Šteinbuka: Mums ir jādomā, kā veicināt iekasēto nodokļu apjoma pieaugumu

Vai jums kā jaunajai FDP vadītājai ir arī ieceres par izmaiņām padomes darbā?

Pirms vēl es kļuvu par FDP locekli, man izveidojās ļoti laba sadarbība ar iepriekšējo padomes priekšsēdētāju Jāni Plato. Arī tādēļ, ka laikā, kad strādāju Finanšu ministrijā, viņš bija budžeta valsts ministrs, un tieši viņa vadībā 1993.gadā es izveidoju FM Tautsaimniecības analīzes un fiskālās politikas departamentu. Arī tad, kad es vadīju Eiropas Komisijas pārstāvniecību Latvijā, esam atbalstījuši FDP analītiskās kapacitātes stiprināšanu Eiropas semestra ietvaros.

Kopš Saeima mani ievēlēja par padomes locekli, apmēram gadu piedalos FDP darbā, un man bija iespēja saprast padomes darba stilu no iekšpuses.

Turpmāk vēlos stiprināt padomes sekretariāta analītisko kapacitāti un panākt padomes locekļu lielāku iesaisti mūsu mazās institūcijas ikdienas darbā. Padomes locekļu atlīdzība gan ir simboliska, bet es ceru, ka tas nebūs šķērslis, lai palīdzētu ar savām zināšanām un pieredzi FDP pētniekiem. Tādēļ es vēlos, lai padomes locekļi ne tikai piedalās sēdēs un pieņem lēmumus par jautājumiem, ko ir sagatavojusi FDP izpildinstitūcija, bet ar savu ekspertīzi piedalītos arī ikdienas darbā. Tas ir galvenais, ko es gribētu panākt. Vēl vēlos, lai padomes lēmumi vienmēr būtu politiski neitrāli un kalpotu visu Latvijas iedzīvotāju interesēm.

Pašlaik padomē ir tikai trīs locekļi.

Tas, protams, ir tikai pagaidu variants. Saskaņā ar Fiskālas disciplīnas likumu FDP ir seši locekļi. Visi padomes locekļi tiek ievēlēti uz trim gadiem, un trim kolēģiem beidzās termiņš. Viņi ir vai nu jāpārvēlē, vai jāaizstāj ar jauniem. FDP likums arī nosaka, ka padome ir lemttiesīga, ja sēdē piedalās vismaz četri padomes locekļi. Tādēļ pašlaik mēs varam izteikt tikai padomes viedokli, bet nedrīkstam pieņemt lēmumus. Pienākums izvirzīt trūkstošos padomes locekļus ir finanšu ministram un Latvijas Bankas prezidentam. Man bija iespēja tikties un pārrunāt padomes sastāva iespējamās izmaiņas gan ar ministru, gan ar Latvijas Bankas prezidentu, un esmu pārliecināta, ka padome tiks «nokomplektēta» ar kompetentiem speciālistiem, bet gala lēmums ir jāpieņem Saeimai. Vēl jau kādu laiku mēs noturēsimies, bet, protams, jo ātrāk tiks apstiprināti jauni FDP locekļi, jo labāk.

Kā jūs vērtējat FDP ietekmi? Dažkārt šķiet, ka padome izsaka savu viedokli, bet valdība un Saeima lemj tā, kā lemj.

FDP drīzāk ir padomdevēja funkcijas. Mēs tiešā veidā nevaram ietekmēt lēmumu pieņemšanu. Turklāt lēmumi par budžetu vienmēr ir ar politisko nokrāsu, tādēļ arī politiskās prioritātes bieži vien dominē pār fiskāliem apsvērumiem. Esmu pārliecināta, ka lēmumu pieņēmēji ņem vērā mūsu ieteikumus. Tomēr politika ir kompromisu māksla, un nevar cerēt, ka FDP viedoklis dominē par alternatīviem ekonomiskiem un sociāliem apsvērumiem.

