Valdis Dombrovskis: Ekonomikas attīstības sabremzēšanās notiek, bet izaugsme joprojām ir visā ES

Savukārt, runājot par Latvijai tik aktuālo cīņas ar naudas atmazgāšanu tēmu, Dombrovskis norāda, ka viens no risinājumiem ir daļu no šīm funkcijām īstenot ES līmenī, jo pierādījies, ka ES dalībvalstis cīņai ar naudas atmazgāšanu pievēršas visai atšķirīgi. Tāpat ES tuvākajā nākotnē jārēķinās ar arvien lēnāku ekonomisko izaugsmi. Savukārt attiecībā uz Latvijā samilzušajām problēmām ar nepietiekamo finansējumu mediķiem un citām jomām, bijušais premjers atgādina par likumsakarību -, ja ir vēlme palielināt budžeta izdevumus, tad būs jādomā arī par to, kā palielināt ieņēmumus.

Kuras būs galvenās prioritātes, uz kuru īstenošanu koncentrēsieties jaunajā Eiropas Komisijas (EK) darbības termiņā?

Es sākšu ar kopējām EK prioritātēm. Nākamajam darbības mandātam galvenās prioritātes ir trīs. Viena ir tā saucamā «zaļā transformācija» un virzība uz klimatam neitrālu ekonomiku līdz gadsimta vidum. Otra ir digitālā transformācija un Eiropas ekonomikas gatavība tai. Trešā prioritāte ir ekonomikas attīstība un tas, lai ekonomikas attīstības augļus sajustu Eiropas iedzīvotāji. Atbilstoši šīm prioritātēm ir definēti arī EK priekšsēdētājas izpildvietnieku pienākumi.

Ir arī jāsaprot, ka «zaļā» un digitālā transformācija diezgan būtiski mainīs ekonomikas struktūru. Tādēļ, no vienas puses, būtiski ir, lai Eiropas ekonomika saglabātu savu konkurētspēju, no otras puses, lai transformācija notiku sociāli pieņemamā veidā, nodrošinot iekļaujošu izaugsmi un ienākumu nevienlīdzības mazināšanu.

Manā atbildības jomā tas nozīmē darbu pie ekonomikas attīstības ilgtspējas nodrošināšanas. It īpaši pašlaik, kad ārēji ir mazāk pozitīva vide un pasaules ekonomika bremzējas, notiek starptautiski tirdzniecības konflikti, un Eiropas ekonomika ir jāgatavo iespējamām problēmām. Praktiski tas nozīmē darbu pie Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanas jeb eirozonas reformām, Eiropas banku savienības pabeigšanas, Eiropas

Kapitāla tirgu savienības tālākās attīstības, kā arī investīciju veicināšanas Eiropas ekonomikā, tostarp darbu pie «Invest EU» programmas, kura turpinās Junkera plāna pieeju investīciju veicināšanai.

Ja runājam par «zaļo transformāciju», tad manā kompetencē ir darbs pie Eiropas ilgtspējīgo investīciju plāna izstrādes, kura mērķis ir tuvāko 10 gadu laikā mobilizēt vienu triljonu eiro ilgtspējīgu investīciju. Notiks darbs arī pie Godīgas pārejas fonda (Just transiotion fund) izveides, lai atbalstītu tos reģionus un nozares, kuras visvairāk skars «zaļā transformācija». Piemēram, tas attieksies uz reģioniem, kuru ekonomika ir būtiski atkarīga no ogļu ieguves. Nāksim arī ar jauniem priekšlikumiem par Eiropas ilgtspējīgo jeb «zaļo finanšu» plānu, kur pamatā runa ir par privātā kapitāla piesaisti šiem mērķiem.

Kas attiecas uz digitālo transformāciju, tad svarīgi ir arī sociālie jautājumi. Mums būs diezgan būtiski jāpārskata pieeja darbaspēka regulējumam un attiecībām darba tirgū. Mēs redzam, ka digitālizācijas apstākļos arvien lielāka loma ir tā saucamajai platformu ekonomikai, veidojas jaunas darba attiecību formas. Taču ir svarīgi, lai arī šie cilvēki veiktu sociālās iemaksas un varētu iekļauties sociālās apdrošināšanas sistēmā.

Ja runājam par finanšu jomu, tad lielākais darbs būs pie finanšu tehnoloģiju kompānijām, pie finanšu tehnoloģijām, kur mēs paredzam nākt klajā ar jaunu pasākumu plānu ar regulējumu kriptoaktīviem, kurus bieži sauc par kriptovalūtām.

