Siltuma tarifu mīti un manipulācijas: kāpēc rīdzinieki pārmaksā?

SIA “Eco Energy Riga” valdes priekšsēdētājs un
biedrības “Rīgas Ilgtspējīgas Siltumapgādes Asociācijas” iniciatīvas autors

Saistībā ar diskusiju par gaidāmo “Rīgas Siltuma” tarifu celšanu, pēdējā laikā parādījušies viedokļi, ka tarifu celšana kaut kā saistīta ar siltuma iepirkšanu no privātajiem siltuma piegādātājiem Rīgā. Tā nav vienkārši nepatiesība, tie ir centieni melnu pataisīt par baltu!

Apgalvojums, ka siltuma tarifu pieaugums Rīgā ir saistīts ar to, ka “Rīgas Siltums” pērk siltumu no privātajiem piegādātājiem, bet nepērk no “Latvenergo”, ir klaja manipulācija ar faktiem. Manipulācijas, patiesību sakot, ir veselas divas. Pirmā saistīta ar cenām – 2024. gadā un 2025. gada pirmajā pusgadā visu privāto siltuma ražotāju cenas nekad, uzsveru, nekad (!) nav bijušas augstākas par “Latvenergo” piedāvātā siltuma cenām. Neatkarīgie siltuma piegādātāji šajā periodā ir spējuši piegādāt siltumu par cenām, kas ir 18 līdz 32% lētāks par “Latvenergo” piedāvājumu. 2024. gadā neatkarīgo siltuma piegādātāju piegādātais siltums vidēji bija par 28,26% lētāks nekā “Latvenergo” siltums, bet šī gada pirmajā pusgadā – par 21,84% lētāks. Savukārt 2022.gada un 2023.gada apkures sezonā, kad gāzes cenas biržā sasniedza vēsturiskos maksimumus, neatkarīgo ražotāju cenas vidēji bija divkārt zemākas salīdzinot ar Latvenergo cenām, proti, vidēji 90 EUR/MWh salīdzinot ar pīķa cenu 188.64 EUR/MWh par Latvenergo piegādāto siltumenerģiju. Otra manipulācija ir saistīta ar centieniem “Latvenergo” piedāvāto siltumu dēvēt par “atlikuma siltumu”, kuru, kā reizēm tiek apgalvots, varot piedāvāt tirgū par ļoti zemu cenu. Arī tā nav taisnība, jo EK direktīva 2012/27/ES (un Eiropas Komisijas 2019. gada 25. septembra ieteikums Nr. 2019/1659 par Direktīvas 2012/27/ES 14. pantā paredzētā efektīvas siltumapgādes un dzesēšanas potenciāla visaptveroša izvērtējuma saturu) aizliedz uzskatīt koģenerācijas staciju saražoto siltumu par atlikuma siltumu. Atlikuma siltums, Eiropas Savienības izpratnē, ir siltums, kuru rada uzņēmumi, kas nedarbojas enerģētikas jomā – piemēram, datu centri, maizes ceptuves, veļas mazgātuves u.c. Lietderīgi intergrējot šo zempotenciālasiltumu centralizētajos siltumtīkols mēs no vienas puses samazinam izmešus, jo pretējā gadījumā tas tiktu izmests atmosfērā, no otras puses mēs iegūstam tālāk lietderīgi izmanojamu siltumenerģiju. Taču koģenerācijas staciju radītais siltums, tajā skaitā “Latvenergo” TEC-1 un TEC-2 ir tieši koģenerācijas stacijas speciāli radīts produkts, kas EK direktīvas izpratnē nav atlikuma siltums. Tas ir stacijas darbības pamatprodukts. Centieni to dēvēt par atlikuma siltumu ir manipulācija ar faktiem, kas potenciāli var draudēt ar sankcijām no Eiropas Savienības puses.

