Rudņeva superhits: kam pieder filmas “Ilgais ceļš kāpās” ideja?

Oļega Rudņeva biogrāfija ir padomju laikam netipiska. Veiksmīgs komjaunietis un partijas funkcionārs, pilsētas partijas komitejas pirmais sekretārs pēkšņi pievēršas rakstniecībai. Protams, tajos gados bija rakstnieki, kas visos aspektos bija cienījamāki. Viens Leonīds Brežņevs ar saviem garadarbiem “Mazā zeme”, “Neskartā zeme” un “Atdzimšana” ir ko vērts.

Rakstniekam Leonīdam Brežņevam pat tika piešķirta Ļeņina prēmija. Lai gan tauta lieliski saprata, ka viņš nav nekāds rakstnieks. (Vēlāk kļuva zināms, ka pats partijas ģenerālsekretārs nav uzrakstījis ne rindiņas, šie memuāri bija lielo laikrakstu žurnālistu grupas kolektīvs darbs). Tomēr bija kas tāds, kas Rudņevam ar ģenerālsekretāru kopīgs: arī viņš bija no Ukrainas – no mazas pilsētiņas Luhanskas apgabalā Donbasā.

Oļegs Rudņevs ir dzimis 1935. gadā, pēc pāris gadiem ģimene pārcēlās uz Kramatorsku, kur viņš pavadīja savu bērnību un jaunību. Starp citu, no tām pašam vietām ir nācis arī dziedātājs Josifs Kobzons, bērnībā viņi pat spēlēja vienā futbola komandā.

Oļega literārās spējas pamanīja viņa tēvocis – žurnālists, laikraksta “Komsomoļskaja pravda” korespondents. Viņš bija cilvēks ar sakariem, un drīz vien Doņeckā iznāca jaunā autora pirmais stāstu krājums “Dziļais reids”, kuru varoņos sevi atpazina daudzi Kramatorskas iedzīvotāji.

Taču par rakstnieku Oļegs nekļuva. Piecdesmito gadu vidū, pabeidzot Dņepropetrovskas metalurģijas institūtu, viņš atgriezās Kramatorskā, lai strādātu par meistaru domnu cehā. Raksturīgi tam laikam jaunais cilvēks ar “tīru biogrāfiju” saņem piedāvājumu darboties pilsētas komjaunatnes organizācijā un tiek ievēlēts par Kramatorskas pilsētas komjaunatnes komitejas pirmo sekretāru.

Tomēr, pēc laikabiedru atmiņām, atšķirībā no citiem likteņa lutekļiem Rudņevs nebija augstprātīgs. Viņa sieva uz darbu un no darba brauca ar vilcienu, savukārt sievasmāte katru dienu un jebkuros laikapstākļos kopā ar visiem stāvēja rindās, lai nopirktu elementāras pirmās nepieciešamības preces.

Rudņevam piemita unikāla īpašība – viņš mācēja panākt savu. Ne tikai darbā, bet arī personīgajā dzīvē. 1957. gadā viņš devās uz Jaunatnes un studentu festivālu Maskavā kā Doņeckas delegācijas vadītājs. Uzstājoties no tribīnes komjaunatnes konferencē, viņa uzmanību piesaistīja simpātiska blondīne, kas sēdēja pirmajā rindā. Pāris stundu laikā viņš jau zināja, kas ir šī skaistā svešiniece, bet nākamajā rītā bērnu poliklīnikas pagalmā, kur viņa strādāja par pediatri, iebrauca ar rozēm izrotāta komjaunatnes komitejas “Pobeda”. Drīzumā viņi apprecējās.

1961. gadā kādu daudzsološo komjaunatnes funkcionāru no Kramatorskas izsauca uz Maskavu un nosūtīja uz Latviju. Vispirms viņu ievēlēja par komjaunatnes centrālās komitejas otro sekretāru, bet pēc tam par Jūrmalas pilsētas partijas komitejas pirmo sekretāru.

Skatoties šodienas dokumentālās filmas, šķiet, ka tajos gados PSRS vadīja vieni vienīgi marasmātiķi. Jā, tādu bija pietiekami daudz. Taču Rudņevs uz Jūrmalu tika nosūtīts ne tikai kā “savs cilvēks” — viņam tika uzdots izveidot spēcīgu balneoloģisko kūrortu.

