«Piena ražošanā būtu jādomā par risku vadības institūciju, lai nozare varētu izdzīvot»: «Food Union»

Viņš norādīja, ka pašreizējais piena iepirkumu cenu samazinājums ir saistīts ar pagājušā gada piena produktu augsto cenu eskalāciju. «Tie ir globāli procesi, kurus regulāri ietekmē gan klimatiskie apstākļi, gan ekonomiskie, gan politiskie notikumi,» teica Panke.

Viņš arī atzīmēja, ka šajā gadījumā tie bija vairāki notikumi kopumā, tostarp Austrālijā pagājušajā gadā saražoja par 7% mazāk piena, bet Jaunzēlandē piena ražošanas apmēri saruka par 3,8%, tāpat bija resursu un loģistikas problēmas. Šie notikumi ļoti ietekmēja Dienvidaustrumāzijas reģionus, kur pienu pašpatēriņam ražo nepietiekami un patēriņu nodrošina imports.

«Saistībā ar deficītu sākās tirgus sacensība par tā dzēšanu, kurā iesaistījās gan pārstrādātāji, gan uzpircēji un biržas starpnieki. Cena sāka augt. Industriālo produktu tirgū bija situācija, kad pircēji pirka šodien, jo rīt jau būs viss dārgāk. Šodien jāpērk dubultā, jo rīt un parīt būs dārgāk. Sākās pirkšanas virpulis, kas inerces pēc sasniedza jau tādu cenu un apjoma līmeni, kuru vairs neakceptēja Dienvidaustrumāzijas gala patērētājs. Viņiem pirktspēja ir apmēram tāda pati kā Latvijā. Augstās cenas šis pircējs neakceptēja ar savu patēriņu, un sāka rasties uzkrājumi, virpulis apstājās, cenas sāka kristies,» teica Panke. 

Viņš arī atzīmēja, ka šādas grūti prognozējamas svārstības biržas produktu tirgū pēc 2004.gada kļūst biežākas un ar lielāku amplitūdu, līdz ar to smagākām sekām.

«Šajā tirgū ar lielu piena īpatsvaru piedalās arī Latvijas piensaimnieki, Lietuvas, arī Polijas, lai gan viņu dalība biržas darījumos ir ar apmēram 25% no saražotā piena apjoma. Tādēļ arī svārstību ietekme uz kopējo piensaimniecību ir mazāka nekā Lietuvā, kur apmēram 70%, Latvijā ap 65%, no kopējā piena nonāk ārējā, augstai konkurencei un svārstībām pakļautajā tirgū,» piebilda Panke.

Viņš arī norādīja, ka svaigpiena eksporta tirgus šobrīd ir «noplacis».

Tāpat Panke minēja, ka, maksājot par produktu, nauda nonāk pie tirgotājiem, pie valsts ar pievienotās vērtības nodokli (PVN), pie pārstrādātājiem, kuram ir savas izmaksas, un pie piena ražotājiem. «Domāju, ka tagad visai šai ķēdei — patērētājiem, valstij, tirgotājiem, piena ražotājiem, pārstrādātājiem — ir jādara viss iespējamais, lai saglabātu ķēdes nepārtrauktību, lai būtu gan ražotājs, gan pārstrādātājs,» viņš uzsvēra.

Panke arī atzīmēja, ka šobrīd nevar atļauties nemaksāt piena ražotājam vai maksāt tik daudz, ka ražotājs principā nav spējīgs izdzīvot. 

«Piena ražotājam līdz ar lielo cenu kritumu produktu tirgū tomēr ir jāsamaksā vismaz tāda cena, kas viņam atļauj izdzīvot, ja ne augt un attīstīties, bet šobrīd tieši izdzīvot. (..) Ja mēs šajā piena vērtības ķēdē Latvijā esam četri — ražotāji, pārstrādātāji, tirgotāji un arī valsts kā PVN saņēmēja -, tad mums šobrīd visiem pārējiem ir jāparūpējas tieši par ražotāja izdzīvošanu. Tas nodrošinātu šīs ķēdes darbības nepārtrauktību, kas ir izšķirīgi svarīgi visiem ķēdes dalībniekiem, arī patērētājiem. Tāpēc pretimnākšana šajā brīdī ir nepieciešama arī no tirgotājiem un arī no valsts. (..) Šinī brīdī ir jādomā, kā palīdzēt piena ražotājiem, lai tie varētu savilkt galus kopā un sagaidīt pavasari. Protams, arī pašiem ir jāoptimizējas, jāpārorientē procesi,» viņš sacīja.

Tāpat Panke piebilda, ka, piemēram, pagājušajā gadā piena pārstrādes jomā divi uzņēmumi no saimnieciskās darbības izstājās un arī šajā gadā līdzīga situācija varētu sagaidīt kādu ražojošo vai pārstrādes uzņēmumu.

Jautāts, vai valstij šobrīd ir jāiesaistās ar palīdzību piena iepirkumu cenu stabilizēšanā, Panke norādīja, ka šādās krīzes situācijās, ja esi izsmēlis visus iekšējos resursus, nekas cits neatliek. 

«Domāju, ka no lauksaimnieciskās un pārtikas ražošanas piena ražošana ir svarīgākā nozare, tā ir lielāka par gaļas ražošanu, par graudu pārstrādi. Tā ir jāsaglabā. Valsts kā šīs ķēdes loceklis varētu palīdzēt. Protams, ir jau arī trešās puses, kā apdrošinātāji, bet šī joma mums nav tik attīstīta. Tik svarīgā nozarē, kā pārtika un piena ražošana, ir jādomā par riska vadības institūciju, kas varētu mēģināt identificēt riskus un tos vadīt, lai krīzes situācijā nozares izdzīvošana būtu iespējama,» sacīja Panke.

Savukārt, runājot par piena iepirkumu cenām turpmākajos mēnešos, Panke atzīmēja, ka ir vairāki nosacījumi, un viens no galvenajiem ir patērētāju pirktspēja, lai patērētājiem produkts būtu pieejams cenas ziņā un lai to vēlētos pirkt.

«Tas, ka piena produkti būs dārgāki nekā pirms krīzes, kā 2021.gadā, tas ir nenoliedzami un tā tam ir jābūt, jo ražošanas resursi ir dārgāki, ir cēlušās algas, enerģētikas resursi ir dārgāki. Situācijai vajadzētu atgriezties stabilākā gultnē patēriņa ziņā un piena iepirkuma cenai vajadzētu atgriezties, mazākais, 36 centi par litru apmērā ar tendenci pieaugt,» teica Panke, piebilstot, ka 2021.gads noslēdzās ar vidējo cenu 32 centi, bet pagājušajā gadā vidēji bija 48 centi.