Turklāt, ja mēs paskatāmies uz fiskālo politiku, tad kopumā pēdējos gados tā ir diezgan atbildīga. Latvijas valsts parāda līmenis 2018.gadā bija 36,4% no IKP, kas ir ievērojami zemāks nekā ES valstu vidējais rādītājs (80,4%). Valsts budžeta deficīts Latvijā 2018.gadā bija 0,7% no IKP — tieši kā vidējais rādītājs ES. Pēc sākotnējo datu novērtējuma, valsts budžeta deficīta līmenis samazinājās 2019.gadā un sasniedza plānoto līmeni 0,5%. Tādēļ man gribas ticēt, ka arī FDP bija zināma loma atbildīgas fiskālās politikas uzturēšanā.

Tātad jums nešķiet, ka FDP vajadzētu lielākas pilnvaras?

Nē, es tā nedomāju. Ikvienā valstī politiski atbildīgos lēmumus pieņem politiķi.

Tomēr, pieņemot lēmumus, politiķiem ir jārēķinās ar to, ko viņiem iesaka darīt vai nedarīt eksperti, darba dēvēji, darba ņēmēji, nozaru speciālisti, zinātnieki un citi. Un FDP ir svarīga loma kā budžeta disciplīnas uzraugam. Ir nepārtraukti jāatgādina Latvijas folklorā iekodēto patiesību: «krāj rudenī, būs ziemā».

Mēs jau parasti redzam, ka ministrijas un dažādas sabiedrības grupas vēlas budžeta izdevumu palielināšanu uz deficīta rēķina. Vienīgie valdības neatkarīgie padomdevēji, kuri var apelēt pie disciplīnas ievērošanas, ir Latvijas Banka un arī mēs.

Jaunais Latvijas Bankas vadītājs Mārtiņš Kazāks kā vienu no savām prioritātēm ir izvirzījis to, ka centrālajai bankai daudz aktīvāk būtu jāpiedalās dažādās diskusijās, jāpauž savs viedoklis. FDP darīs tāpat?

Bez šaubām. Arī līdz šim FDP locekļi ir aktīvi piedalījušies daudzās diskusijās. FDP ir ļoti neliela institūcija, bet tā ir atpazīstama sabiedrībā. Tas nozīmē, ka kopš 2014.gada, kad FDP tika nodibināta, komunikācija kopumā ir bijusi veiksmīga. Turpmāk centīšos stiprināt komunikāciju, skaidrojot sabiedrībai padomes lēmumus un ieteikumus.

Šobrīd plānojam aktīvi iesaistīties diskusijā par labojumiem nodokļu sistēmā. Vienlaikus mēs uz iecerētajām izmaiņām lūkosimies ne tikai nākamā gada budžeta kontekstā, bet vidējā termiņa perspektīvā, paredzot, ka izmaiņas var sekot arī vēlāk. Pašlaik top ziņojums par kritērijiem, pēc kuriem valdībai būtu jāvadās, pieņemot jebkurus lēmumus par nodokļu izmaiņām. Tāpat mēģināsim modelēt, kādi varētu būt dažādu risinājumu rezultāti.

Vai varat jau atklāt savu vīziju, pie kā nodokļu sistēmā vajadzētu ķerties un pie kā tieši otrādi — nevajadzētu?

Mēs vienmēr uz budžetu un nodokļiem skatīsimies no fiskālās disciplīnas ievērošanas viedokļa. Tādēļ, mūsuprāt, ir jāpanāk budžeta ieņēmumu palielināšanās. To var panākt ar dažādiem līdzekļiem, un ne vienmēr tas nozīmē nodokļu likmju celšanu. Bez nodokļu likmju vai ar nodokļiem apliekamo bāzes celšanas ir vēl divi avoti — straujāka ekonomikas izaugsme un ēnu ekonomikas apkarošana.

