikdienas, dažkārt pat rutīnas darbi nekrīt acīs, bet, ja kravu autopārvadājumi pēkšņi apstātos, tad ikviens to izjustu uz savas ādas. Jebkura piegāde, jebkura prece veikalā, jebkuras kafejnīcas, restorāna, slimnīcas vai skolas darbs ir saistīts ar loģistiku, un tā visa pamatā – joprojām tāpat kā pirms pusgadsimta – ir mašīna ar četriem riteņiem, kuri griežas…

Transportā nav vienkārša darba, un tas ir sarežģīts bizness, vienmēr nākas izjust pastiprinātu atbildību. Tiklīdz cilvēks sēžas pie stūres, ir jāapzinās, ka viņš kļūst par paaugstinātas bīstamības avotu uz ceļa. Šo noteikumu zina ikviens autovadītājs, taču starptautisko kravu pārvadājumu gadījumā atbildība ievērojami pieaug.

Vadītājs ir atbildīgs ne tikai par sevi, bet arī par transporta, kravas un visu satiksmes dalībnieku drošību. Tā ir ļoti liela, nopietna atbildība, ko mūsu autovadītāji, veicot savu darbu, uzņemas ik dienas. Par to viņiem milzīgs paldies. Piemērs maniem vārdiem ir nesenā pandēmija, kuras ietekmi sajuta ikviens.

– Kā jums COVID-19 pandēmijas izraisītās vispārējās panikas un nenoteiktības apstākļos izdevās saglabāt preču piegāžu stabilitāti un precizitāti?

– Vispirms mēs savu darbību nekavējoties sākām koordinēt gan valstiskā līmenī ar valdības starpniecību, gan visas Eiropas līmenī, jo apzinājāmies, ka autotransporta apturēšana un robežu slēgšana nav iespējama. Kravas automašīnas tika izmantotas, lai piegādātu pārtiku un pirmās nepieciešamības preces, bez kurām cilvēki nevar iztikt – ne vien produktus, bet arī higiēnas preces, sadzīves ķīmiju, medikamentus, maskas un dezinfekcijas līdzekļus. Visas šīs piegādes turpinājās, un tapa skaidrs, ka nevar iztikt bez autotransporta «no durvīm līdz durvīm».

Kad kļuva skaidrs, ka piegādes ir ļoti svarīgas, vienkārši vitāli svarīgas, vadītājiem tika ieviesti atvieglojumi, lai viņi varētu šķērsot robežas un turpināt darbu. Maigi izsakoties, tas bija ļoti smags periods, taču mūsu vadītāji to panesa varonīgi. Viņi nenobijās. Ja produkti ir jāpiegādā, tad piegādāsim!

– Aleksandr, jūs esat izgājis visus karjeras posmus kravas pārvadājumu jomā – no šofera līdz liela uzņēmuma vadītājam. Kā jūs vērtētu Latvijas autotransporta nozari? Kādas ir mūsu nacionālās īpatnības, ar ko mūsu loģistikas sistēma atšķiras no kaimiņvalstīm un citām ES valstīm?

– Pats aptuveni 12 gadus esmu strādājis par šoferi starptautisko pārvadājumu jomā un šo biznesu pārzinu ne no nostāstiem. Sāku vēl padomju laikos, ceļojot pa Savienības plašumiem, bet pēc Latvijas neatkarības atgūšanas jau 1992. gadā braucu pa Eiropas ceļiem.

Šos abus periodus ir grūti salīdzināt. Savienības laikā starptautiskie pārvadājumi šoferu vidū tika uzskatīti par eliti – pie tiem nebija tik viegli tikt. Atlase bija stingra gan profesionālās kompetences, gan personisko īpašību ziņā. Arī drošības ziņā bija mierīgāk – praktiski nebija bandītisma vai laupīšanas gadījumu.

Pēc neatkarības atgūšanas situācija mainījās. Aktīvi attīstot ritošo sastāvu un transporta uzņēmumus – gan lielus, gan mazus, Latvija ātri atrada savu nišu starptautisko autopārvadājumu tirgū. Sākām mācīties no Rietumu kolēģiem, pārņemot viņu pieredzi un ieviešot jaunas pieejas darbā. Esmu pārliecināts un vienmēr esmu teicis, ka mūsu cilvēki ir ļoti talantīgi, strādīgi, atbildīgi, pārvalda svešvalodas, un tas starptautiskajā tirgū ir ļāvis mums ieņemt pienācīgu vietu.

No 90. gadu vidus līdz 2010. gadam mēs piedzīvojām dažādus pārbaudījumus: Krievijas defoltu, 2007.–2008. gada krīzi. Protams, bija arī neveiksmes un bankroti, kad daži uzņēmumi mēģināja uzņemties pārāk lielas saistības, taču lielākā daļa pielāgojās, paplašinājās un ieņēma nopietnas pozīcijas gan mūsu, gan Eiropas tirgū.

Tomēr mums ir jāņem vērā mūsu valsts lielums un iedzīvotāju skaits. Piemēram, mūsu ierobežoto resursu dēļ bija grūti konkurēt ar Poliju vai Rumāniju, taču pakalpojumu kvalitātes un Rietumos iegūtās uzticības līmeņa ziņā mūsu pārvadātāji bija līderi starp jaunpienākušajām ES valstīm.

Šobrīd Latvijā darbojas aptuveni 17 tūkstoši starptautisko transporta vienību, kas kursē gan Rietumu virzienā, gan uz Austrumiem, kamēr tas vēl ir iespējams.

– Kādi ir galvenie asociācijas Latvijas auto mērķi un uzdevumi, un kā tie ietekmē autotransporta nozares attīstību Latvijā?

– Latvijas auto ir daudzfunkcionāla sabiedriskā organizācija, kas vienlaikus ir arī garants, kurš nodrošina preču saglabāšanu un muitas nodevu nomaksu pārrobežu pārvadājumu laikā. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un iekšējo robežu atcelšanas pārvadātājiem, kuri strādā ES teritorijā, faktiski nav jākļūst par mūsu biedriem. Protams, mēs atzīstam izvēles brīvību, tomēr vēlētos, lai nozare būtu konsolidētāka un lai mēs kopīgi reaģētu uz jauniem izaicinājumiem.

Par to, ka tas ir ārkārtīgi svarīgi, liecina arī konflikts Ukrainā, kas ļoti ietekmēja pārvadājumus. ES ir ieviesusi 14 sankciju sarakstus, iekļaujot tajos preces, kuras aizliegts ievest Krievijā, Baltkrievijā un vest tranzītā caur šīm valstīm. Sarakstos nokļuva arī uzņēmumi, ar kuriem aizliegts sadarboties valsts kapitāla vai sankcijām pakļautu īpašnieku klātbūtnes dēļ. Līdz ar to ievērojami samazinājās pārvadājumu apjoms – no 100% preču, kas tika pārvadātas iepriekš, palika tikai aptuveni 10%. Tāpat kā pandēmijas laikā tie galvenokārt ir pārtikas produkti, medikamenti un alkohols.

Diemžēl mainīt tirgu vai piegādes vietas nav tik vienkārši, kā varētu šķist. Jaunajos tirgos jau ir pārvadātāji, kuriem nepieciešams saņemt pasūtījumus un nodrošināt savus darbiniekus. Situācija izskatās apmēram tā: ja ir 10 kravu un 30 automašīnu piedāvājumu, tad 20 automašīnas paliks bez darba. Tas viss mūsu biznesā lielā mērā ir ietekmējis cenu politiku un fiksēto kontraktu apjomu.

– Kā jums, kas burtiski esat Latvijas ekonomikskā organisma asinsrites sistēmas pārstāvji, tik sarežģītā situācijā veidojas dialogs valdības līmenī?

– Diemžēl mēs tagad braucam kā pa mīnu lauku – ik dienu pasaulē var norisināties kaut kas globāls. Pašreizējā ģeopolitiskajā situācijā mūsu sektorā diemžēl nav iespējams ko plānot turpmākos piecus gadus. Tomēr mēs, starptautisko autopārvadājumu pārstāvji, būtu ļoti pateicīgi savai valstij, ja ar mums apspriestu ekonomikas attīstības stratēģisko ilgtermiņa plānu un tajā noteiktu mūsu nozares vietu. Tas ir ļoti svarīgi – bez precīzi noteikta maršruta īsā laikā nevar sasniegt galamērķi un saglabāt kravu… Apmēram tā.

Uzskatu, ka visiem mūsu valsts pārvadātājiem ir jāapvienojas un jāveic pilntiesīgs dialogs ar valsts struktūrām. Pandēmijas pieredze ir parādījusi, ka šāds modelis ir veiksmīgs, un mēs sevi tajā esam pierādījuši kā drošus un uzticamus partnerus.

Patlaban Eiropa un pasaule kopumā saskaras ar jauniem izaicinājumiem, kas maina arī mūsu algoritmu – no tā nevar izvairīties. Tomēr, neskatoties grūtībām, kuras ne visi pamana, starptautiskie kravu autopārvadājumi joprojām ir, iespējams, vissvarīgākais globālās ekonomikas un sociālās attīstības posms. Mūsu automašīnu darbība ir svarīga ne vien tirdzniecības un biznesa nodrošināšanā, bet arī valsts drošības un darba vietu radīšanā, starptautisko sakaru un stabilitātes stiprināšanā.

Visa cilvēces vēsture liecina, ka jebkura krīze vai konflikts agri vai vēlu beidzas, tāpēc ir jādomā par savas attīstības virzienu turpmākajos gados. Lai to paveiktu, mums ar valdību ir jāveic liels mājasdarbs. Ceļu noiet tas, kurš iet – tas ir vienīgais veids.

– Paldies par sarunu! Veiksmi jums un jūsu braucošajiem kolēģiem!