Solidaritātes nodoklis degvielai: politiski skaļš risinājums uz patērētāju rēķina

Publiskajā telpā arvien biežāk izskan idejas par tā saucamo virspeļņas jeb solidaritātes nodokli degvielas tirgotājiem. Politiski tas tiek pasniegts kā instruments cenu ierobežošanai un papildu ieņēmumu nodrošināšanai valsts budžetā. Taču aiz skaļajiem saukļiem slēpjas daudz sarežģītāka realitāte – šāds mehānisms ne tikai nespētu apturēt cenu pieaugumu pasaules tirgos, bet ilgtermiņā varētu kaitēt tieši gala patērētājiem.

Pirmkārt, jāatzīst acīmredzamais – degvielas cenas Latvijā neveidojas izolēti. Tās ir tieši atkarīgas no pasaules naftas un naftas produktu tirgiem, īpaši no fiziskā tirgus kotācijām jeb Platts cenām. Ja cenas pasaules tirgos pieaug, neviens vietējais solidaritātes maksājums šo procesu apturēt nevar.

Savukārt jauna nodokļa ieviešana neizbēgami nozīmētu papildu administratīvās izmaksas uzņēmumiem. Tirgus ekonomikā šādas izmaksas ilgtermiņā vienmēr tiek iekļautas gala cenā. Citiem vārdiem, par politiski populāriem eksperimentiem beigās samaksā patērētājs.

Arī pats termins “virspeļņas nodoklis” ir lielā mērā politiskas komunikācijas instruments. Vārds “virspeļņa” sabiedrībā rada emocionālu reakciju, īpaši laikā, kad iedzīvotāji izjūt cenu kāpumu un ekonomisko spiedienu. Taču realitātē runa nav par klasisku fiskālu instrumentu. Tas drīzāk ir tirgus regulēšanas un peļņas ierobežošanas mehānisms ar konfiskācijas elementiem, kura praktiskā ietekme uz ekonomiku var būt daudz plašāka nekā sākotnēji šķiet.

Īpaši satraucošs ir fakts, ka diskusijās par solidaritātes maksājumu joprojām nav skaidri definēts tā saucamās “objektīvi aprēķinātās cenas” mehānisms. Sākotnēji piedāvātajā variantā šāda formula pat nebija iekļauta likumprojekta tekstā. Tas rada pamatotus jautājumus – kā iespējams pieņemt regulējumu, ja nav skaidrs pats galvenais elements, pēc kura tiks vērtētas cenas un peļņa?

Degvielas cenu veidošanās ir sarežģīts process, kuru ietekmē ne tikai izejvielu cenas, bet arī loģistika, rezervju uzturēšana, valūtu svārstības, piegāžu ķēdes un citi faktori. Politiskā līmenī noteikti cenu vai peļņas “griesti” šādu sistēmu nevar objektīvi atspoguļot. Rezultātā pastāv risks, ka atsevišķos periodos degvielas tirdzniecība kļūtu nerentabla.

Tas savukārt nozīmētu daudz nopietnākas sekas par vienkāršu cenu kāpumu. Degvielas tirgotāji būtu spiesti samazināt investīcijas degvielas uzpildes staciju attīstībā, infrastruktūrā un klientu apkalpošanas kvalitātē. Samazinātos iespējas veidot jaunas darba vietas, uzlabot darba apstākļus un investēt pakalpojumu kvalitātē.

Ilgtermiņā investīciju trūkums noved pie tirgus konsolidācijas – vājākie tirgus dalībnieki pamet tirgu, konkurence samazinās, un rezultātā cenas pieaug vēl vairāk. Tieši konkurence, nevis administratīvi ierobežojumi, ir galvenais mehānisms, kas ilgtermiņā palīdz noturēt cenas saprātīgā līmenī.

Turklāt nevar izslēgt arī scenārijus, kuros atsevišķos periodos degvielas uzpildes stacijas varētu būt spiestas ierobežot vai pat pārtraukt degvielas tirdzniecību, ja regulējums padarītu to ekonomiski neiespējamu. Tad runa vairs nebūtu tikai par cenu jautājumu, bet gan par fizisku degvielas pieejamību iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

Tāpēc solidaritātes maksājums nav risinājums degvielas cenu problēmai. Tas ir politiski skaļš, taču ekonomiski riskants instruments, kura sekas ilgtermiņā visvairāk izjustu tieši tie cilvēki, kuru interesēs tas it kā tiek piedāvāts – gala patērētāji.