Vēlas ierobežot par vakcināciju izplatīto dezinformāciju un pamata vakcīnas noteikt par obligātām

Imunizācijas valsts padomes sēde tika sasaukta pēc nevakcinēta bērna nāves gadījuma, viņam saslimstot ar difteriju. Sēdē pārrunāti priekšlikumi vakcinācijas un imunizācijas politikas īstenošanas uzlabošanai.

Sēdes dalībnieki informēja, ka sprieduši par dezinformācijas par vakcināciju mazināšanas pasākumiem, kā arī par juridiskiem priekšlikumiem, kā piemērot atbildību vecākiem bērna nevakcinēšanas gadījumā.

Ministrs atkārtoti pauda, ka viens no risinājumiem ir stingrāk monitorēt ar vakcināciju saistītās dezinformācijas plūsmu. Veselības ministrija (VM) plāno drošības dienestiem nosūtīt iesniegumu ar lūgumu par stingrāku dezinformācijas uzraudzību, lai stiprinātu sabiedrības veselības un drošības jautājumus.

Slimību profilakses un kontroles centra Infekcijas slimību riska analīzes un profilakses departamenta direktors Jurijs Perevoščikovs norādīja, ka visbiežāk dezinformācijas vēstījumos tiek maldinoši apgalvots, ka vakcinēšana ir veids, kādā valsts gribot kontrolēt iedzīvotājus. Kā efektīvāko risinājumu dezinformācijas apkarošanai viņš saskata mediju un veselības iestāžu informatīvās kampaņas.

Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras profesore Dace Zavadska piekrita paustajam, akcentējot, ka dezinformācijas kliedēšanā būtiski runāt ar dažādās jomās iesaistītajiem un svarīgi domāt par bērniem. Jādara viss, lai ierobežotu to, ka vēl kādam bērnam vecāku rīcības dēļ varētu tikt atņemtas tiesības uz dzīvību, sacīja mediķe.

Viņa atzinīgi vērtēja Tiesībsarga apkopoto informāciju par vairākiem juridiskajiem rīkiem, kas līdz šim nav tikuši plaši piemēroti praksē, bet varētu uzlabot bērnu vakcinācijas aptveri.

Abu Meri piebilda, ka saistībā ar nevakcinētajiem bērniem būtiski domāt par to, kāda veida juridisko atbildību piemērot tieši vecākiem. Šajā jautājumā esot jāsadarbojas ar Tieslietu ministriju (TM) un juristiem, bet naudas un cietumsodi šajā situācijā diez vai būs efektīvi, sprieda ministrs. Runājot par konkrēto bērna nāves gadījumu, Zavadska atzina, ka viņa vecāki, zaudējot bērnu, jau saņēmuši «augstāko piemērojamo sodu».

Ja vakcinēt bērnu nav obligāti, tad nevar runāt par atbildību, taču tas, ko nozīmē vecāku atbildība pret bērnu, ir plašs un sarežģīti risināms jautājums, turpināja Abu Meri. Viņa ieskatā, pamata vakcīnām būtu jābūt obligātām, un šajā jautājumā jāseko Vācijas un Čehijas praksēm. Tam piekrita arī pārējie sēdes dalībnieki.

Abu Meri vērtēja, ka īpaši riskanta ir situācija, kad vecāki ir pilnībā noskaņoti pret vakcināciju. Šī tēma ir ļoti jūtīga, tāpēc arī rūpīgi jāizvērtē risinājumi. Piemērojot nevakcinēto bērnu vecākiem samaksu par ārstniecības izdevumiem slimnīcā, pastāv risks, ka viņi saslimušos bērnus uz slimnīcu vispār nevedīs, vienu no risinājumiem vērtēja ministrs.

Kā norādīja Perevoščikovs, cilvēki pēc 18 gadu vecuma var saņemt vakcīnas, ko nav saņēmuši bērnībā, taču ne visas no tām ir pieaugušo vecumposmam atbilstošas un efektīvas. Difterijas un stingumkrampju vakcīnas ir efektīvas arī, ja tās saņem pēc 18 gadu vecuma, turpretī vakcīna pret masalām un masaliņām ir specifiska tieši bērniem. Tā kā šai vakcīnai ir vecuma ierobežojums, to saņemot vēlāk, tā vairs nav efektīva. Līdz ar to svarīgi vecumposmam atbilstošās vakcīnas saņemt savlaicīgi.

Normatīvi nostiprināt varētu aptuveni piecu bērnības vecumposmā nepieciešamo vakcīnu saņemšanu pēc 18 gadu vecuma, taču, Perevoščikova ieskatā, pieprasījums pēc tām būtu neliels.