Ja runājam par ekonomikas izaugsmi, tad diemžēl neko īpaši strauju mēs pašlaik paredzēt nevaram. Es domāju, ka būtu ļoti labi, ja Latvijas ekonomikas izaugsme nākamajos gados būtu ap 2%. Ēnu ekonomikas apkarošana diemžēl notiek relatīvi lēni, un es nezinu, vai mēs šajā jomā varam paļauties uz izrāvienu. Tādēļ gribam vai nē, bet mums ir jādomā par pasākumiem, kas varētu veicināt iekasētā nodokļa apjoma pieaugumu. Turklāt nodokļu ieņēmumu īpatsvars iekšzemes kopproduktā Latvijā, kuru saucam par «nodokļu slogu», salīdzinot ar daudzām citām Eiropas valstīm, ir relatīvi zems. Ja Latvijā nodokļu slogs 2018.gadā bija 31,4%, tad vidējais rādītājs ES bija 41,7%. Nodokļu ieņēmumus var palielināt, pārskatot ar nodokļiem apliekamo bāzi, piemēram, sakārtojot un optimizējot nodokļu atlaides.

Vienlaikus bez budžeta ieņēmumu pieauguma mums svarīgi ir arī vēl citi kritēriji. Pirmais ir nevienlīdzības mazināšana. Mēs Latvijā šo ceļu ejam, bet ļoti lēni. Pie mums plaisa starp nabagākajiem un bagātākajiem sabiedrības locekļiem joprojām ir ļoti liela. Pēc «Eurostat» datiem, 2018.gadā 23,3% no Latvijas iedzīvotājiem tika pakļauti nabadzības riskam. ES šis rādītājs ir 17,1%. Arī vidusslānis Latvijā ir ļoti trausls. Šis kritērijs ir ļoti svarīgs, lai panāktu ne tikai lielākus budžeta ieņēmumus, bet arī lielāku taisnīgumu sabiedrības dzīves apstākļu izlīdzināšanā.

Tāpat mēs dzīvojam laikā, kad gluži vienkārši nevar nerūpēties par apkārtējo vidi. To var veicināt arī ar nodokļiem, piemēram, apliekot ar lielākiem nodokļiem videi kaitīgus materiālus.

Kā svarīgu virzienu, kurš mums ir jāpatur prātā, es minēšu digitālo nodokli. Daudzas valstis pašlaik iet šo ceļu. Latvijas valdības nostāja ir bijusi, ka gaidīsim ES dalībvalstu vienošanos, lai nekropļotu ES vienoto tirgu. Taču šī ideja ir apspriedes vērta. Kā jau minēju, FDP izvērtējumā sagaidāmas nodokļu sistēmas izmaiņas arī vidējā termiņā.

Tāpat, mūsuprāt, lielāks slogs būtu jāpārnes uz tiem nodokļiem, kuri ir neitrāli ekonomikas izaugsmei. Piemēram, tas varētu būt nekustamā īpašuma nodoklis. Zinu, ka tas Latvijā ir plaši apspriests un nepopulārs jautājums, tomēr ir vērts vēlreiz apdomāt, ko te var darīt.

Daudz tiek runāts arī par mikrouzņēmumu nodokļa režīmu, kas sasaucas arī ar ēnu ekonomiku, jo nav jau noslēpums, ka šo režīmu daudzi izmanto, lai vienkārši maksātu mazāk nodokļos.

Es ļoti labi atceros laiku, kad to ieviesa. Tas tika ieviests ekonomiskās krīzes laikā kā pagaidu risinājums. Bet kā jau dažkārt izrādās, nav nekā pastāvīgāka par pagaidu risinājumiem. Tagad tie, kuri to izmanto vairāku gadu garumā, ir pieraduši, negrib no šī režīma atteikties, un spiediens no lobijiem ir ļoti augsts. Tomēr vismaz pakāpeniski un prātīgi šis režīms ir jāmaina. Es nebūt nesaku, ka uz īpašu nodokļu režīmu nedrīkstētu pretendēt visi mikrouzņēmumi, bet skaidrs ir, ka kritērijiem ir jābūt daudz stingrākiem.

Tāpat pašlaik ir ļoti daudz un dažādu nodokļu atlaižu, par kurām savu kritisko vērtējumu ir izteikusi arī Valsts kontrole. Arī tas ir avots, no kura var palielināt budžeta ieņēmumus, kā arī panākt lielāku taisnīgumu starp nodokļu maksātājiem.

Nesen padomes lēmumā par Latvijas makroekonomikas prognožu 2020.-2022.gadam apstiprināšanu bija piebilde arī par riskiem starptautiskās tirdzniecības un banku sektora reputācijas jomā. Nesen tika publiskots «Moneyval» vērtējums Latvijas izdarītajam pēdējā gada laikā. Kā to vērtējat?