Ja runājam par tā saucamo «zaļo transformāciju», vai nav bažu, ka nekur daudz tālāk par saukļiem un iniciatīvām tas netiks, jo līdzšinējā ekonomika stabili ir balstījusies filozofijā «ražojiet vairāk, patērējiet vairāk»? Zaļā domāšana savukārt prasa ražot ilglietojamas preces, patērēt mazāk. Vai tādēļ nebūs pretestības no biznesa?

«Zaļā transformācija» Eiropā jau notiek. Ja mēs par atskaites punktu ņemam Kioto protokolā noteikto 1990.gadu, tad Eiropas ekonomika kopš tā laika ir augusi par aptuveni 50%, bet CO2 emisiju apjoms ir samazinājies par aptuveni 20%. Tādējādi ir redzams, ka starp ekonomikas izaugsmi un izmešu emisiju samazināšanu tiešas pretrunas nav. EK arī ir veikusi potenciālo «zaļās transformācijas» ietekmes uz ekonomiku novērtējumu, un secinājums ir, ka tam būs pat neliela pozitīva ietekme — gan uz ekonomiku, gan nodarbinātību, jo zaļajā ekonomikā tiek radītas arī daudzas jaunas darbvietas. Problēma slēpjas tajā, ka ietekme ir nevienmērīga, jo ir reģioni un sektori, kurus šī pāreja ietekmēs nopietnāk, un tiem būs jāpalīdz.

Vai ar kādu no EK jauno prioritāšu ieviešanu Latvijai varētu būt lielākas problēmas?

Ja mēs lūkojamies uz minētajām trīs prioritātēm, tad Latvija ir starp tām astoņām Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, kuras nāca klajā ar iniciatīvu par «zaļo transformāciju» un ilgtermiņa mērķi sasniegt klimata neitralitāti 2050.gadā. Latvijā jau pašlaik ir viens no augstākajiem atjaunojamās enerģijas ražošanas īpatsvariem, CO2 emisiju apjoms uz vienu iedzīvotāju savukārt ir viens no zemākajiem ES. Līdz ar to Latvija zināmā mērā citām Eiropas valstīm pat ir priekšā.

To pašu var teikt par digitalizāciju. Ja lūkojamies uz dažādiem digitalizācijas indeksiem, tad Latvija noteikti ir sarakstu pirmajā, nevis otrajā pusē.

Savukārt kopējā ekonomiskajā attīstībā situācija, protams, ir sarežģītāka, jo iekšzemes kopprodukts (IKP) uz vienu iedzīvotāju Latvijā joprojām ir ceturtais zemākais ES. Tādēļ Latvijai ir jāturpina tuvoties vidējiem ES ekonomiskās attīstības rādītājiem. Arī ienākumu nevienlīdzības ziņā Latvija ES izceļas. Tādēļ ir nepieciešami mērķēti pasākumi dažādās jomās, lai ienākumu nevienlīdzību mazinātu. Ekonomiskās attīstības un sociālajos jautājumos Latvijai vēl ir daudz darāmā.

Digitalizācijā gan mēs lepojamies ar ātru internetu. Taču tajā pašā laikā daudzi uzņēmumi sūdzas par darbinieku trūkumu, bet, ja tiek vērtēts, cik lielā mērā Latvijas biznesā dažādi procesi tiek digitalizēti un automatizēti, tad aina nav nemaz tik spoža.

Protams, ir dažādi mērījumi un dažādi parametri, kuri tiek izmantoti. Tomēr kopumā Latvija noteikti, kā jau es teicu, ir pirmajā, nevis otrajā digitalizētāko ES dalībvalstu saraksta pusē. Tas attiecas arī uz e-pārvaldi un e-pakalpojumiem. Es arī pats no savas personīgās pieredzes to varu apliecināt, salīdzinot situāciju Latvijā un Beļģijā.

Tomēr plašākais jautājums ir par to, kādā veidā Latvijas ekonomika turpinās attīstīties un kādā veidā izvairīsies no tā saucamā vidējo ienākumu slazda. Tur nav citas izejas, kā vien kāpināt ekonomikas produktivitāti, kāpināt pievienoto vērtību dažādās ekonomikas nozarēs. Tur investīcijas jaunajās tehnoloģijās, automatizācijā būs ļoti nepieciešamas. Tas Latvijas ekonomikai ir fundamentāls jautājums.

