Šeit ražoja slaveno liķieri: pastaigas pa Rīgu

Par uzņēmuma mērogu var spriest pēc 20. gadsimta sākuma litogrāfijām — tas aizņēma veselu kvartālu Ganību dambja un Hanzas ielas rajonā. No Hanzas ielas puses tas stiepās līdz pat Viesturdārzam.

Šeit ražoja ne tikai ķimeņu liķieri, bet arī raugu, vīnus, tinktūras, augļu liķierus, degvīnu, melno balzamu… Taisnības labad jāatzīst, ka tolaik Rīgā to ražoja vairāki uzņēmumi, taču tieši šis melnais balzams bija slavenākais Krievijas impērijas galvaspilsētā. Jau 1860. gadā tas tika apbalvots ar zelta medaļu izstādē Pēterburgā, un drīzumā īpašnieks ieguva tiesības uz izvietot savas produkcijas imperatora ērgli – īpašu kvalitātes zīmi.

Fabrikas dibinātāja dēls Alberts Volfšmits

Slavenā uzņēmuma īpašnieku sauca Ādolfs Volfšmits, un rūpnīcas nosaukums bija tāds pats — “A. Volfšmits”.

Fabrikas īpašnieka dzīvesstāsts daudzējādā ziņā bija līdzīgs daudzu citu tā laika uzņēmīgo jauniešu biogrāfijām. Jaunais Volfšmits atbrauca uz Rīgu 1830. gados no Vācijā un iekārtojās par mācekli kādā no tirdzniecības uzņēmumā. Dažus gadus vēlāk viņš uzsāka jau savu biznesu, atverot vīna veikalu.

Apgrozījums auga, un Volfšmits nolēma atvērt savu ražotni. Sākumā – Vecrīgā, bet pēc tam Ganību dambja un Hanzas ielas stūrī, kur uzņēmējs iegādājās plašas teritorijas. 1870. gados tur tiek izveidots milzīgs uzņēmums.

Tolaik apkaime vēl bija tukša, tāpēc zemi varēja iegādāties par smiekla naudu. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara šis rajons kļuva elitārs – tuvējās ielās parādījās dārgas savrupmājas.

Jāatzīmē, ka 1912. gadā uz Hanzas ielas uzceltais ugunsdzēsēju depo kļuva par visdārgāko Rīgā – par zemi vien varas iestādēm nācās samaksāt ap 80 tūkstošiem rubļu. Taču bez ugunsdzēsējiem neiztikt: apkaimē būvējās arvien vairāk un vairāk dzīvojamo ēku. Šajā depo parādījās viena no pirmajām ugunsdzēsēju mašīnām pilsētā, lai gan biežāk uz ugunsgrēkiem joprojām brauca ar zirgiem…

Pirmais pasaules kara laikā Rīgā tika aizliegta alkohola tirdzniecība, un tā ražošana uz laiku tika apturēta. Taču fabrika pārdzīvoja grūtības un 20. gadsimta 20. gados turpināja darbu — jau dibinātāja mantinieku un jauno akcionāru vadībā.

1939. gadā fabrikas īpašnieki un akcionāri – pēc tautības vācieši – bija spiesti atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē. Tomēr fabrikai atkal izdevās noturēties virs ūdens. Pēc kara tā, protams, kļuva par valsts īpašumu, kā arī tika sašaurināts uzņēmuma profils, saglabājot tikai rauga ražošanu. Mainījās arī nosaukums – Rīgas rauga rūpnīca. Taču arī šajā nišā tai nebija līdzīgu ne Latvijā, ne Baltijas valstīs.

Uzņēmums turpināja darbu arī pēc neatkarības atgūšanas. Jaunie īpašnieki – skandināvi – tālredzīgi nolēma nenokaut vistu, kas dēja zelta olas. Rīgas Raugs – tāds bija rūpnīcas jaunais oficiālais nosaukums – palika vienīgais rauga ražotājs Latvijā. Taču, kad Latvija nolēma atteikties no cukura ražošanas, viss mainījās….

Šķiet, kāds tam sakars ar cukuru? Izrādās, tiešs. Rauga ražošanai ir nepieciešama arī melase, kas rodas cukura ražošanas procesā. Latvijas melase izzuda, bet pirkt importa produktu saimniekiem bija nerentabli.

Uzņēmums, kuram bija vairāk nekā 160 gadu ilga vēsture un kurš bija pārdzīvojis karus, neizdzīvoja jaunajā, neatkarīgajā Latvijā. Tādējādi “veiksmes stāsta” vadītāju lēmums ar plašu vēzienu atteikties no cukura ražošanas iznīcināja ne tikai trīs cukura ražošanas uzņēmumus un atstāja bez darba simtiem zemnieku saimniecību, bet arī nogalināja rauga rūpnīcu.

Rīgas rauga rūpnīca 20. gadsimta 60. gados.

Drīz vien īpašnieki pasūtīja pazīstamam arhitektu birojam izstrādāt veco ēku rekonstrukcijas projektu, plānojot atvērt šeit birojus un viesnīcu. Taču šie plāni tā arī palika nerealizēti…

2000. gadu sākumā kvartālu piemeklēja grandiozas pārmaiņas. Bijušās dzelzceļa stacijas noliktavas vietā uzcēla modernu kultūras un izklaides centru “Hanzas perons”. Objekts, kas patiešām ir uzslavas vērts. Piemērs tam, kā modernizēt novecojušu rūpniecisku objektu.

Arhitekti atklāj, ka Daugavas Ziemeļu šķērsojums, kas kādreiz varbūt tiks uzbūvēts, vedīs pa Hanzas ielu – pa pazemes tuneli ar piekļuvi tiltam. Satiksmes plūsmas no Hanzas ielas caur Pulkveža Brieža ielu bija plānots novadīt pazemē – pa tuneli, bet daļu pašas Hanzas ielas bija paredzēts atvēlēt gājējiem, izveidojot promenādi.

Šodien uz bijušā uzņēmuma fasādes joprojām redzams vecais Volfšmitu dzimtas ģerbonis – vilks ar āmuru rokās. Ģerbonis runā pats par sevi: no vācu valodas vārds “Wolfschmidt” tulkojams kā “vilku kalējs”.

Runā, ka padomju laikā ģerboni vēlējās noņemt – dažiem uzņēmuma partijas vadītājiem tas šķitis aizdomīgs. Darbinieks, kuram bija uzdots noņemt relikviju, to izglāba, ierosinot partijas aktīvistiem ģerboni pārklāt ar propagandas plakātu. Tā tas karājās daudzus gadus, līdz atnāca jauni laiki…..

Starp citu, Volfšmiti atstāja piemiņu par sevi ne tikai ar savu slaveno uzņēmumu un liķieri. Viņiem piederēja arī īpašums Pārdaugavā, kur vēlāk izveidoja Latvijas Universitātes Botānisko dārzu. Savukārt uzņēmēja kādreizējās vasarnīcas vietā Jūrmalā tapa leģendārais restorāns “Lido”.

Iļja Dimenšteins

Arhīva foto