Protams, ar prieku. Gribu apsveikt kolēģus no Finanšu izlūkošanas dienesta un pārējos, kuri piedalījās ziņojuma tapšanā, par labi padarītu darbu. Protams, ka tagad ar nepacietību visi gaidām Finanšu darījumu darba grupas (Financial Action Task Force — FATF) lēmumu.

Es esmu optimiste, un mans optimisms pieauga līdz ar pozitīva vērtējuma saņemšanu no «Moneyval» puses. Es domāju, ka izredzes tam, ka mēs netiksim iekļauti FATF «pelēkajā sarakstā», pieaug. Tomēr neteiksim «hop» pirms laika.

Vienlaikus, ja mēs gribam panākt izrāvienu ekonomikas attīstībā, mums jau tagad ir jādomā, kā izvairīties no galējībām. Nav nekāds noslēpums, ka pašlaik komercbankas jau pārāk drakoniski izvērtē klientu transakcijas — gan privātpersonu, gan uzņēmumu, gan nevalstisko organizāciju. Man ir virkne piemēru par to, ka prasības pašlaik ir vienkārši nesamērīgas. Ir tomēr jādomā arī par to, lai Latvijas komercbanku potenciālie klienti nedodas uz Igaunijas vai citu valstu bankām. Diemžēl arī šāda tendence parādās, tas nozīmē, ka biznesa vide Latvijā ir kļuvusi mazāk labvēlīga.

Tāpat komercbankas pašlaik ļoti nelabprāt kreditē tautsaimniecību. Tas notiek ne tikai tādēļ, ka trūktu labu projektu, bet arī tādēļ, ka bankas negrib riskēt.

Eiropas Centrālās bankas negatīvajām likmēm teorētiski būtu jāsekmē kreditēšana. Mūsu gadījumā tas diemžēl nestrādā citu apstākļu dēļ, jo ir pārāk strikta regulācija, pārāk lielas bailes, pārāk liela piesardzība, un komercbankas drīzāk ir gatavas maksāt par līdzekļu glabāšanu centrālās bankas kontos. Tā ir absurda situācija. Man ir lielas cerības, ka Kazāks rūpēsies ne tikai par eiro stabilitāti un zemu inflāciju, īstenojot tradicionālas centrālās bankas funkcijas, bet uzņemsies arī stratēģisko lomu un kopā ar finanšu sektoru kontrolējošām iestādēm panāks, lai kontrole nepārsniegtu veselā saprāta robežas.

Ja nebūs kreditēšanas un biznesa vide nebūs labvēlīga, tad no kurienes mums sagaidīt to ekonomikas izaugsmi? Es vienkārši neredzu, kurš vēl bez Latvijas Bankas ar skaidro vīziju par tautsaimniecības attīstību varētu uzņemties šādu lomu. Normālā situācijā centrālajai bankai par to nebūtu jārūpējas, bet mūsu gadījumā ir jāatrod veselīgs līdzsvars starp attīstību un regulējumu.

Ja mūs «pelēkajā sarakstā» neiekļaus, vai tas vieš cerības, ka bankas Latvijā «izelpos» un mainīs savu politiku?

Banku darbinieki jau dara tikai to, ko viņiem liek darīt, burtiski izpildot normatīvas prasības. Tādēļ te drīzāk ir nepieciešams skaidrojošs darbs par likuma burtu un garu. Šobrīd burts dominē pār garu. Protams, ka finanšu institūcijas darbiniekiem ir jāievēro visas normas, bet ir jābūt arī izpratnei par banku klientiem un attiecīgiem riskiem. Komercbankas nevar uzņemties policista funkcijas. Tam ir domātas citas institūcijas. Par problēmām tiešām ir dzirdams no visdažādākā veida uzņēmumiem, nevalstiskajām organizācijām, privātpersonām, un tas jau vien liecina, ka finanšu klimats nav labs.

Vai ietekme ir arī tam, ka vairāk nekā gadu mēs no «pelēkā saraksta» esam arī baidījušies?