Ne velti arī EK nāca ar iniciatīvām ES dalībvalstīs veidot produktivitātes padomes. Arī Latvijā pašlaik tāda tiek veidota sadarbībā ar Latvijas Universitāti. Tā būs institūcija, kura produktivitātes jautājumiem sekos līdzi sistemātiski un arī gatavos rekomendācijas valdībai, izpildinstitūcijām un politikas veidotājiem par to, kādi ir veicamie pasākumi produktivitātes uzlabošanai.

Latvijā ieguldījumi izpētē un attīstībā ir zemi gan kopumā, gan it īpaši biznesa jomā. Vai jaunajā ES budžeta periodā būs pietiekams atbalsts šai jomai?

Tā jebkurā gadījumā ir nepieciešamība. Ja mēs skatāmies uz ieguldījumiem izpētē un attīstībā, tad Latvijā gan publiskajā, gan privātajā sektorā tie ir vieni no zemākajiem ES. Ar tādu ieguldījumu līmeni Latvijai būs ļoti grūti noturēties līdzi tam inovāciju attīstības tempam, kāds tas ir gan globāli, gan ES. Tādēļ tas ir ļoti svarīgs jautājums un ieguldījumi zinātnē un inovācijās ir jākāpina. Tas ir arī valsts budžeta jautājums. Tāpat maksimāli ir jāizmanto ES sniegtās iespējas.

Iepriekšējās EK laikā tika sākta Eiropas Banku savienības izveide, taču tā joprojām nav pabeigta, jo dalībvalstis nevar vienoties par Eiropas noguldījumu apdrošināšanas shēmu. Nesen Vācija nāca klajā ar paziņojumiem, kurus daudzi tulko kā tās pozīcijas mīkstināšanu. Ko jūs sagaidāt turpmāk, kādi soļi tiks sperti?

Ja runājam par Eiropas Banku savienību, tad divi no trīs tās elementiem jau darbojas. Tas ir vienotais uzraudzības mehānisms un vienotais noregulējuma mehānisms. Tādēļ galvenais trūkstošais elements ir Eiropas noguldījumu garantiju shēma, par kuru sarunās progress līdz šim ir bijis lēns, jo EK ar savu priekšlikumu par to nāca klajā jau 2015.gadā. Pašlaik likumdevēji — ne Eiropas Padome, ne Eiropas Parlaments — uz priekšu savā darbā īpaši pavirzījušies nav. Viens no iemesliem bija Vācijas samērā skeptiskā attieksme pret šo priekšlikumu. Tādēļ neseno Vācijas finanšu ministra paziņojumu [par to, kas būtu jādara, lai noguldījumu garantiju shēmu tomēr izveidotu — red.] mēs no EK puses vērtējam kā pozitīvu soli. Cerams, ka tas ļaus diskusijas paātrināt un galā lēmumu par Eiropas noguldījumu garantiju shēmu tomēr pieņemt.

Kas pašlaik notiek ar Eiropas Kapitāla tirgu savienības izveidi? Un vai Latvijai kā valstij ar ļoti mazu kapitāla tirgu nav jāsatraucas, ka, šai savienībai sākot darboties, no mūsu biržas uz lielākiem tirgiem aizplūdīs gan uzņēmumi, gan investori?

Mērķis patiesībā ir tieši pretējs — radīt visā ES labākas uzņēmumu finansēšanas iespējas. Ja mēs paskatāmies uz pašreizējo Kapitāla tirgu savienības pasākumu plānu, tad vēl iepriekšējā EK nāca klajā ar 13 likumdošanas priekšlikumiem, no kuriem 11 ir apstiprināti un par tiem ir panāktas vienošanās, daļa ir jau ieviesta. Vēl vienu vienošanos mēs, visticamāk, panāksim līdz gada beigām. Tādēļ var teikt, ka Kapitāla tirgu savienības pamati jau ir ielikti. Pašlaik mēs strādāsim pie nākamā pasākumu plāna, uzsvaru liekot uz finansējuma pieejamību mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, tostarp veidojot īpašu privāto-publisko fondu mazo un vidējo uzņēmumu atbalstam to kotēšanai biržā. Tāpat svarīgs darba virziens būs reģionālo kapitāla tirgu attīstība. Kā jau jūs teicāt, Latvijā kapitāla tirgus ir ļoti mazs. Kopumā arī Baltijas valstīs kapitāla tirgi ir ļoti mazi. Līdz ar to viena no reģionālajām iniciatīvām, kuru atbalsta EK, ir reģionālā Baltijas kapitāla tirgus izveide. Protams, arī tā mērogs uz kopējā Eiropas fona nebūs liels, bet tas noteikti ir labāk nekā trīs atsevišķi ļoti mazi tirgi. Tādēļ, ja runājam tieši par mazām valstīm, tad ļoti svarīga ir virzība uz reģionāliem kapitāla tirgiem.

