“Vecmāmiņ, pēc trim dienām mēs tevi atbrīvosim no Zeļenska”: Bučas iedzīvotāji šodien – par tikšanos ar Krievijas armiju

Sašauto automašīnu kapsēta

Hostomeļa, Irpeņa, Buča ir nelielas apdzīvotas vietas tikai pusstundas brauciena attālumā no Kijevas. Tās ir pašpietiekamas, ar attīstītu infrastruktūru, tīru gaisu, ērtām un skaistām jaunbūvēm. Pirms divarpus gadiem tās bija pirmās, kuras iebruka Krievijas karaspēks – tā dēvētie “atbrīvotāji” apstājās tikai 7 kilometru attālumā no Kijevas. Pēc starptautisko ekspertu datiem Bučanskas rajonā Krievijas okupācijas laikā tika nogalināti aptuveni 1400 civiliedzīvotāju (no tiem 37 bērni). Vairāki desmiti – ārpustiesas nāvessodu rezultātā. Lielākā daļa no bojāgājušajiem bija tieši Bučas iedzīvotāji.

Šodien no pirmā acu skata par šo asiņaino slaktiņu praktiski nekas neatgādina. Pa automaģistrāli traucas dārgas automašīnas, šosejas malā greznojas jaunas, pilna servisa degvielas uzpildes stacijas. Taču laiku pa laikam ceļmalās redzami “katram gadījumam” atstātie betona kluči. Vienā no jaunajām, modernajām degvielas uzpildes stacijām pie sienas ierīkota “atmiņu galerija”. Dažās fotogrāfijās var redzēt, kā no drupām spraucas sarūsējušas dzelzs konstrukcijas, apkārt vienas vienīgas krāsmatas. Viena un tā pati vieta – toreiz un tagad…

— Šī ir Žitomiras trase. Šodien pa to var braukt brīvi, bet toreiz tas bija aizliegts – to spēcīgi apšaudīja no visām pusēm. Bijusī krimiete Anna (tagad Kijevas iedzīvotāja) laipni piedāvāja aizvest mani uz šīm vietām.

Mēs nobremzējām pie apmales. Milzīga sarūsējuša metāla kaudze, tuvāk aplūkojot, izrādījās sašauto automašīnu kapsēta. Tieši ar šīm automašīnām bēgļi 2022. gada februārī un martā mēģināja glābties no kara. Tās tika savāktas no ceļmalām un kaimiņpilsētu centrālajām trasēm, cilvēku līķi gulēja tieši uz ielām. Visas automašīnas ložu cauršautas, ar sprādzienu šķembām sadragātas un bruņumašīnu samīcītas. Anna stāsta, ka tās atstātas piemiņai. Mākslinieki tos apgleznoja ar saulespuķēm – cerību ziediem.

Nedaudz tālāk skatam paveras iznīcinātās krievu militārās tehnikas kapsēta.

Memoriāls padomju armijas karavīriem

Irpeņa pārsteidz un sajūsmina – tīras ielas, svaigi krāsotas māju fasādes. Gados vecāks vīrs ar slotu slauka vienu no centrālajām ielām. Viņš stāsta, ka nav bijis liecinieks okupācijas notikumiem, šeit ar ģimeni apmeties nesen, nopircis dzīvokli, pats esot bēglis no Donbasa. Tur viss esot sagrauts, nekādu izredžu atrast mājokli. Tāpēc pagaidām apmetušies šeit.

Karstas augusta dienas pusdienlaikā ielas ir gandrīz tukšas. Skatu piesaista jauna pamatīgi būvēta ēka – bijusī Nodokļu administrēšanas universitāte. Logi ir izsisti, uz sienām redzamas ložu pēdas. Blakus omulīgs, sakopts laukums ar obelisku. Lasu uzrakstu: “Memoriāls Padomju armijas karavīriem 1939-1945. gadā”.

Pie mazās baznīciņas, kuras sienas no vienas vietas ir nosētas ar ložu caurumiem, rosās divas sievietes. Vietējās. Viņas stāsta, ka kara sākumā daudzi cilvēki pametuši Irpeņu, bet pēc atbrīvošanas gandrīz visi atgriezās. Visi, kas izdzīvoja. Turklāt daudzi atbraukuši no piefrontes teritorijām – Hersonas, Luhanskas, Zaporižjas apgabaliem.

Varas iestādes solījušas palīdzēt atjaunot mājas, taču visam naudas nepietiekot. “Pēc visām piedzīvotajām šausmām cilvēki atgriezās un paši sakopa savu pilsētu.” Baznīcā pamanu divas lielas, krustdūrienā izšūtas ikonas. Sievietes zina teikt, ka tās savām rokām izšuvusi kāda draudzes locekle. Tomoss karājas redzamā vietā.

Ludmila, uzzinot, ka esmu no Rīgas, atplaukst smaida: “Es 1978. gadā biju Rīgas piena kombinātā. Pārņēmām jūsu pieredzi glazēto sieriņu ražošanā. Mūsdienās tos gatavo visur, bet tolaik tie bija tikai Rīgā!”. Sieviete stāsta, ka kara sākumā pārcēlusies pie dēla uz Buču, slēpusies pagrabā, bet ātri vien atgriezusies, jo mājās palikuši dzīvnieki. Par piedzīvotajām šausmām Ludmila stāsta nelabprāt, taču atklāj, ka viņas mazā mājiņa privātajā sektorā tikusī regulāri apšaudīta.

Mana otra sarunbiedre Tatjana, sākoties karam, izlēma nekur nebraukt un visbriesmīgāko laiku pavadīja Irpeņā, savās mājās. Viņa stāsta, bijis daudz bojāgājušo, visi žogi un ēkas bija loču sacaurumoti. Mirušie tika apglabāti turpat baznīcas pagalmā, un pēc tam, kad krievu armija pametusi pilsētu, sanitārie dienesti viņus pārapbedīja.

Uz manu jautājumu par miera sarunām sievietes, kuras ir tālas no politikas, atbild vienādi: “Nekādā gadījumā. Mirušie mums to nepiedos. Mums nav citas iespējas, kā vien uzvarēt. Citādi nebūs ne Ukrainas, ne mūsu visu. Agrāk mēs bijām krievvalodīga pilsēta, bet tagad cilvēki paši ir sākuši pāriet uz ukraiņu valodu. Mūsu pilsētā ir sešas baznīcas — tagad visas, protams, ukraiņu.

Katru rītu pagrabā – politinformācija

Hostomela ir pirmā pilsēta pa ceļam no Baltkrievijas uz Kijevu, netālu no tās tika iznīcināta slavenā milzu lidmašīna “Mrija” (Sapnis). Pirmā pilsēta, kuru okupēja Krievijas karaspēks. Vietējā iedzīvotāja un medicīnas darbiniece Irina stāsta, ka 9. martā ieradās militārās tehnikas kolonnas, daudzstāvu māju iedzīvotājus sadzina pagrabos, šaurajās telpās saspiestībā tika turēti pa 60-100-180 cilvēkiem, tostarp sirmgalvji, ievainotie, gulošie slimnieki, daudzi bija ar saviem mājdzīvniekiem – kaķiem un suņiem…

— Viņi mums teica, lai nebaidāmies, skaidroja, ka tas esot mūsu drošības labad. Ka viņi iet uz Kijevu, lai atbrīvotu mūs no viltvārža, kurš sagrābis varu. Ka operācija ilgs ne vairāk kā trīs līdz piecas dienas. Viens karavīrs, pavisam jauns puisis, teica, ka viņa mamma strādā ģenerālštābā un viņš zina droši, ka karš ilgs ne vairāk kā piecas dienas. Viņš pat neesot paņēmis līdzi daudz mantu. Bija pārliecināts, ka viņa mamma zina visu.

…Cilvēki bija šokā, šķita, ka visa pasaule ir sajukusi prātā. Mēs mēģinājām paskaidrot Krievijas militāristiem: tā ir mūsu valsts, mūsu valdība, mēs paši esam to ievēlējuši, 70 procenti atbalstīja Zeļenski.

— Taču viņi mūs vispār nedzirdēja, viņi bija kā zombiji. Viņi teica: jūs neko nezināt. Un katru dienu mums bija politinformācija. Viņi teica, ka teritorija tiks sadalīta un karš būs beidzies. Dņepras kreisais krasts pāries Krievijai, bet labais krasts paliks Ukrainai. Visiem gribētajiem piedāvāja doties uz Krieviju vai Baltkrieviju. Tos, kas sēdēja klusi, neaiztika. Savukārt tos, kas bija sašutuši, gribēja uzreiz nošaut, cilvēki lūdzās, lai saglabā viņiem dzīvību.

Buča miera laikos

Mūsdienās Buča ir sakopta un klusa pilsēta. Slavenā fotogrāfija ar nodegušo krievu bruņumašīnu kolonnu uz centrālās ielas šķiet kā rēgs no kādas paralēlās pasaules. Šī iela jau sen ir sakopta, pa to ikdienišķi traucas automašīnas un mikroautobusi. Šodien Bucā dzīvo aptuveni 40 000 cilvēku, okupācijas laikā pilsētā bija palikuši aptuveni 5000 iedzīvotāju.

Arī šeit karstā vasaras dienā cilvēku uz ielām ir pamaz. Rosība, šķiet, valda tikai pie baznīcas. Izskatās, ka lielā ēka pavisam nesen būvēta, iekštelpas vēl tiek remontētas. Visa baznīcas dzīve pagaidām norit pagrabstāvā. Cilvēku nav daudz, bet viņi turpina nākt.

Sieviete sveču kioskā, šķiet, izstaro gaismu un labestību. Var redzēt, ka šī ticīgā sieviete ir daudz savā mūžā pieredzējusi.

“Esmu vietējā, mani sauc Tatjana, dzīvoju privātajā sektorā – no baznīcas 30 minūšu brauciens ar velosipēdu,” laipni stāsta sieviete. “Visu okupācijas laiku biju mājās. Vīru piemeklēja insults, no Kijevas atbrauca dēls ar ģimeni, atveda mazbērnus, domāja, ka šeit būs drošāk. Visi slēpās pagrabā. Es rūpējos par saimniecību un biju viņiem vienīgā saikne ar ārpasauli.

Tankisti sporta kurpēs

Tatjana stāsta par piedzīvoto bez naida vai dusmu ēnas. Taču redzams, ka notikušais viņu dziļi satrauc.

— 3. martā krievi mūs okupēja, ar tanku iebrauca tieši mūsu dārzā, izgāžot žogu. Mūsu trīsgadīgo vācu aitu suni nošāva uzreiz, lai gan viņš nevienam neuzbruka. Mēs tā viņu mīlējām, tāds gudrs suns…

Pie manis bija apmetušies pieci krievu karavīri. Viņi dzīvoja un ēda citā vietā, paši, bet mani pabrīdināja, lai neslēdzu durvis no iekšpuses. Apsekoja pagrabu ar lukturīti, es visu laiku biju kopā ar viņiem, tāpēc mēs laiku pa laikam runājāmies.

Galvenais bija Šamils, 27 gadi, otrs bija no Altaja, veterinārārsts. Pavisam jauns. Viņš teica, ka mājās nav darba, esot piedāvājuši perspektīvu militāro dienestu ar karjeras izaugsmi. Viņš neesot zinājis, ka būs jādodas karā. Ārā marta mēnesis, bet viņš sporta kurpēs. Es apvaicājos, ko tad jums nedod labākus apavus. Viņš atbild, ka dod, un rāda uz savu biedru šņorzābakos. Tas novelk apavus, un es pamanu, ka viņam kājas čūlās. Labāk, saka, sporta kurpēs.

Viņi man pastāstīja, ka Baltkrievijā viņus gatavojuši – tur reizi dienā devuši siltu ēdienu, bet nu viņi jau veselu mēnesi neko siltu neesot ēduši. Visu laiku mani mierināja: “Nebaidieties, vecmāmiņ, mēs esam atnākuši jūs atbrīvot. Mēs gāzīsim jūsu Kijevas pašpasludināto varu, un jums būs viss, ko vēlaties. Gan gaisma, gan ūdens, gan brīvas vēlēšanas. Es neizturēju un pieklājīgi teicu: mums tas viss tāpat bija, kamēr jūs nebijāt atnākuši. Bet viņi paliek pie sava: pacietieties, vecmāmiņ. Viņi centās būt pieklājīgi un turpināja man pierādīt, cik daudz laimīgāki mēs drīz būsim. Kādu dienu sākām rēķināt mūsu algas, pensijas, cenas, īres maksu. Izrādījās, ka cilvēki pie mums dzīvo bagātāk. Viņi izbrīnījās un pieklusa.

