Jokot ar stingumkrampjiem ir tas pats, kas spēlēt krievu ruleti ar nāvi. Stingumkrampjus izraisa Clostridium tetani baktērija, kas atrodama augsnē, putekļos, rūsā – burtiski visur. Tas viss tāpēc, ka šai baktērijai piemīt superspēja: kad ārējie apstākļi kļūst nelabvēlīgi, tā veido sporas, kas ir ļoti dzīvotspējīgas: tās izdzīvo pat pēc vārīšanas un apstrādes ar dezinfekcijas līdzekļiem.
Cilvēks var inficēties ar stingumkrampjiem, baktērijas sporām iekļūstot brūcē. Šeit ir ideāli apstākļi stingumkrampju baktērijai – nav piekļuves skābeklim. Infekcija var iekļūt organismā caur dažādiem ievainojumiem, sevišķi plēstiem, durtiem, piesārņotiem ar augsni vai putekļiem. Incēšanās risku var radīt pat nenozīmīgi ādas ievainojumi, nobrāzumi vai skrambas.
Tas nozīmē, ka ar stingumkrampjiem var inficēties, pārstādot puķes, strādājot dārzā, uzkāpjot uz sarūsējušas naglas, ieraujot skabargu ar netīrumu daļiņām, gūstot nelielu savainojumu darbā, atpūtā vai mājās u.t.t.
Nonākot brūcē, stingumkrampju baktērija sāk ražot toksīnu — vienu no spēcīgākajām indēm, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu. Inficētajam pacientam sākas elpošanas muskuļu spazmas, sirds muskuļa paralīze, muskuļu krampji visā ķermenī, kas galu galā var izraisīt nāvi.
Kā izpaužas stingumkrampji
Simptomi var būt dažādi: apgrūtināta košana un mutes atvēršana, grūtības norīt pārtiku košanas muskuļu krampju dēļ, sāpīgi krampji visā ķermeņa muskulatūrā, galvassāpes, drudzis, svīšana, asinsspiediena izmaiņas un paātrināta sirdsdarbība.
Lūk, kā stingumkrampju gadījumu aprakstīja sengrieķu ārsts Hipokrāts: “Kuģa kapteinis ar enkuru savainoja savas labās rokas rādītājpirkstu. Septiņas dienas vēlāk parādījās pretīgi izdalījumi, kam sekoja runas traucējumi – viņš sūdzējās, ka nevar pienācīgi parunāt. Tika diagnosticēti stingumkrampji, trešajā dienā sažņaudzās žokļi, zobi bija sakosti, parādījās muskuļu sasprindzinājums kaklā, opistotonuss un svīšana. Sestajā dienā pēc diagnozes uzstādīšanas viņš nomira.”
No stingumkrampjiem visos laikos ir miruši daudzi cilvēki. Tā, likteņa ironijas dēļ, pārdzīvojot nāves briesmas džungļos, malāriju, jaguāru uzbrukumu un indiāņu karus pret plantatoriem, 1944. gada decembrī, savainojoties ar sarūsējušu naglu savā villā, no stingumkrampju infekcijas nomira slavenais čehu dabaszinātnieks, botāniķis un etnogrāfs Alberto Vojtehs Fričs.
Slimības inkubācijas periods ilgst no trim līdz 21 dienai, vidēji 14 dienas, minimālais ilgums ir dažas stundas, bet maksimālais — 60 dienas.
Vienīgais glābiņš – vakcinācija
Par baktērijas Clostridium tetani atklājēju tiek uzskatīts vācu ārsts Artūrs Nikolajers, kurš 1884. gadā 22 gadu vecumā atrada stingumkrampju ierosinātāju. 1890. gadā japāņu mikrobiologs Kitasato ieguva serumu pret stingumkrampjiem, kas mūsdienās ir vienīgais līdzeklis stingumkrampju profilaksei.
Saslimšanu ar stingumkrampjiem nav grūti novērst, bet to var būt grūti izārstēt pat ar mūsdienu medicīnas iespējām. Tādēļ pie ādas ieskrambājumiem, ādas vai ģļotādas ievainojumiem, asiņojošām traumām, dziļām brūcēm, dzīvnieku kodumiem, kā arī 2. un 3. pakāpes apdegumiem un apsaldējumiem, pēc ārsta lēmuma var tikt veikta neatliekamā stingumkrampju profilakse.
Atsauce. Ārsti iesaka ik pēc 10 gadiem veikt komplekso vakcināciju pret trim slimībām — stingumkrampjiem, difteriju (arī bīstama infekcija) un garo klepu. Imunitāte saglabājas 10 gadus. Pēc tam nepieciešama regulāra revakcinācija. Konsultējieties ar savu ārstu!
Abonējiet dienas svarīgāko
PRESS.LV Telegram kanāls — steidzamās ziņas un ekskluzīvi materiāli.
Esiet pirmais, kas komentēs
Lai piedalītos diskusijā, nepieciešams PRESS.LV konts.