Zini, ko liec galdā: kā orientēties pārtikas produktu sastāvā

Produkta sastāvs

Vispirms meklējiet informāciju par produkta sastāvu. Atcerieties, ka uzrakstiem “Bez ĢMO”, “Dabīgs”, “Mazkaloriju”, kas parasti uz etiķetes ir uzrakstīti ar lieliem burtiem, ar produkta sastāvu nav nekāda sakara.

Importētajiem produktiem jābūt uzlīmei, kurā nosaukums un sastāvdaļu saraksts ir dublēts valsts valodā. Tāpat meklējiet ražotāja datus un Latvijas uzņēmuma, kas produktu izplata, koordinātes, jo tieši viņi ir atbildīgi par produkta kvalitāti.

Lai gan kopš 2011. gada ir noteikts, ka minimālais burtu lielums uz etiķetēm drīkst būt 1,2 milimetri, izlasīt visu sastāvdaļu sarakstu ir grūti pat cilvēkam ar labu redzi. Tāpēc, ejot uz veikalu, katram gadījumam vajadzētu paķert līdzi brilles vai lupu.

Sastāvdaļu saraksts visas produktā esošās sastāvdaļas ir norādītas dilstošā svara/koncentrācijas secībā. Tas nozīmē, ka sastāvdaļa, kuras īpatsvars produktā ir vislielākais, sarakstā būs pirmā. Gaļas produktos tā ir gaļa, maizē – milti, piena produktos – piens.

Tātad, ja uz iepakojuma tiek solīts, ka produkts “produkts satur daudz graudu”, bet sastāvdaļu sarakstā tie ir gandrīz beigās, tas nozīmē, ka patiesībā graudu ir pavisam maz. Pēc tāda paša principa var spriest, piemēram, par desu kvalitāti, kur modificētā ciete sastāvdaļu sarakstā ir teju pirmajās rindās.

Turklāt tiesību aktos ir noteikts, ka uz etiķetes ir jānorāda visas vielas (neatkarīgi no to daudzuma), kas var izraisīt alerģiju. Alergēnu nosaukumi ir jāizceļ ar citu fontu, burtu lielumu vai krāsu.

Izcelsmes valsts

Nav noslēpums, ka daudzi produkti ar šķietami vietējiem nosaukumiem tiek ražoti ārzemēs. Piemēram, “Aldara” un Ļāčplēša” alus nāk no Lietuvas, “Laimas” šokolāde – no Igaunijas, bet marinēti gurķi tiek ievesti no Turcijas. Lielākā daļa produktu ar preču zīmi “Rīgas miesnieks”, piemēram, “Kijevas kotletes”, tiek importēti no Igaunijas.

Arī daži maizes veidi tiek ražoti ārzemēs. Taču, pat ja produkts ir izgatavots Latvijā, tā galvenās sastāvdaļas var būt importētas. Piemēram, tas attiecas uz desām vai pelmeņiem, kuru pagatavošanai izmanto Polijā iepirktu cūkgaļu.

Jau 2020. gadā stājās spēkā Eiropas Komisijas direktīva par pārtikas produktu galveno sastāvdaļu izcelsmes valsts vai vietas norādīšanu. Kopš tā brīža uz etiķetes ir obligāti jānorāda produkta galveno sastāvdaļu izcelsmes valsts.

Piemēram, ja desu sastāvā ir vairāk nekā 50 % cūkgaļas, jānorāda gaļas izcelsmes valsts, un, ja maize sastāv no kviešu miltiem, jānorāda valsts, kurā graudi ir samalti. Bet, piemēram, ja tiek piedāvāta tomātu mērce, kuras galvenā sastāvdaļa ir modificēta kartupeļu ciete, bet faktiskais tomātu pastas daudzums tajā nepārsniedz 15 %, ražotājam būs jānorāda tomātu pastas izcelsmes valsts, jo patērētājam konkrētā sastāvdaļa asociējas ar produkta nosaukumu.

Tomēr Latvijas likumdevējiem ar to šķita maz, un kopš pagājušā gada produkta izcelsmes valsts ir papildus jānorāda uz etiķetes vai uz cenu zīmes arī precēm, kuras pārdod pēc svara.

Lasām tabulu

Dažkārt uz gatavā produkta iepakojuma var redzēt tabulu, kurā norādīts konkrētas sastāvdaļas (cukura, sāls, tauku, ogļhidrātu un kilokaloriju) procentuālais daudzums 100 gramos produkta. Tas tiek darīts, lai patērētājs varētu orientēties šo vielu dienas patēriņā.

Tādējādi saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) ieteikumiem tauku daudzums nedrīkst pārsniegt 0,8-1 gramu uz 1 kg cilvēka svara dienā, cukura — 50-75 gramus, kas atbilst 10-15 tējkarotēm, sāls — 5 gramus dienā, ogļhidrātu — 225-325 gramus, bet optimālajam kilokaloriju skaitam vīriešiem jābūt 2500-2800 un sievietēm — 2200-2400 kilokaloriju dienā. Ņemot vērā šos datus, kā arī informāciju uz etiķetes, patērētājs var aprēķināt savu dienas devu.