Šeit ir izvilkums no EK 2019. gada 25. septembra skaidrojuma Nr. 2019/1659 par Direktīvu 2012/27/ES  par to, kas nav atlikuma siltums – “Šādas kategorijas nebūtu jāuzskata par atlikumsiltumu –  siltums, ko saražo koģenerācijas režīmā koģenerācijas stacijās […]”.  Un šeit gluži pretēji, kas ir atlikuma siltums – “Būtu jāuzskata, ka, piemēram, šādi objekti un procesi rada atlikumsiltumu – datu centri vai tirdzniecības zonas, kas ir jāatdzesē, ja darbības procesā radušos siltumu var piegādāt uz citu vietu ārpus objekta tā vietā, lai to novadītu vidē […]”.

Tagad mazliet par vēsturi. Līdz 2017. gadam Rīgā, Daugavas labajā krastā 100% no centralizētā siltuma tika saražoti no gāzes. To nodrošināja TEC-1, TEC-2 un “Juglas Jauda”. Toreiz siltums Rīgā tiešām bija lētāks nekā kaimiņvalstu galvaspilsētās. Balstoties uz šo faktu, tiek apgalvots, ka tieši neatkarīgo siltuma piegādātāju ienākšana siltuma tirgū ir palielinājusi siltuma cenas Rīgā. Tas ir klaji absurds apgalvojums, jo ignorē acīmredzamo faktu ka nepilnas desmitgades laikā ir ļoti pieaugušas energoresursu cenas un gāzes stacijas Baltijas jūras reģiona galvaspilsētās ir zaudējušas savu lomu, kā bāzes jaudu piegādātājs, bet gan kalpo pīķa patēriņu nosegšanai. Jo energoresursu izmaksas gāzes stacijām ir nesalīdzināmi ausgstākas par biomasu un RDF. Ja desmitgadi atpakaļ gāzes cena svārstījās robežās no 18 – 24 eiro par megavatstundu , tad šodien tā 35 – 50 eiro par megavatu robežās. Nemaz nerunājot par Krievijas iebrukuma Ukrainā radītājiem cenu pīķiem, kas bija vairāk nekā 200-300 eiro par megavatstundu. Papildus gāzes cenai ir jāmaksā arī akcīzes nodoklis vidēji 2 eiro par megavatstundu, 6-8 eiro par sadales un pārvades pakalpojumu, jāmaksā par CO2 kvotām 7-10 eiro par megavatstundu. Tādēļ reālās gāzes iegādes galējās izmaksas šodien ir ne mazāk kā 50-60 eiro par megavatstundu un, protams, ka ražojot siltumenerģiju no šī resursa tas objektīvi ir dārgs. . Savukārt biomasas cena, no kuras ražo siltumu neatkarīgie siltuma tirgus dalībnieki, ir divas, divarpus reizes lētāka – vasarā tā var nokrist pat līdz18 eiro par megavatu, apkures sezonā visticamāk tā varētu būt robežās ap 25-30 eiro par megatstundu Tieši tādēļ Viļņā un Tallinā, kur neatkarīgo siltuma piegādātāju īpatsvars tirgū ir divreiz lielāks nekā Rīgā, kur neatkarīgie ražotāji nodrošina tikai 25-30% no Rīgai nepieciešamā siltuma, siltuma cenas ir zemākas nekā Rīgā. Un tieši tādēļ ceļš uz zemākām siltuma cenām Rīgā ved caur jaunu, modernu neatkarīgo ražotāju īpatsvara audzēšanu tirgū, nevis no gāzes saražotā siltuma plašāku izmantošanu. Ļoti spilgti to apliecina Viļņas, Kauņas un Tallinas piemēri – siltums ir lētāks tur, kur to vairāk ražo jaunās, modernās katlumājās no vietējiem resursiem, proti, biomasas.

Apskatot Skandināvijas galvaspilsētas, kur cenu un izmaksu līmenis ir būtiski augstāks, arī tur mēs redzam tādu pašu tendenci un pat vēl izteiktāku – Stokholma ir paziņojusi, ka 100% no tās saražotās siltumenerģijas tiks saražots no vietējiem energoresursiem, atsakoties no gāzes pat pīķa slodzes nosegšanai.