Jā. Parasti ir tā, ka laba prakse, kā jārīkojas, tiek atspoguļota likumos un citos normatīvos dokumentos, bet nākamais solis ir šīs labās prakses ieviešana. Man šķiet, ka mēs pāršaujam pār strīpu tieši ieviešanas ziņā. Ja bankas darbinieki baidās paši no savas ēnas, tad, protams, viss tiks izpildīts burtiski, un, ja kaut ko varēs aizliegt, tad arī aizliegs. Pēc principa — drošs paliek nedrošs. Tādēļ arī sekas, kuras mēs pašlaik redzam tautsaimniecībā, nav īpaši labas. No otras puses, labas prakses ieviešana ir ieguldījums nākotnē, un mums šis pārejas periods ir vienkārši jāpārdzīvo.

Īpaša uzmanība padomes ziņojumā tika pievērsta situācijai darba tirgū. Tostarp tam, ka valdības rīcības plānā nav saskatāmi pietiekami pasākumi strukturālām izmaiņām darba tirgū. Kas ir tās lietas, kuras jūs no valdības puses gribētu redzēt?

Nesen piedalījos debatēs, kuras rīkoja Latvijas Ārpolitikas institūts, un tajās tika runāts par ļoti dažādiem ģeopolitiskiem riskiem (Krievija, Ķīna, «Brexit» utt.). Tad piecēlās viens investors no ASV un teica — Latvijā ir ļoti slikta demogrāfiskā situācija, problēmas darba tirgū, bet jūs to pat nenosaucat pie riskiem, lai gan tam būtu jābūt centrā.

Vienīgais veids, kā šo situāciju labot un noturēt cilvēkus Latvijā, ir salīdzināmi ienākumi un dzīves kvalitāte ar citām ES dalībvalstīm. Ja cilvēki redzēs, ka citur viņi var nopelnīt labāk un viņu ģimenei ir labāki dzīves apstākļi, tad viņi aizbrauks. Mēs taču nevaram kā Staļina laikos cilvēkiem atņemt pases. Vienīgais, ko mēs varam darīt, ir panākt, ka labāk ir pie mums.

Vienlaikus pašlaik lielu cerību uz strauju labklājības līmeņa celšanos nav, lai gan vērojam darba samaksas konverģenci ar citām Eiropas valstīm, un algu pieaugums pēdējos gados ir novērots samērā augsts — 2019.gadā ap 8%, tomēr ienākumu nevienlīdzība mūsu iedzīvotājiem ir ļoti liela. Ir arī problēmas ar veselības aprūpes un izglītības pakalpojumu pieejamību un kvalitāti.

Protams, slikti ir, ka darba tirgus ir piesātināts, 2019.gada nogalē bezdarbs bija vien 6%, kas nozīmē praktiski pilnīgu nodarbinātību, ir arī spiediens uz algām, kuras aug straujāk nekā produktivitāte. Tādēļ laikam vienīgā izeja ir viedā migrācijas politika. Domāju, ka valdība apzinās arī riskus, bet, lai pie mums varētu attīstīt uzņēmumus, ir nepieciešams darbaspēks. Citādāk šie uzņēmumi attīstīsies citās valstīs, kurās darbaspēks ir.

Līdzšinējās valdības no šī jautājuma ir vairījušās, jo tas ir nepopulārs.

Tas ir nepopulārs. Taču manā skatījumā labāk ir, ja mēs šo procesu apzināti vadām, piemēram, pieņemam lēmumu, no kurām valstīm prioritāri pieļaut migrāciju. Mēs ļoti labi varam redzēt, ko dara Polija, ielaižot darbaspēku no Ukrainas. Ja mēs nedarām neko, tad migrācija kļūst nekontrolēta, jo cilvēki tāpat brauc. Strādājot Latvijas Universitātē, es arī ļoti labi redzu, ka mums tagad ir daudzi studenti no Indijas, Pakistānas, Uzbekistānas, bet daudzi no viņiem nemācās, kas nozīmē, ka vīza bija vajadzīga tikai tādēļ, lai strādātu. Migrācija notiek tāpat, vienkārši cilvēki meklē dažādus aplinkus ceļus. Labāk šo procesu būtu kontrolēt pašiem.