Nereti ražotāji izmanto dažādus trikus, lai padarītu savus produktus pievilcīgākus patērētājiem. Tomēr vārdi “mazkaloriju”, “viegls”, “ar zemu tauku saturu” bieži vien ir izplatīts reklāmas triks, kam nav nekāda sakara ar realitāti. Dažkārt, salīdzinot etiķetē norādītos skaitļus, izrādās, ka patiesībā šāds produkts satur gandrīz tikpat daudz tauku vai kaloriju kā jebkurš cits. Turklāt dažkārt tajā ir pat vairāk kaloriju, jo tauku saturs, kā zināms, ietekmē produkta garšu, un, lai to kompensētu, ražotāji beztauku produktiem pievieno vairāk cukura.

Kādas populāras limonādes ražotājs reklamē, ka dzēriens satur 0 % cukura, noklusējot, ka to var aizstāt ar saharozi, glikozi, fruktozi, maltozi, dekstrozi, kukurūzas sīrupu, hidrolizētu cieti, medu….

Kaitīgās transtaukskābes 

Transtaukskābes iedala tādās, kas radušās no dzīvnieku izcelsmes produktiem, tādās, kas rodas, karsējot augu taukus, un tādās, kas rodas, hidrogenējot taukus. Hidrogenēšana ir augu eļļas rūpnieciska sacietināšana, lai ražotu margarīnu un tauku maisījumus.

Pārtikas un veterinārā dienesta pārstāve Ilze Meistere skaidro, ka atbilstoši noteikumiem prasības par maksimālo pieļaujamo daudzumu piemēro pārtikas produktiem, kuru sastāvā ir transtaukskābes, kas radušās hidrogenējot eļļu, spiežot eļļu augstā temperatūrā, pārtikas produktus cepot un karsējot eļļā. Taču šie noteikumi neattiecas uz dzīvnieku izcelsmes taukiem un produktiem, kuru sastāvā transtaukskābes radušās dabiski un nav pievienotas pārtikas ražošanas procesā.

Uz etiķetes var būt godīgi norādīts, ka produkts nesatur transtaukskābes vai satur 0 g transtaukskābju. Taču, ja sastāvdaļu sarakstā redzat “daļēji hidrogenēta eļļa”, tas nozīmē, ka tajā tomēr ir transtauki, tikai to saturs ir mazāks par 0,5 g porcijā. Tas šķiet nenozīmīgs daudzums, bet, ja apēdat vairāk nekā vienu porciju vai šādi “0 g” ir vairākos produktos, jūs ātri vien sasniegsiet transtaukskābju dienas normu. Saskaņā ar PVO datiem tā nedrīkst pārsniegt 2-3 gramus dienā.

Tas nozīmē, ka liela daļa cepumu, bulciņu un kūciņu satur transtaukskābes. Tās rodas arī brīdī, kad produkti tiek gatavoti karstā augu eļļā.

Bēdīgi slavenās E vielas

Daudzi patērētāji uzskata, ka burts E ar kārtas numuru produktu sastāvdaļu sarakstā, ir sinonīms indei. Taču tas nozīmē tikai to, ka šo vielu ir apstiprinājusi īpaša PVO komisija izmantošanai pārtikas rūpniecībā.

Latvijā ar likumdošanu ir atļauts izmantot vairāk nekā 300 pārtikas piedevas jeb E vielas pārtikas produktu ražošanā. E vielas pēc lietošanas mērķa var iedalīt piecās grupās: uzglabāšanas laika pagarināšanai, garšas uzlabošanai, produkta ārējā izskata uzlabošanai, vēlamo struktūras īpašību nodrošināšanai un tehnoloģisko procesu vadīšanas atvieglošanai.

Viena no visbiežāk izmantotajām pārtikas piedevām ir krāsvielas produkta ārējā izskata uzlabošanai. Izšķir dabiskās, kas iegūtas no augiem un sēklām, dabiskajām identiskās, kas iegūtas ķīmiskā ceļā, bet identiskas vielas sastopamas arī dabā, un sintētiskās krāsvielas, kuras dabā nav sastopamas. E vielu sarakstā krāsvielas apzīmē ar E100 – E199.

Ar E200 – E299 apzīmē konservantus – pārtikas piedevas, kas pagarina pārtikas produkta glabāšanās laiku, aizsargājot to no mikroorganismu izraisītas bojāšanās. Šīs piedevas ražotāji izmanto, lai pagarinātu produkta plaukta mūžu, aizkavētu raugu un pelējuma attīstību.

Arī antioksidanti (E300 – E399) tiek izmantoti produktu uzglabāšanas laika pagarināšanai, aizsargājot tos no oksidācijas izraisītās bojāšanās, piemēram, tauku sasmakšanas, krāsas maiņas.

E400-E499 ir emulgatori, biezinātāji, saldinātāji un stabilizētāji.

Ne visām E vielām ir mākslīga izcelsme. Piemēram, E440 ir gremošanu veicinošs ābolu pektīns, E300 ir C vitamīns jeb askorbīnskābe, bet ar E306-E309 apzīmē mums labi zināmo antioksidantu E vitamīnu.

Aleksandrs Fedotovs