Vienlaikus, izveidojoties Kapitāla tirgus savienībai, kas ļautu daudz vieglāk notikt starprobežu finanšu plūsmām, kāda būs Latvijas uzņēmuma motivācija akcijas kotēt šeit, ja to var darīt kādā daudz lielākā tirgū, kur ir daudz vairāk investoru?

Arī pašlaik nekas neliedz Latvijas uzņēmumiem kotēt savas akcijas citās Eiropas biržās, un tādi uzņēmumi arī ir. Tādēļ viss ir atkarīgs no tā, kurā tirgū, pēc uzņēmumu vērtējuma, viņiem ir labāki nosacījumi finansējuma piesaistei. Vietējie investori šeit ir ieinteresētāki Latvijas uzņēmumu akciju pirkšanā nekā kaut kur Londonā vai Vācijā, kur no sākuma vispār ir jāizstāsta, kas tas ir par uzņēmumu. Protams, šie tirgi ir lielāki, bet Latvijas uzņēmumi šajā plašajā piedāvājumā var arī pazust.

Eiropas bankās pašlaik daudz apspriesta tēma ir tā saucamā «zaļā finansēšana». Latvijā par to tikpat kā nerunā. Ko tā mūsu dzīvēs var mainīt?

Runājot par ilgtspējīgu finanšu plānu, darbs pie tā sākās jau 2018.gadā, un mēs nācām klajā ar trīs likumdošanas priekšlikumiem, no kuriem divi ir jau atbalstīti un attiecas uz informācijas sniegšanu par uzņēmuma darbības ilgtspējas aspektiem, ko latviski sauc par zemu oglekļa izmešu etaloniem. Pašlaik mēs esam finiša taisnē, un es ceru, ka mums izdosies vienoties par klasifikācijas sistēmu zaļajām ekonomiskajām aktivitātēm, jo tas ir pamats daudziem citiem pasākumiem. Ja mēs gribam runāt par «zaļajām finansēm», tad no sākuma ir jādefinē, kas ir un kas nav «zaļš». Tādēļ ir vajadzīga šī klasifikācijas sistēma. Cerams, ka vēl šogad par to mums izdosies vienoties. Pirmās lietas būs cīņa ar klimata pārmaiņām un emisiju mazināšana. Tālāk ir doma virzīties arī citos aspektos. Tā var būt gan bio diversifikācija, gan atkritumu apsaimniekošanas sistēmas, gan aprites ekonomika, gan jūras ekosistēmas u.c. Tas būs pamats daudzām tālākām lietām.

Attiecībā uz «zaļo finanšu» pasākumu plānu mēs esam iezīmējuši vairākus darba virzienus. Kad mums būs klasifikācija, mēs varēsim strādāt pie Eiropas zaļo obligāciju standarta, arī pie Eiropas finanšu produktu eko zīmola. Īpaši svarīgi tas ir finanšu produktiem, kurus var iegādāties arī iedzīvotāji, jo ne vienmēr katram mazajam investoram ir viegli izpētīt, kas īsti aiz katra produkta slēpjas. Tāpat kā pašlaik ir prasības, lai investoriem ir pieejami uzņēmumu finanšu rādītāji, tāpat būs prasības attiecībā uz ilgtspējas rādītājiem, un eko zīmols ļaus ieguldītājiem vieglāk orientēties.

Tāpat pašlaik tiek vērtēts atbalsts «zaļajām» hipotēkām. Lielākās CO2 emisijas Eiropā pašlaik ir tieši no ēkām un citām būvēm, jo liela daļa no tām ir energoneefektīvas. Pašreizējais novērtējums ir, ka aptuveni 75% ēku ES pašlaik neatbilst energoefektivitātes prasībām. Tādēļ potenciālais ieguldījumu apjoms ir milzīgs, domājot gan par jaunām ēkām, gan par esošo ēku energoefektivitātes uzlabošanu. Tādēļ mums ir jāvērtē, ar kādiem mehānismiem varam to veicināt.

Kā pašlaik var vērtēt cīņu ar naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu? Diezgan daudzi Latvijas baņķieri, kuriem tagad ir diezgan stingras prasības, atklāti atzīst, ka daudzas par riskantām klasificētas transakcijas no Latvijas bankām bieži vien ir pārcēlušās uz Čehijas, Kipras bankām — proti, nekur no ES tās nav pazudušas.

Cīņa ar naudas atmazgāšanu ir Eiropas mēroga problēma, un Eiropas mērogā tā arī jārisina. Pēdējā laikā naudas atmazgāšanas skandāli ir bijuši daudzās ES valstīs, un no EK puses par tiem ir veikta arī analīze. Iezīmējas tas, ka, no vienas puses, ES ir vieni no stingrākajiem noteikumiem cīņai ar naudas atmazgāšanu un terorisma finansēšanu direktīvu līmenī, bet, no otras puses, direktīvu un noteikumu ievērošanas kontrole ir atstāta dalībvalstu kompetencē. Redzams ir tas, ka rezultāti dažādās dalībvalstīs ir stipri atšķirīgi. Līdz ar to kā viens no risinājumiem iezīmējas tas, ka daļa no šīs kompetences, tostarp cīņas ar naudas atmazgāšanu koordinācija, būtu jānodod ES līmenī. Pašlaik notiek diskusija, kādā veidā tas pareizāk būtu darāms. Mēs redzam, ka daudzas dalībvalstis atbalsta, ka šis jautājums būtu risināms ES līmenī, lai nodrošinātu, ka direktīvu piemērošana notiek pēc iespējas vienmērīgāk visā ES teritorijā.

Latvija ir starp tām valstīm, kuras naudas atmazgāšanas standarti ir ietekmējuši, un mēs zinām, ka Latvijas valdība daudz dara, lai šo situāciju koriģētu. No otras puses savukārt ir jāvērtē tas, par ko mēs arvien vairāk dzirdam no uzņēmējiem par finanšu pakalpojumu pieejamību. Diemžēl arvien vairāk no pilnīgi leģitīmiem uzņēmumiem, īpaši tādiem, kuri veic ārējo ekonomisko darbību, nākas dzirdēt, ka bankas vienkārši slēdz kontus vai neatver kontus, bloķē transakcijas. Tas, protams, negatīvi ietekmē tautsaimniecības attīstību. Tādēļ būtu svarīgi, lai arī šeit ir samērīgums un uzņēmumi, kuri veic leģitīmu ekonomisko darbību, ar to varētu nodarboties.

Kad varētu būt kādi lēmumi par daļas kontroles funkciju nodošanu ES līmenī?

Līdzko jaunā EK sāks darbu, tas būs viens no virzieniem, kurā strādāsim un nāksim klajā ar priekšlikumiem par iespējamiem risinājumiem, kā centralizēt cīņu ar naudas atmazgāšanu. Tādēļ es domāju, ka tas varētu notikt jau nākamā gada laikā.

Latvijas jautājums šonedēļ tiek skatīts «Moneyval» plenārsesijā un februārī Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force- FATF) plenārsesijā, un sliktākajā gadījumā Latvija var nonākt tā saucamajā «pelēkajā sarakstā». Ko tas var nozīmēt Latvijai un varbūt arī ES, jo tādā gadījumā Latvija būs pirmā ES un eirozonas dalībvalsts, kuru iekļauj šādā sarakstā?

Te, protams, no sākuma ir jāuzsver, ka «Moneyval» nav ES institūcija, līdz ar to EK arī nav tiešas ietekmes uz šo procesu un lēmumu pieņemšanu. Skaidrs, ka šāda lēmuma gadījumā ietekme uz ekonomiku, uz finanšu lēmumu pieņemšanu būs negatīva. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai Latvijas valdība strādātu pie tā, lai no šāda scenārija izvairītos. Tieši tādēļ arī premjers Krišjānis Kariņš (V) ir pieteicis finanšu sistēmas «kapitālo remontu», un mēs redzam, ka daudzas lietas straujā tempā tiek mainītas, gan samazinot nerezidentu noguldījumu īpatsvaru, gan atsakoties no čaulas kompāniju apkalpošanas, gan stiprinot uzraudzības dienestus un normatīvās prasības. Daudz kas tiešām notiek, un cerams, ka tas dos arī pozitīvu rezultātu.

