Peļņas cena: kāpēc “Forbes” triljoni ož pēc šaujampulvera un bērnu sviedriem

Ir noslēdzies kārtējais kara un humānās katastrofas mēnesis Tuvajos Austrumos. Provizoriskā bilance? Tūkstošiem nogalināto un ievainoto konflikta zonā, kā arī miljardi cilvēku visā pasaulē, kuri izjutuši cenu pieauguma sekas.

Taču ir arī cita bilance.

Piemēram, enerģētikas uzņēmums “TotalEnergies” pirmajā ceturksnī ziņoja par gandrīz trešdaļu lielāku tīro peļņu. Būtisku ieguldījumu tajā deva papildu ienākumi, kas gūti pēc ASV un Izraēlas militārās operācijas sākuma Irānā. Uzņēmums vienkārši ieņēma pareizo pozīciju finanšu tirgū īstajā brīdī, nopelnot saviem akcionāriem vairāk nekā miljardu dolāru.

Vienlaikus šī paša uzņēmuma degvielas uzpildes staciju darbinieki Francijā protestēja, pieprasot algu paaugstināšanu un kompensācijas par personīgā transporta izmantošanu. Tas nav pārsteidzoši. Degvielas uzpildes staciju operatoru neto alga Francijā, ieskaitot virsstundas un piemaksas, vidēji ir 1200–1500 eiro mēnesī, kamēr dzīves dārdzība, īpaši mājokļu īre, bieži pārsniedz Baltijas valstu līmeni. Savukārt Itālijas dienvidos par tādu pašu darbu cilvēki nereti saņem tikai 750–1200 eiro mēnesī.

Tikmēr Francijas miljardieru kopējā bagātība 2026. gadā pieaugusi par vairāk nekā 30 miljardiem dolāru, bet Itālijas miljardieru kapitāls – par vairāk nekā 50 miljardiem.

Tomēr ne Francija, ne Itālija nav tiešas Tuvo Austrumu konflikta dalībnieces. Atšķirīga situācija ir Izraēlā, kur miljardieru klubs uzrādījis rekordlielus rezultātus. Kamēr iedzīvotāji slēpās no droniem un raķetēm, lielo kapitālu īpašnieku kopējā bagātība pieauga par gandrīz 60 miljardiem dolāru.

Taču pat šie desmiti miljardu nobāl uz Amerikas “Forbes” saraksta fona. Vien gada laikā ASV bagātākie cilvēki kļuvuši turīgāki par vairāk nekā vienu triljonu dolāru.

Šo iespaidīgo plusu otrā pusē ir mīnuss, kuru savā ikdienā izjūt gandrīz ikviens planētas iedzīvotājs. Vietēji konflikti Ukrainā un Tuvajos Austrumos rada globālas ekonomiskās sekas – cenu kāpumu, pieaugošus valstu parādus un dzīves dārdzības pieaugumu.

Kara doktrīnu maiņa ir izraisījusi bezpilota lidaparātu ražošanas eksplozīvu izaugsmi. Šī tendence bieži tiek pasniegta kā ekonomisks panākums – jaunas darba vietas, investīcijas, inovācijas un izaugsme. Taču realitāte ir sarežģītāka. Milzīgi finanšu resursi tiek novirzīti nevis sabiedrības labklājības radīšanai, bet tehnoloģijām, kuru galvenais uzdevums ir iznīcināšana.

Šo procesu finansē nevis abstrakta nauda, bet konkrētu valstu budžeti, kuru iespējas nodrošināt sociālos pakalpojumus kļūst arvien ierobežotākas.

Lēmumus par kara sākšanu vai izbeigšanu, par stratēģiski svarīgu jūras ceļu atvēršanu vai slēgšanu un par miljardiem dolāru finanšu tirgos nepieņem degvielas uzpildes staciju operatori vai dronu piloti. Tos pieņem cilvēki, kuru ekonomiskās intereses bieži vien ir cieši saistītas ar pašu konfliktu pastāvēšanu.

Kamēr šāda sistēma saglabāsies izdevīga, konflikti turpināsies.

Iespējams, sekos kārtējais pamiers. Iespējams, degvielas cenas samazināsies, bet hipotekāro kredītu un komunālo pakalpojumu izmaksas uz laiku stabilizēsies. Tomēr pieaugošas nevienlīdzības un kapitāla koncentrācijas apstākļos ekonomiskā motivācija pelnīt uz ģeopolitisko satricinājumu rēķina nekur nepazūd.

Īpaši skumji par to rakstīt Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā.

Šī diena nav tikai svētki ar zīmējumiem uz asfalta un saldumiem. Tā radās pēc Otrā pasaules kara kā atgādinājums par nepieciešamību aizsargāt bērnus no bada, posta un ekspluatācijas. Miljoniem bērnu bija zaudējuši vecākus, mājas un iespēju dzīvot normālu dzīvi.

Tomēr arī šodien, vairāk nekā septiņdesmit gadus vēlāk, bērnu ekspluatācija nav pazudusi.

Bērni strādā kakao plantācijās Rietumāfrikā, kokvilnas laukos Āzijā, kafijas un tabakas plantācijās Dienvidamerikā. Viņi strādā kobalta raktuvēs Kongo Demokrātiskajā Republikā, kur iegūst izejvielas mūsu viedtālruņu un elektroauto akumulatoriem. Viņi šuj apģērbu Bangladešā, Indijā un Pakistānā, strādājot garas stundas par niecīgu samaksu.

Taču ekonomiskā ekspluatācija ir tikai daļa no problēmas.

Miljoniem bērnu dzīvo hroniska nepietiekama uztura apstākļos un aug kara zonās, kur bērnību aizstāj vardarbība. Dažviet pusaudži tiek izmantoti kā dzīvais vairogs vai spiesti ņemt rokās ieroci.

Kas izaug no bērna, kuram desmit gadu vecumā iedod šauteni mācību grāmatas vietā?

Atbilde ir biedējoša. Šāds bērns pieaug pasaulē, kur dzīvības vērtība ir izkropļota. Un tas kļūst par nākamā konflikta degvielu.

Kamēr pasaules kapitāls pārvērš ģeopolitiskās krīzes rekordos “Forbes” sarakstos, miljoniem bērnu savu dzīvi sāk globālā izdzīvošanas spēlē, kurā izredzes nav vienādas jau no dzimšanas brīža.

Ja sabiedrība nespēs pretstatīt šai sistēmai solidaritāti, atbildību un pretestību, tad bērnu aizsardzības diena paliks tikai simbolisks žests pasaulē, kur bērnība pārāk bieži tiek vērtēta kā lēts darbaspēks vai patērējams resurss.

Cilvēks, kuram bērnībā iedod ieroci vai mačeti mācību grāmatas vietā, pieaug, neiepazīstot dzīvības vērtību. Tas ir viens no smagākajiem parādiem, ko mūsdienu pasaule atstāj nākamajām paaudzēm.

Korporāciju peļņa turpinās augt. Taču, ja šie peļņas rekordi tiek rakstīti uz izpostītu bērnību, bada, kara un cilvēku ciešanu fona, tad tas vairs nav progresa stāsts.

Tā ir civilizācijas kapitulācija alkatības priekšā.