Pēc kāda laika atkal uzsāka veco dziesmu: “Vecmāmiņ, drīz viss kļūs labāk, un jums būs viss.” Es atkal pieklājīgi atgādinu, ka mums viss bija pirms viņiem. Viņi klusējot saskatījās, vecākais klusi noteica “atvainojiet” un nolaida acis.

“Turēt mājās “višivanku” viņiem ir noziegums.”

— Mans vīrs to neizturēja – nomira, nopūšas Tatjana un atzīstas: — Ja tagad viss atkārtotos, es nekavējoties brauktu prom. Agrāk uz baznīcu gāju reti, tikai pa lieliem svētkiem, bet šeit, pagrabā, šķiet, balsī skaitu tēvreizi. Un pēkšņi – ukraiņu valodā. Lai gan pati runāju krieviski. Visa mūsu pilsēta agrāk bija krievvalodīga, bet tagad cilvēki paši pāriet uz ukraiņu valodu. Un baznīcas agrāk bija krievu, bet tagad, protams, neviens tās negrib – nu tās ir ukraiņu.

Es toreiz pagrabā lūdzos, lai vien tas viss ātrāk beigtos. Apsolīju Dievam, ka iešu baznīcā. Savu vārdu esmu turējusi – tiklīdz okupācija beidzās, es iekārtojos šeit strādāt. Viens mans dēls strādā par mašīnistu, otrs divus gadus bija frontē, atgriezās dzīvs un arī kļuva par mašīnistu.

Vēl 30.-31. martā pie mums bija sīvas kaujas, bet jau 1. aprīlī, tiklīdz okupācija bija atcelta, cilvēki uzreiz ķērās sakopt pilsētu. Blakus baznīcai bija vairāki masu kapi, tajā skaitā vairāki desmiti nomocīto civiliedzīvotāju, visi tika pārapbedīti, un tagad mums šeit ir piemiņas vieta.

Tatjana saka, ka viņa nekādu simpātiju pret saviem bijušajiem viesiem neizjūt, bet uzskata, ka viņai ar tiem, ja tā var teikt, ir puslīdz paveicies. Viņi viņu tikai brīdinājuši, ka nedrīkst aizslēgt durvis no iekšpuses.  Kad atklātībā nāca fakti par civiliedzīvotāju slepkavībām un spīdzināšanu, izmeklētāji lūguši arī viņu liecināt: “Viņi to nevarēja izdarīt, viņi pēc tādiem neizskatījās. Kad ievainoja kādu mūsu sievieti, veterinārārsts skraidīja apkārt, meklēja zāles, mēģināja viņai palīdzēt. Es vismaz ceru, ka viņi to nevarēja izdarīt. Bet bija nezvēri, kas slepkavoja cilvēkus kaimiņu ielās. Vienā no blakus ielām tika nomocīti 14 mūsu cilvēki. Es pazinu kādu puisi, visi viņu pazina – kā viņš dziedāja baznīcas korī! — Viņi viņu nežēlīgi spīdzināja. Par ko? Atklāja, ka viņam mājās ir izšūti krekli – višivankas. Tas viņiem ir noziegums!”

Visbeidzot, es uzdodu jautājumu par mobilizāciju un miera sarunām. “Kamēr mans dēls bija frontē, es gribēju sarunas, bet tagad saprotu, ka tās karu neizbeigs. Un visus uz fronti jau neaizsūtīsi, kādam ir arī jāstrādā. Tā jau tikai sievietes vien palikušas.”

…Izejot plašajā baznīcas pagalmā, man garām paiet kāda augsta ranga delegācija (spriežot pēc fotogrāfa, kas viņus pavada, un dalībnieku stingrajiem uzvalkiem). Es pieeju pie pieminekļa. Uz plāksnēm iemūžināti 501 bojāgājušā vārdi un uzskaitīti visi bezvēsts pazudušie pilsētas iedzīvotāji. Un piemiņas simbols – sasietas rokas. Tā ar sasaistītām rokām masu kapos tika atrasti okupantu spīdzinātie un nomocītie miermīlīgie Bučas iedzīvotāji. Viņu dzimšanas gadi ir dažādi, bet nāves datums ir gandrīz visiem ir viens: 2022. gada februāris-marts…..

Jeļena SLUSAREVA

Autores foto