Valstij būs jāizmaksā 40 000 eiro morālā kaitējuma kompensācija sportistam par veselībai nodarīto kaitējumu

AT bija vērtējusi lietu, kurā prasītājs ir kāds nepilngadīgais sportists, kurš hokeja treniņa laikā zaudēja samaņu un viņam iestājās klīniskā nāve. Ātrās medicīniskās palīdzības brigāde jaunietim sniedza neatliekamo palīdzību, atjaunojot sirds ritmu, savukārt vēlāk pēc ilgstošas ārstēšanās prasītājam implantēts EKS defibrilators, pēc tam kontrindicētas fiziskās piepūles, vēlāk piešķirta otrās grupas invaliditāte uz mūžu.

Prasītājs cēla tiesā prasību pret hokeja treneri, sporta klubu un Latvijas valsti VM personā par morālā kaitējuma kompensāciju 711 435 eiro apmērā sakarā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu. Prasītājs norādīja, ka vairākus gadus trenējies hokejā un ir ticis atzinīgi novērtēts gan vietējā, gan starptautiskā līmenī. Neraugoties uz prasītājam jau 11 gados elektrokardiogrammā konstatēto izmaiņu dēļ rekomendēto fiziskās slodzes samazināšanas nepieciešamību, regulāri divas reizes dienā notika treniņi ar lielu fizisko slodzi.

Lai pamatotu prasījumu par kaitējuma atlīdzināšanu, kas cēlies no neatļautas darbības un nolaidības, prasībā norādīts, ka sporta klubs un tā treneris nodarījis prasītāja veselībai kaitējumu, izmantojot prasītāja veselības stāvoklim neatbilstošu treniņa programmu, bet VM ir atbildīga par sporta ārstes rīcību, jo viņa nepaziņoja vecākiem un trenerim par to, ka prasītāja veselības stāvoklis neļauj piedalīties treniņos un ka ir jāsamazina treniņu slodze.

AT atcēla Rīgas apgabaltiesas spriedumu, ar kuru prasība bija noraidīta. Tiesa, atsakoties vērtēt apelācijas sūdzībā norādītos apstākļus saistībā ar trenera, sporta kluba un sporta ārstes rīcību, bija sašaurinājusi prasības pamata tvērumu.

AT norādīja, ka tiesām visās darbībās, kas attiecas uz bērniem, uzmanība pirmkārt jāveltī tam, lai vislabāk nodrošinātu bērnu intereses, ņemot vērā arī vecāku tiesības un pienākumus. Minētais attiecas arī uz šo lietu, jo prasība bija celta par nepilngadīgajam nodarīto morālo kaitējumu.

Izskatījusi lietu kasācijas kārtībā otro reizi, AT atcēla arī atkārtoto apelācijas instances tiesas spriedumu, ar kuru prasība bija noraidīta. Secinājumu par to, ir vai nav prasītājam nodarīts sakropļojums, apelācijas instances tiesa bija saistījusi ar medicīniskas ierīces implantēšanas faktu, lai gan veselībai nodarītais kaitējums lietā bija pamatots ar nepiemērotu treniņa metodes pielietošanu un pārkāpumiem sporta kluba audzēkņa medicīniskajā aprūpē. Sakropļojumu varēja radīt visi šie pārkāpumi, un situācijā, kad vairākas darbības varēja vienlaikus radīt konkrētu kaitējumu, bet nav iespējams noskaidrot, kura tieši darbība to izraisīja, atbildība uzliekama visu prettiesisko darbību veicējiem solidāri, pauda AT.

Izskatot lietu apelācijas instances tiesā trešo reizi, tiesa nolēma daļēji apmierināt prasību pret visiem atbildētājiem, piedzenot no tiem atlīdzību par morālo kaitējumu saistībā ar veselībai nodarīto kaitējumu un sakropļojumu 40 000 eiro apmērā.

Tiesa atzina, ka ir konstatējama visu atbildētāju neatbilstoša rīcība, tādējādi ir pamats visu atbildētāju solidārai atbildībai par prasītājam nodarīto kaitējumu. Neatgriezeniskais kaitējums prasītāja sirds veselībai varēja neiestāties, ja sporta ārste būtu veikusi prasītāja pilnvērtīgu veselības stāvokļa izvērtējumu un ja būtu informējusi treneri par viņa veselības stāvokļa izmaiņām, ja treneris būtu piemērojis prasītāja veselības un fizioloģiskajam stāvoklim atbilstošas treniņa metodes un ja sporta klubs būtu izpildījis savu normatīvajos aktos noteikto pienākumu prasītāja veselības stāvokļa pārbaudē.

AT atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību pēc prasītāja un atbildētāju kasācijas sūdzībām, atzīstot, ka nav acīmredzama pamata uzskatīt, ka pārsūdzētajā spriedumā ietvertais lietas iznākums ir nepareizs. Saistībā ar prasītāja kasācijas sūdzībā norādīto, ka, lemjot par morālā kaitējuma kompensācijas apmēru, bija jāņem vērā prasītāja zaudētā iespēja kļūt par augstākā līmeņa profesionālu sportistu, AT norādīja, ka tiesa lietā ir ņēmusi vērā pierādījumus, kas apliecina, ka pat tad, ja nebūtu noticis negadījums treniņa laikā, saistībā ar kuru prasītājs bija vērsies tiesā, prasītāja sirds veselības stāvoklis visdrīzāk būtu liedzis prasītājam sasniegt sportiskos rezultātus augstākajā profesionālajā līmenī.

Nosakot no atbildētājiem piedzenamo morālā kaitējuma kompensācijas summu, tiesa bija atsaukusies tiesu praksē izmantotajiem kritērijiem un citās lietās piedzītajām kompensācijas summām, kā arī ņēmusi vērā gan visu atbildētāju vainu, gan arī prasītāja vecāku un paša prasītāja līdzatbildību.

AT Civillietu departamenta priekšsēdētājs Normunds Salenieks, kurš konkrētajā lietā bija senators referents, kad lieta pirmo reizi nonāca Senātā, komentējot lietu kopumā, norāda, ka, lai gan negadījums, par kuru celta prasība izskatītajā lietā, notika apmēram pirms 20 gadiem, redzam, ka joprojām nav zaudējis savu aktualitāti iesaistīto pušu — valsts, medicīnas darbinieku, treneru, sporta klubu un vecāku — pienākumu un atbildības regulējums bērnu un jauniešu sporta jomā.

Salenieks cer, ka šī lieta pievērsīs atbildīgo institūciju uzmanību un dos iespēju izvērtēt, vai pastāvošā kārtība ir pietiekami skaidra un vai tā nodrošina bērnu tiesību aizsardzību atbilstošā līmenī.