Bet realitāte acīmredzami vienkāršais nav nemaz tik vienkāršs. Attīstībai šajā virzienā, proti, jaunu, modernu vietējo energoresursu izmantojošu energoobjektu attīstībā un būvneicībā, riteņos nemitīgi tiek mesti sprunguļi. Tiek radīts manipulatīvs regulējums, kura mērķis ir nopirkt dārgāku no gāzes ražotu siltumu, dēvējot to par atlikuma siltumu, tā vietā lai pirktu lētāku siltumu, kurš tirgū ir pieejams. Šādi kaitējums rīdzinieku maciņiem tiek nodarīts ne tikai šodien, bet arī nākotnē. Bankas, redzot šādu situāciju, nevēlas riskēt un finansēt jaunu biomasas kurināmā staciju būvi un šādi Rīga tiek iedzīta dārga siltuma slazdā ilgtermiņā. Konkrēti šajā pusgadā vidējais no gāzes saražotais siltuma tarifs ir bijis 78.92 eiro par megatavstundu, , bet no biomasas saražotā – 61.68 eiro par megavatu – tā ir 22% starpība. Objektīvu apstākļu dēļ Rīga nespēj šobrīd atteikties no siltuma ražošanas ar gāzes palīdzību, taču, ja neatkarīgo siltuma ražotāju īpatsvars tirgū pieaugtu no pašreizējiem 25% līdz aptuveni 50%, rīdzinieki viennozīmīgi pamanītu siltuma cenas samazināšanos.

Mūsu grupā šobrīd notiek projektēšanas darbi un celtniecības sagatavošanās darbi trīs jauniem, ar biomasu darbināmiem siltuma ražošanas objektiem, ar kopējo jaudu 100 megavati. Ja tos izdosies tos uzbūvēt, jo esošais siltuma tirgus regulējums ir milzīgs šķērslis to attīstībā, tad uzskatu, ka Rīgas siltuma tarifu problēma būs atrisināta, jo tirgū parādīsies lielas, būtiski lētāka siltuma piedāvājums. Siltuma dārdzības problēmu teorētiski iespējams risināt arī citādi – ar Sabiedrisko Pakalpojumu Regulēšanas komisijas tarifu formulas maiņu, paredzot, ka “Latvenergo” brīžos, kad tiek gūti neplānoti lieli ieņēmumi no elektrības pārdošanas, ietvertu tos savā tarifa aprēķinā un mazinātu savu siltumenerģijas tarifu. Diemžēl tā vietā notiek maipulācijas ar definīcijām un iepirkuma procedūras kropļošana, kā rezultātā cieš visi Rīgas iedzīvotāji un uzņēmēji. . Atkārtošos vēlreiz – lētāks siltums Rīgā būs tad, kad būs vairāk ražotāju, kas spēs to saražot lētāk un “Rīgas Siltuma” iepirkumu politika būs vērsta uz lētāka siltuma reālu iepirkšanu, nevis centieniem radīt apkārtceļus, lai nopirktu dārgāku siltumu tikai tādēļ vien, ka to piedāvā uzņēmuma līdzīpašnieks.

Rīga, atšķirībā no pārējām Baltijas reģiona lielajām pilsētām pārāk gausi ir sekojusi pēdējo divu desmitgažu tendencei palielināt siltuma ražošanu no vietējiem resursiem, galvenokārt, biomasas. Sekas tam ir krass siltuma cenas lēciens pie jebkuriem ģeopolitiskajiem sarežģījumiem, piemēram, Krievijas iebrukuma Ukrainā. Neesam pasargāti no šādām sekām arī nākotnē – militārs konflikts ar Irānu var novest pie kuģu satiksmes slēgšanas Persijas līcī, hutiešu nemiernieki brīžiem spējuši pilnībā pārtraukt kuģu satiksmi Babelmandebas šaurumā, kas savieno Sarkano jūru ar Indijas okeānu. Tas viss ietekmē gāzes cenu, problēmu gadījumā Persijas jūras līcī gāzes cena viegli var sasniegt 2022. gada līmeni vai pat pārsniegt to, jo tā ir pasaules svarīgākā energoresursu artērija. Domājot par nākotni un valsts drošības interesēm, ir svarīgi samazināt enerģijas cenas atkarību no ģeopolitiskajiem notikumiem, nevis mākslīgi censties to paildzināt.