Tāpat padome norādīja, ka budžeta izdevumi aug straujāk par ekonomikas potenciālu. Kādu risinājumu te redzat, jo daudzas nozares visai pamatoti norāda uz joprojām nepietiekamo finansējumu no budžeta?

Valsts izdevumu pieaugumam būtu jāseko potenciālajam iekšzemes kopprodukta pieaugumam, tādējādi tuvākajos gados būtu jāpanāk, lai valsts izdevumu pieaugums tiktu harmonizēts ar kopējo ekonomikas veiktspēju.

Protams, ka finansējums nav pietiekams, un es jūtu līdzi gan mediķiem, gan pacientiem. Taču jautājums ir, no kurienes politiķi var ņemt līdzekļus budžetā? Mēs atkal nonākam pie tā, kā palielināt budžeta ieņēmumus.

Budžeta iespējas ir ierobežotas, bet sabiedrības prasības nekur nepazudīs. Tādēļ, no vienas puses, ir jādomā, kā stimulēt ekonomiku, no otras puses — kā labāk iekasēt nodokļus. Jebkurā gadījumā ir jādzīvo saskaņā ar to, ko mēs varam iekasēt. Izskanēja aicinājumi arī palielināt budžeta deficītu. Mēs varam palielināt deficītu vienu gadu, bet ko mēs darīsim nākamajā gadā? Papildu finansējums ir vajadzīgs daudzām nozarēm — arī skolotājiem, zinātniekiem, policistiem utt. Ja mēs visu laiku palielināsim deficītu, tad pēc tam maksāsim arvien lielākas summas tikai par valsts parāda apkalpošanu. Ja sastapsimies ar ekonomisko krīzi, tad ar uzkrāto valsts parādu situācija varētu būt drūmāka nekā 2008.gadā. Tādēļ budžeta deficīta pārmērīgs pieaugums nav risinājums. Tas ir līdzvērtīgi tam kā narkomānam «sēdēt uz adatas». Mēs varam palūkoties kaut vai uz to, kas ir noticis ar Grieķiju. Tādēļ ir ļoti labi, ka valdība apzinās fiskālās disciplīnas nepieciešamību.

Vienlaikus ir ekonomisti, kuri saka, ka, ņemot vērā ekonomikas izaugsmes bremzēšanos, bezdeficīta budžets nebūtu lieta, par kuru pašlaik domāt. Varat piekrist?

Jā, es tam varu daļēji piekrist. Ekonomika tiešām attīstās lēnāk, bet krituma arī nav. Ja būtu kritums, tad mums ekonomika būtu jāsilda un jāstimulē, un tad būtu vērts runāt par lielāku deficītu. Esošajā situācijā mēs varam pieļaut nelielu deficītu, un tas mums arī ir: budžeta deficīts 0,5% apmērā no IKP ir adekvāts Latvijas šodienas situācijai.

Taču tālākā perspektīvā bezdeficīta budžeta koncepcija nebūt nav slikta — palūkojamies kaut vai uz Igauniju. Viņiem ar likumu bija aizliegts budžeta deficīts, tostarp ļoti sliktos laikos, kad notika pāreja no padomju plānveida ekonomikas uz tirgus ekonomiku. Toreiz varēja atrast simts un vienu iemeslu, kādēļ ar deficīta palīdzību būtu jāstimulē ekonomika. Tā vietā Igaunija izveidoja budžeta rezervi un krīzē iegāja ar līdzekļiem, kurus šajā laikā tērēt. Mums savukārt rezerves fonds pirms krīzes nav bijis. Tādēļ jautājums par deficītu ir ļoti strīdīgs.

Vienlaikus, ja ekonomika neattīstās strauji, tad bezdeficīta budžets nav prioritāte, par kuru runāt. Mēs esam palaiduši garām tos gadus, kad bija strauja ekonomikas izaugsme. Tad vajadzēja veidot uzkrājumus, bet mums bija budžeta deficīts. Tas bija pavisam nesen — 2016., 2017., 2018.gads. Tad vajadzēja veidot uzkrājumus, uz ko norādīja arī FDP.