Ar uzdevumu viņš tika galā spīdoši: jau 1972. gadā Jūrmalā darbojās 95 dziednīcas, tostarp 23 sanatorijas, 13 pansionāti, 7 atpūtas nami un 52 bērnu iestādes, kurās atpūtās un ārstējās vairāk nekā 240 tūkstoši cilvēku.

Rudņeva mērķtiecība bija teju fenomenāla: kad 1969. gadā Jūrmalā plosījās viesuļvētra, viņš nofilmēja tās sekas un devās uz Maskavu, lai “izsistu” naudu. Un viņam tas izdevās! Vētras radītie bojājumi tika likvidēti.

Septiņdesmito gadu vidū Jūrmala pārvērtās par kūrortu, uz kuru sapņoja atbraukt cilvēki no visas Padomju Savienības, lai kaut nedaudz izbaudītu šeit valdošo “rietumu” atmosfēru.  Lielā mērā tas bija arī Rudņeva nopelns: viņa laikā tika atvērts restorāns “Jūras Pērle”, daudzi slaveni bāri, kā arī sanatorijas un pansionāti.

Parasts funkcionārs būtu tā arī būtu palicis sēdēt skaistajā un labklājīgajā Jūrmalā, taču Rudņevs turpināja nodarboties ar literatūru. Ne velti 70. gadu vidū viņš saņēma jaunu piedāvājumu – vadīt Valsts kinematogrāfijas komiteju. Dažus gadus vēlāk uz ekrāniem iznāca “Ilgais ceļš kāpās”.

Runā, ka nabadzīgā zvejnieka un turīgās saimniekmeitas mīlasstāstu Rudņevam atklājis toreizējais zvejnieku kolhoza “Uzvara” priekšsēdētājs. Rudņevs to pārlika uz papīra un parādīja slavenajam dzejniekam Robertam Roždestvenskim, kurš pavadīja savu atvaļinājumā Jūrmalā, Rakstnieku jaunrades namā. Viņš atzina, ka šis stāsts ir pelnījis, lai par to uzņemtu filmu, un ieteica to Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas priekšsēdētājam Sergejam Lapinam.

Filmas “Ilgais ceļš kāpās” varoņi Marta un Artūrs

“Ja nebūtu Oļega Rudņeva, filma uz ekrāniem nenonāktu,” atceras Aloiza Brenča atraitne Asja. “Tieši viņš bija tas, kurš izcīnīja Valsts televīzijas un radioraidījumu komitejas atbalstu un uzņēma neskaitāmos Maskavas konsultantus civilajā – VDK ģenerāļus. Oļegs cienāja viņus ar konjaku un kafiju, darot visu iespējamo, lai no filmas netiktu izgriezti asākie momenti. Jo filmā aizskartās tēmas tolaik vispār nebija apspriežamas. Cilvēki no dažādiem sabiedrības slāņiem un ar dažādu sociālo statusu mīl viens otru. Muļķīgs strīds un šķiršanās. Viņa apprecas ar nelieti, kurš viņu dievina. Viņš paliek pie salauztas siles, nezinot, ka kaut kur aug viņa dēls. Un ilgi gaidītā tikšanās pēc 30 grūtībām caurvītiem gadiem…

1982. gadā filmas veidotāji, viņu vidū arī Rudņevs, tika apbalvoti ar PSRS Valsts prēmiju. Tajā pašā gadā Rudņevs kļuva par apvienības “Sovexportfilm” priekšsēdētāju. Lielā mērā tieši pateicoties viņam PSRS iedzīvotājiem bija iespēja skatīties labākās rietumu filmas.

Šis bija Oļega Rudņeva pēdējais amats. Viņš nomira Maskavā 2000. gada decembrī. Viņam bija 65 gadi.

Savā pēdējā intervijā Rudņevs teica: “Es vienmēr esmu bijis nekaunīgs. Jau bērnībā, 12 gadu vecumā, es uzdrošinājos aizsūtīt savus dzejoļus Simonovam, lai gan tie bija pilnīga grafomānija. Vai es toreiz domāju, ka pēc daudziem gadiem mēs ar viņu sēdēsim vienā “Goskino” valdē?».

Pēc PSRS sabrukuma Rudņevs rūgti jokoja, ka, ja būtu zinājis, kā viss beigsies, viņš būtu nosaucis filmu “Neilgais ceļš kāpās”…

Iļja Dimenšteins

Arhīva foto