Rinkēvičs: Barikādes atgādina, ka valsts nav tikai robežstabi, ēkas un lozungi

Viņš norāda, ka kopš 1991. gada barikādēm pagājuši 35 gadi, bet dažs vēl aizvien atceras ugunskurus, šāvienu trokšņus pie Bastejkalna un satraukumu. «Tajās dienās Latvijas patrioti iemainīja savu personīgo drošību un ērtības pret Latvijas drošību un nākotni,» klāsta Rinkēvičs.

Prezidents uzsver, ka valsts ir cilvēki, kuri krīzē saprot, ka «kopā» nav skaists vārds, bet praktiska izvēle. Viņš norāda, ka 1991. gadā tas nozīmēja stāvēt aukstumā plecu pie pleca un atbalstīt vienam otru. «Šo 35 gadu laikā mainījies tik daudz, bet šis tas palicis nemainīgs. Arī šodien šķiet, ka nekas nav svarīgāk kā atbalstīt vienam otru un rūpēties par līdzcilvēkiem,» spriež Rinkēvičs.

Viņš klāsta, ka cilvēki aizstāvēja Latviju nevis tāpēc, ka bija piedzimuši ar kādu īpašu varoņa gēnu. Prezidents uzskata, ka cilvēki piedalījās barikādēs tāpēc, ka tā bija loģiska rīcība. «Ja nepiedalīsimies mēs, to darīs citi. Citi, kuru vērtības nesakrīt ar mūsējām,» tā laika barikāžu dalībniekus raksturo Rinkēvičs.

Prezidents norāda, ka 1991. gada barikāžu dalībnieki kopā bija liels spēks īstajā vietā un īstajā laikā un ka arī mūsdienās Latvijas sabiedrība ir liels spēks. «Tieši šajā laikā un tieši Latvijā,» pauž Rinkēvičs.

Kā ziņots, barikādes Rīgā sāka celt 1991. gada 13. janvāra vakarā. To mērķis bija aizsargāt Augstākās padomes ēku, televīziju, Daugavas tiltus un citus stratēģiski svarīgus objektus. 16. janvārī sāka aktivizēties OMON vienība, tomēr asiņainākie notikumi risinājās 20. janvārī, kad OMON mēģināja ieņemt Iekšlietu ministrijas ēku. Līdztekus apšaudē pie Vecmīlgrāvja tilta gāja bojā Satiksmes ministrijas šoferis Roberts Mūrnieks.

Barikāžu laikā mirušo atdusas vietas patlaban atrodas Rīgas Otrajos Meža kapos, kur ir apglabāti Andris Slapiņš, Edijs Riekstiņš, Sergejs Konoņenko, Juris Podnieks un Gvido Zvaigzne.

Kopš 1997. gada 20. janvāris ir noteikts par barikāžu aizstāvju atceres dienu.