Vai tas kaut kā var ietekmēt arī eirozonas reputāciju?

Naudas atmazgāšanas skandāli jau tagad negatīvi ietekmē ne tikai eirozonas, bet visas ES reputāciju, jo šie skandāli ir bijuši arī valstīs ārpus eirozonas. Tādēļ jebkurā gadījumā ir jāstrādā, lai šo situāciju koriģētu. Arī Eiropas līmenī.

Kā pašlaik vērtējat kopējo ekonomisko attīstību un riskus, ar kuriem jārēķinās, jo daudz tiek runāts arī par sabremzēšanos un potenciālo lejupslīdi?

Ekonomikas attīstības sabremzēšanās notiek. EK prognoze ir, ka ES ekonomikas izaugsme šogad un nākamgad būs 1,4% apmērā. Tomēr te ir jāuzsver, ka ekonomikas izaugsme būs un būs visās 28 ES dalībvalstīs. Tādēļ, no vienas puses, var teikt, ka ekonomikas izaugsme Eiropā turpinās, no otras puses — šī izaugsme ir krietni lēnāka nekā iepriekšējos gados. Tāpat mēs redzam, ka nelabvēlīgāks ir kļuvis ārējais ekonomiskais fons. To ietekmē gan pasaules izaugsmes bremzēšanās, gan starptautiskie tirdzniecības konflikti, kā arī papildu riska faktoru Eiropas ekonomikai rada «Brexit». Līdz ar to mums ir jāstrādā, lai stiprinātu Eiropas ekonomikas noturību pret iespējamiem satricinājumiem. Te mēs atkal atgriežamies pie jautājumiem par Eiropas ekonomiskās un monetārās savienības padziļināšanu, par eirozonas reformām, par banku savienību, par kapitāla tirgu savienību. Pie visiem šiem jautājumiem būs jāturpina strādāt. Bet pamatus Eiropas stabilitātei ieliek dalībvalstu fiskālā un makroekonomiskā politika. Tādēļ ir ļoti svarīgi, lai ES dalībvalstis turpina īstenot atbildīgu fiskālo un makroekonomisko politiku. No EK puses Eiropas semestra gaitā mēs šos jautājumus turpināsim koordinēt.

Kādas ir prognozes par ekonomikas lejupslīdes iestāšanos?

Es atkārtošu, ka gan šogad, gan nākamgad tiek prognozēta ekonomikas izaugsme visās ES dalībvalstīs. Tāpat tiek prognozēts, ka izaugsme turpināsies arī 2021.gadā. Taču, jo ilgākam periodam ir jāizsaka prognozes, jo vairāk ir potenciālo neskaidrību, un tas ir grūtāk. Taču no EK puses mēs uzsveram, ka gan Eiropas līmenī, gan pašās dalībvalstīs ir svarīgi gatavoties iespējamiem ekonomiskajiem satricinājumiem.

Latvijā nesen ir apstiprināts nākamā gada budžets, bet nerimstas mediķu protesti, var sekot skolotāji. Jūs redzat risinājumu, kā šīs samilzušās problēmas risināt, vienlaikus neiebraucot budžeta deficīta palielināšanā?

Es gribu uzsvērt, ka budžetam ir divas daļas — ieņēmumi un izdevumi. Tādēļ, ja ir vēlme vairāk tērēt izdevumu daļā, tad diemžēl ir jādomā par to, ka būs jāpalielina arī ieņēmumu daļa. Pretējā gadījumā gali neies kopā. Kā es saprotu, tad šis jautājums pašlaik ir arī valdības dienas kārtībā. Ja mēs paskatāmies uz pēdējiem diviem gadiem, tad iepriekšējās nodokļu reformas rezultātā nodokļu ieņēmumi pret IKP ir samazinājušies par aptuveni vienu procentpunktu, kas ir pietiekami nozīmīgs ieņēmumu apjoms. Tālāk jau tas atspoguļojas dažādās lietās. Pirmkārt, jau tajā, ka, neraugoties uz to, ka nākamais būs Latvijas ekonomikas izaugsmes desmitais gads pēc kārtas, budžetā joprojām būs deficīts. Lai arī 0,6% no IKP nav liels deficīts, Igaunijā tajā pašā laikā tiek prognozēts 0,2% deficīts, un Lietuvā būs sabalansēts budžets. Tāpat pietrūkst finansējuma nozīmīgām prioritātēm.

Tādēļ, ja ir uzstādījums, ka straujāk jākāpina budžeta izdevumu daļa algu palielināšanas vai citu iemeslu dēļ, tad neizbēgami ir jāskatās arī uz ieņēmumu daļu.

Jūsuprāt, Latvija pašlaik ir gatava nodokļu kāpināšanai?

Primāri tas ir Latvijas valdības jautājums. No EK puses mēs nedodam norādījumus tam, cik lielam ir jābūt valsts sektoram ekonomikā. Taču, ja mēs runājam ļoti aptuveni, tad Latvijas budžets ir gandrīz 40% no IKP. Salīdzinot ar citām ES dalībvalstīm, tas ir salīdzinoši zems īpatsvars, jo daudzās valstīs tas ir tuvāks 50% vai pat tos pārsniedz. Arī šajā ziņā konkurētspējas vārdā var turēt zemākus nodokļus, bet tad tas negatīvi ietekmē iespējas finansēt valsts izdevumus un sabiedrisko sektoru. Arī mediķi norāda uz to, ka finansējums veselības aprūpei ir jākāpina arī procentuālā attiecībā pret IKP, jo pašlaik Latvijā šis īpatsvars ir viens no zemākajiem ES. Taču kāpinot izdevumus procentuāli no IKP, ir jāskatās, kur arī ieņēmumi procentuāli no IKP kāps.

Vai kā bijušais premjers kaut kur redzat iespējas kāpināt nodokļus? Nu, piemēram, jau labu laiku tiek runāts par to, vai šodien vairs ir vajadzīgs mikrouzņēmumu nodoklis un vai tā vispār nebija kļūda to ieviest.

Kopumā EK rekomendācijas nodokļu politikas jomā paredz samazināt nodokļu slogu zemu atalgotajam darbaspēkam, lai tas būtu arī nodarbinātību un ienākumu nevienlīdzības samazināšanu veicinošs pasākums. Savukārt nodokļu slogs būtu jāpārnes uz citām nodokļu bāzēm, kuras mazāk ietekmē izaugsmi — tas ir īpašums, kapitāls, patēriņš. Tas ir kopējais virziens, kuru EK rekomendē nodokļu politikas jomā.

Jāpiemin arī tas, ka vairākas valsts institūcijas, tostarp Valsts kontrole, ir norādījusi uz dažādajiem nodokļu atvieglojumiem un to efektivitāti.

Ja mēs skatāmies tieši uz mikrouzņēmumu nodokli, tad situācija, protams, ir jākoriģē. Mikrouzņēmumu nodokli ieviesa tieši manis vadītās pirmās valdības laikā, un toreiz tas bija viens no pasākumiem, kā stimulēt ekonomiku krīzes situācijā. Laikā, kad bija krīze un bija strauji pieaudzis bezdarbs, tas bija iecerēts kā stimuls, lai cilvēkiem daudz vieglāk būtu sākt kādu ekonomisko aktivitāti, nodrošinot darbu sev un varbūt vēl kādam citam. Tā arī uz to ir jāskatās — kā uz lēmumu krīzes kontekstā. Vienlaikus šajā lēmumā uzreiz tika radīta arī problēma, jo valdība Saeimā iesniedza priekšlikumu par 20% mikrouzņēmuma nodokļa likmi, bet Saeimā bez jebkādas ekonomiskās analīzes tika iebalsota 9% likme.

Sekas šim lēmumam mēs jūtam joprojām. Jāatceras, ka tajā laikā valdībai nebija vairākuma, jo Tautas partija bija aizgājusi no koalīcijas un Saeimas vairākums vienkārši iebalsoja šādu normu, un tā joprojām rada nozīmīgas ekonomiskas problēmas. No vienas puses mums sen vairs nav krīzes situācijas, kuras kontekstā šāds nodokļu režīms tika radīts. Turklāt tādēļ, ka šajā priekšlikumā tika iebalsota nepamatoti zema likme, to izmanto kā nodokļu optimizācijas instrumentu, kad tiek veidoti faktiski fiktīvi mikrouzņēmumi. Tādēļ šie nosacījumi būtu ļoti nopietni jāizvērtē un jāpārskata. Savulaik Māra Kučinska valdība to vērtēja un bija jau ļoti tuvu tam, lai noteiktu vismaz minimālās sociālās apdrošināšanas izmaksas par mikrouzņēmumos strādājošajiem, taču tad man nezināmu iemeslu dēļ no šiem plāniem atkāpās. Šī režīma korekcija noteikti ir nepieciešama.

