Par neatbilstošām Satversmei atzīst normas, kas liedz sodītai personai kandidēt uz valdes vai padomes locekļa amatu kapitālsabiedrībā

Pieteikuma iesniedzējs bija norādījis, ka strādājot vadošā amatā publiski privātā kapitālsabiedrībā un, ievērojot šīs kapitālsabiedrības valdes reglamentu, kā arī pieteikuma iesniedzēja izglītību un profesionālo pieredzi, ticis atzīts par piemērotāko kandidātu kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam. Tomēr pēc tam, kad saņemta informācija par pieteikuma iesniedzēja sodāmību, viņa virzīšana šīs kapitālsabiedrības valdes locekļa amatam apturēta, pamatojoties uz Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37.panta ceturtās daļas 2.punktu.

Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 37.panta ceturtās daļas 2.punkts, kas paredz, ka atvasinātas publiskas personas kapitāla daļu pārvaldīšanas gadījumā par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas, neatbilst Satversmes 106.panta pirmajam teikumam, kurā ir teikts, ka ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.

Lietas izskatīšanas gaitā ST, ņemot vērā ciešo saistību, kā arī nepieciešamību ievērot ST procesa principus, nolēma paplašināt prasījumu, izvērtējot arī Kapitālsabiedrības pārvaldības likuma 31.panta ceturtās daļas 2.punkta satversmību. Minētā tiesību norma noteic, ka valsts kapitāla daļu pārvaldīšanas gadījumā par valdes vai padomes locekļa kandidātu nedrīkst izvirzīt personu, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

ST secināja, ka Kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31.panta ceturtās daļas 2.punkts un 37.panta ceturtās daļas 2.punkts ir savstarpēji cieši saistīti. Minētās tiesību normas attiecībā uz personām, kuras tiek izvirzītas par valdes vai padomes locekļa amata kandidātiem, tiesisko seku ziņā ir identiskas, tāpēc ST tās vērtēja kā vienotu tiesisko regulējumu.

ST norādīja, ja personai ir spējas un kvalifikācija, kas nepieciešamas, lai kandidētu uz valdes vai padomes locekļa amatu kapitālsabiedrībā, kurā kapitāla daļas pieder valstij vai atvasinātai publiskai personai, bet persona ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, tad neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas apstrīdētās normas šai personai ierobežo Satversmes 106.panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības.

Tāpat ST atzina, ka sabiedrības labklājības aizsardzības interesēs ir tas, ka kapitālsabiedrības valde un padome pārvalda kapitālsabiedrību efektīvi, nodrošinot resursu racionālu un ekonomiski pamatotu izmantošanu. Tāpēc sabiedrības labklājības aizsardzības interesēm atbilst arī ierobežojums, kas liedz personai, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas tikt izvirzītai par kapitālsabiedrības valdes vai padomes locekļa kandidātu.

Līdz ar to ST arī secināja, ka likumdevēja izraudzītais līdzeklis ir piemērots apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai. Proti, apstrīdētajās normās ietvertais ierobežojums nodrošina to, ka par valdes vai padomes locekli kapitālsabiedrībā netiks izvirzīta persona, kura ir bijusi sodīta par tīšu noziedzīgu nodarījumu, neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas. Tādējādi citstarp tiek mazinātas sabiedrībā iespējamās šaubas, ka valdes un padomes locekļi resursus varētu izmantot neefektīvi vai ekonomiski nepamatoti.

Tomēr ST secināja, ka apstrīdētajās normās ietvertā absolūtā aizlieguma mērķi līdzvērtīgā kvalitātē ir iespējams sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem, proti, paredzot izņēmumus no šā aizlieguma, tomēr likumdevējs šādus izņēmumus nav apsvēris. Tāpēc apstrīdētajās normās ietvertais absolūtais aizliegums neatbilst samērīguma principam un nav noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu.

Satversmes tiesa nosprieda atzīt Publiskas personas kapitāla daļu un kapitālsabiedrību pārvaldības likuma 31.panta ceturtās daļas 2.punktu un 37.panta ceturtās daļas 2.punktu par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam un spēkā neesošu no 2021.gada 1.jūnija.

Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā.