No Līgatnes dabas takām tīša žoga bojājuma dēļ izkļuvušas lapsas

Viņš uzsvēra, ka šis gadījums liek aktualizēt jautājumu par cilvēka atbildību pret dzīvniekiem un nepārdomātas rīcības sekām.

Pa apzināti radītu žoga bojājumu no voljera izkļuva abas Līgatnes dabas taku lapsas — Lapsis un Henrijs. Lapsis pēc prombūtnes atgriezās, taču bija novārdzis un ar acīmredzamām veselības problēmām. Par spīti veterinārārsta centieniem, Lapsi glābt neizdevās, bet Henrija turpmākais liktenis nav zināms.

«Gadījumos, ja dzīvnieks, kas nav bīstams cilvēkam, dažādu iemeslu dēļ ir izkļuvis no sava voljēra, nepieciešams nogaidīt. Neprasme pašam izdzīvot savvaļā var mudināt tos atgriezties mājās,» skaidroja Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange, piebilstot, ka arī Henrija atrašanās prom no voljēra vērtējama kā pārlieku ilga, tāpēc vairs nav cerību uz viņa atgriešanos.

Var tikai minēt, kāda iemesla vai motīvu dēļ žogs tika sabojāts — tas varēja būt aiz nezināšanas, aiz pārprastas dzīvnieku mīlestības vai joka pēc. Šāda rīcība ir aplama, uzsvēra Lange. 

Viņa piebilda, ka nebrīvē turētajiem savvaļas dzīvniekiem nav prasmes pašiem medīt un sagādāt barību, un nav instinktu aizsargāties un izvairīties no apdraudējuma. Arī cilvēku tie uzskata par draugu. Lapsas Lapša atgriešanās parādīja, ka savvaļā pavadītais laiks viņam ir sagādājis ciešanas un atstājis bezpalīdzīgā stāvoklī. Pēcnāves izmeklēšana parādīja, ka dzīvnieks nav spējis sevi nodrošināt ar piemērotu barību. Lapsas traģiskais dzīves gals ir tiešas sekas sabojātajam žogam. Šī rīcība nav attaisnojama un ir krimināli sodāms Dzīvnieku aizsardzības likuma pārkāpums, brīdināja Lange.

Nebrīvē dzīvojošie savvaļas dzīvnieki atrodas cilvēka aprūpē dažādu iemeslu dēļ — cilvēki tos var būt atraduši savainotus mazuļa vecumā, tie var būt slimi vai tie var būt dzimuši nebrīvē, tāpat kā to senči. Vienīgais, ko cilvēks var darīt šo dzīvnieku labā, ir nodrošināt tiem ērtus, labturības prasībām atbilstošus dzīves apstākļus, kā arī labu aprūpi līdz mūža galam.

Lange informēja, ka Līgatnes dabas takās visi dzīvnieki tiek turēti ērtos un labturības prasībām atbilstošos voljeros, un katrs dzīvnieks saņem atbilstošu aprūpi un personāla uzmanību. Šiem dzīvniekiem voljers ir mājas, kur tie jūtas droši un vienmēr ir paēduši. Līgatnes dabas taku darbinieki ļoti pārdzīvo notikušo un cer, ka sabiedrībā uzlabosies izpratne par dzīvnieku labturību un aizsardzību, lai tamlīdzīgi gadījumi vairs neatkārtotos.

Kā vēstīts, Līgatnes dabas takas dibinātas 1975.gada 8.martā, kad voljērā dabas taku teritorijā ielaisti pirmie staltbrieži. Mūsdienās Līgatnes dabas takās vērojamas daudzas Latvijā savvaļā mītošās dzīvnieku sugas, proti, lāči, lapsas, aļņi, mežacūkas, vāveres, stirnas, zaķi un arī staltbrieži un citi.