Igaunija un arī Lietuva pamanījās iztikt ar bezdeficīta budžetu. Kādēļ mums ir tik grūti izrāpties no budžeta deficīta arī straujas izaugsmes gados?

Igaunijā ir spējuši arī daudz labāk iekasēt ienākumus no nodokļiem. Mums un Igaunijā ir relatīvi līdzīgs nodokļu režīms, bet iekasējamība Igaunijā ir daudz labāka. Iespējams, šis ir viens no iemesliem, kādēļ viņi var atļauties kaut ko arī uzkrāt. Kas attiecas uz Lietuvu, tad laikam arī viņiem nostrādāja veselais saprāts. Bezdeficīta budžets, un valsts budžets vienmēr ir politiskais lēmums, un politiķi izvēlas prioritātes.

Par kopējo ekonomikas attīstību — vai jau var iezīmēt, kad Latvijai nāksies saskarties ar lejupslīdes ciklu?

Agrāk vai vēlāk ar to saskaras visas valstis.

Kalendārā šo laiku vēl nevaram iezīmēt?

Es domāju, ka nē.

Mums pašlaik pastāv virkne iekšzemes risku, nemaz nerunājot par ārējiem riskiem. Ja jārunā par iekšējiem riskiem, tad es sāktu ar nepietiekamu kreditēšanu. Otrs risks ir tranzīts un kravu pārvadājumi. Turklāt te ir runa gan par dzelzceļu, gan ostām. «Latvijas dzelzceļš» jau ir paziņojis par darbinieku atlaišanām.

Ostās pašlaik mainās īpašnieki, un sagaidāms, ka mainīsies arī menedžments. Vai jaunajam menedžmentam izdosies atrast alternatīvu Krievijai un veiksmīgi konkurēt ar Klaipēdu un Tallinu? To mēs vēl nezinām. Jebkurā no šiem jautājumiem vismaz sākumā ir jārēķinās ar nenoteiktību, un tas ir risks. Tālāk varam runāt par ES struktūrfondiem, kuru saņemšanā visdrīzāk būs pārrāvums, jo ES daudzgadu budžets joprojām nav pieņemts. Visdrīzāk, ar kādiem struktūrfondu līdzekļiem varam rēķināties, uzzināsim tikai gada beigās. Līdz ar to, ja kreditēšana ir zemā līmenī un ES līdzekļu kādu laiku nebūs vai nebūs iepriekšējā perioda daudzumā, nav skaidrs, no kurienes nāks investīcijas. Tie visi ir iekšējie riski, kuri izaugsmi var ietekmēt negatīvi.

Arī ārējo risku ir pietiekami daudz. Ekonomikas izaugsmes sabremzēšanās notiek daudzviet, kas nozīmē, ka pieprasījums pēc mūsu eksporta precēm un pakalpojumiem vidēji samazināsies. Kā tas viss atspoguļosies mūsu izaugsmes tempos? Redzēsim.

Vai ir redzams, ka mēs gaidāmajai lejupslīdei tā prātīgi gatavojamies?

Ja mēs būtu gatavojušies, tad jau sen būtu veidots rezerves fonds, lai ekonomiku lejupslīdes laikā varētu stimulēt. Citādāk gatavoties lejupslīdei ir ļoti grūti, jo lejupslīdes laikā ekonomika ir jāsilda. Taču, kā jau minēju, kreditēšana mums pašlaik ir vāja, drošības spilvena nav un budžets ir ierobežots. Tādēļ manā skatījumā preventīvas darbības līdz šim nav notikušas un šobrīd tas jau ir par vēlu. Atliek cerēt, ka nekādas lielās lejupslīdes nebūs.

ES jaunā virzība ir zaļā ekonomika un klimatneitralitāte. Vai Latvijai tajā būs priekšrocības vai grūtības?

Latvijai nāksies domāt radoši. Lai saņemtu naudu no ES fondiem, mums projekti būs jāsaista ar klimatneitrālu ekonomiku. Jautājums ir, vai izdosies, jo ne visi projekti tiešā veidā ir saistīti ar vides aizsardzību. Tā ir iespēja, bet tas prasīs arī radošu pieeju.