Kas pašlaik notiek ar iniciatīvām par jauno digitālo nodokli?

Notiek ekonomikas digitālā transformācija, un digitālās ekonomikas īpatsvars kopējā tautsaimniecībā visu laiku pieaug. Taču efektīvā nodokļu likme, kuru maksā digitālie uzņēmumi, veido tikai aptuveni vienu trešo daļu no tā nodokļu apjoma, kuru maksā tradicionālie uzņēmumi. Jo digitālās ekonomikas īpatsvars kļūst lielāks, jo lielāka šī problēma kļūst gan no nodokļu ieņēmumu, gan godīgas konkurences viedokļa. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka šis digitālais nodoklis ir nepieciešams. Ņemot vērā, ka digitālajai ekonomikai ir ļoti spēcīga pārrobežu dimensija, ideālā gadījumā būtu skaidra starptautiska vienošanās. Pie šiem iespējamajiem risinājumiem notiek darbs OECD. No ES puses mēs skaidri esam pateikuši, ka šo starptautisko darbu pilnīgi atbalstām.

Taču, ja šāda starptautiskā vienošanās netiks panākta, tad mēs virzīsimies uz priekšu ES līmenī, un tādēļ ir EK priekšlikums par digitālo nodokli. Pašlaik par to notiek sarunas dalībvalstu līmenī, un cerams, ka par to izdosies panākt vienošanos. Vienlaikus, kamēr nav šīs starptautiskās vienošanās un ES lēmuma, dažas dalībvalstis sāk ieviest šādus digitālos nodokļus nacionālā līmenī. Taču tas rada tālākas problēmas ar ES kopējā tirgus fragmentāciju. Ja katra dalībvalsts sāks ieviest savu digitālo nodokli, tad digitālās ekonomikas funkcionēšana būs apgrūtināta, jo ES iekšienē radīsies regulējumas barjeras. Tādēļ ir svarīgi, lai vienošanās ir vismaz ES līmenī un mēs noturētu virzību uz vienotu digitālo tirgu un izvairītos no tā fragmentācijas, tostarp ar dažādiem nodokļu režīmiem.

Vai šis vienotais nodokļu režīms garantēs to, ka no tādām platformām kā, piemēram, «Spotify», «Netflix» nodoklī iekasētā nauda nonāk arī Latvijas kasē?

Tieši tāda ir ideja. Ir iecerēts risinājums uz virtuālās pastāvīgās pārstāvniecības bāzes, lai noteiktu apgrozījuma nodokli digitālajiem uzņēmumiem no tā apgrozījuma, ko tie gūst attiecīgajās dalībvalstīs. Tādā gadījumā, ja Latvijas iedzīvotāji lieto jautājumā minētos straumēšanas pakalpojumus un vienlaicīgi skatās tur izvietotās reklāmas, tad Latvijas kasē nonāks arī zināms līdzekļu apjoms no reklāmu apgrozījuma. Mūsu piedāvātā likme bija 3%.

Šis ir pēdējais gads, kad Latvijai ir pieejama budžeta deficīta atkāpe veselības aprūpes sistēmas finansēšanai. Vai EK jau ir vērtējums par to, cik lietderīgi finansējums ir izlietots?

EK šo vērtējumu veic regulāri, vērtējot gan iesniegtos reformu plānus, gan sasniegtos rezultātus. Pirmais tiek vērtēts, vai ar pietiekami lielu ticamību šie reformu plāni sniegs pozitīvu efektu uz ekonomikas izaugsmi ilgtermiņā. Komisijas vērtējums ir, ka šis nosacījums ir izpildīts. Otrs — tiek vērtēta ietekme uz pašu veselības aprūpes sektoru. Ir secināts, ka ieviesto pasākumu rezultātā ir audzis sniegto veselības aprūpes pasākumu apjoms, samazinātas pacientu rindas un pieaug aprūpes kvalitāte. Situācija gan ir atšķirīga dažādās veselības aprūpes jomās, bet kopējais secinājums ir, ka Latvija pilda tos nosacījumus, lai šī atkāpe būtu pamatota.