“No katra bluķīša es vienā reizē novācu 2 kilogramus sēņu ”: kā tikt pie sēnēm, nebrienot pa meža brikšņiem

— Vislabāk šai improvizētajai dobei ir piemēroti augļu koki. Taču der ir arī jebkuri citi lapkoki – labāk ozols, lazda un apse. Un tā šitake aug darbnīcā, stāsta Imants, izrādot Press.lv savu saimniecību. — Raža nav atkarīga no laikapstākļiem – neatkarīgi no tā, vai līst lietus vai ne — sēnes būs tik un tā. 

— Tagad, sākoties sēņu sezonai, visi skrien uz mežu pēc sēnēm, viņš turpina. — Mēs gan nekur nebraucam, jo sēņu netrūkst – kopā ar sievu Sarmīti tās audzējam un vācam praktiski cauru gadu – gan baravikas mežā mūsu plantācijā, gan šitaki mājās – jau vairāk nekā ceturtdaļgadsimtu. Starp citu, daži Rīgas restorāni ņem no manis veselus šitake bluķus– tie tur tā arī stāv ar visām sēnēm, priecējot apmeklētājus, kuri labprāt pasūta šitaki porciju “tieši no koka”, un šefpavārs nogriež sēnes apmeklētāja acu priekšā. Kad sēnes beidzas, restorāns atdod man tukšos bluķus “uzpildīšanai”, un es viņiem pretī dodu jaunu, ražojošu bluķi. Pienācīgi rūpējoties, no viena šāda bluķīša var iegūt līdz pat diviem kilogramiem sēņu!

Imanta mežā īpašās plantācijās aug arī baravikas. To audzēšana ir vesela zinātne. “Ošlejas” ir arī mācību saimniecība, kur, lai gūtu pieredzi, brauc studenti, galvenokārt no ārzemēm. Viņi mācās, kā audzēt sēnes, un palīdz to kopšanā.

— Reizi gadā es rīkoju talku meža plantācijā – šajā dienā parasti ierodas diezgan daudz cilvēku, vairāk nekā trīsdesmit, un palīdz novākt ražu. Arī mana divgadīgā mazmeita cenšas palīdzēt, bet pagaidām viņa tikai vāc šitaki no bluķiem.

Sēņu “dzemdības” — vispirms baseinā, tad pirtī.

— Kā pareizi kopt šādu bluķi?

— Liela nozīme pacietībai un regularitātei. Paskaties, šī ir mana dzemdību zāle! Tā es saucu savu darbnīcu, kurā dzimst… sēnes! Tās ir šitake, turpina Imants, rādot man savu darbavietu. — Tie ir bluķi, uz kuriem tās aug.

“Dzemdību nodaļai” viņš ir atvēlējis veselu ēku. Patiesībā šeit, zem viena jumta, ir izvietota visa ražotne – sēņu uzglabāšanas un iepakošanas telpa, birojs, darbnīca, pirts ar pērtuvi un pat neliels peldbaseins.

— Kāpēc sēnēm vajadzīga pirts ar baseinu? Vai tiešam jūs kurināt sēnēm pirti?

— Un kā vēl! Visas ērtības. Tā ir ražošanas tehnoloģija. Katru ceturtdienu bluķiem ir pirts diena — es tos vienu dienu mērcēju baseinā. Pēc tam pārnesu uz pirti, kur ir +30 grādu temperatūra. Tur tie stāv trīs dienas, un tad laipni gaidīti dzemdību nodaļā. Es tos salieku rindā pie sienas, un tie sāk ražot. Šī bluķu partija tika mērcēta pagājušajā ceturtdienā. Redziet, kā saauguši nedēļas laikā! Es novācu ražu katru nedēļu.

— Lūk, šie bluķīši, uz kuriem vēl nav sēņu, tiem ir ļoti jaunas sēņotnes. Šosezon tajos esmu iestādījis tikai micēliju, lai ieaugtu sēņotne – pirmā raža būs 2028. gadā. Mums vajadzīga pacietība. Ir partija bluķīšu, kas sāks ražot nākamgad, un ir tādi, kas ražu dos pēc gada. Viss ir ļoti pārdomāts. Es nemitīgi atjaunoju bluķus un sēņotnes, lai ražošanas process nepārtrūktu.

Imants demonstrē bluķus, kas savu jau ir atražojuši, un tos, kas vēl tikai sāk darbu pie šitake audzēšanas. No pirmā acu uzmetiena tos atšķirt nevar, taču izlietotie ir viegli kā pūciņas.

— Šie ir tukšie bluķi – tie jau ir ražojuši 4-5 gadus, tāpēc ir tik viegli, paceļami ar vienu roku.

— Kāpēc tā notiek?

— Koks visu savu svaru un sulas ir atdevis sēnēm. Bet jaunos, svaigos, tikko “uzpildītos” bluķus jūs pat nepacelsiet – tie ir ļoti smagi!

— Vai jūs tos ar kaut ko mēslojat, lai tie labāk augtu?

— Nē, es neizmantoju nekādas ķimikālijas. Koks pats nodrošina barības vielu vidi. Protams, bluķi ir jāmērcē ūdenī. Un, lai uz bluķa neizaugtu kādas citas neēdamas sēnes, pirmajā gadā tas regulāri jātīra ar speciālu birstīti. Taču šāda aprūpe nepieciešama tikai pirmajā laikā pēc iestādīšanas, turpmākajos gados sēne pati tiek galā ar “svešiniekiem”. Tā tos vienkārši apēd, neļaujot tiem augt. Tā, lūk, šitaki, spēj parūpēties par sevi pati.

— Mēs esam reģistrējuši savu preču zīmi “Šita&Ke” un ne tikai audzējam sēnes, bet arī gatavojam no tām dažādus produktus – gan ēdamus (pelmeņus un pankūkas ar šitaki, zāļu tējas ar šitaki), gan neēdamus (sejas krēmus un ķermeņa skrubjus). Pārdodam kaltētas un marinētas sēnes, un pat sēņu čipsus, piemēram, šādu smalki sagrieztu šitaki var ēst svaigā veidā. Katru trešdienu dodos uz Vidzemes tirgu Rīgā un ņemu līdzi visu produkciju — svaigas  un marinētas sēnes, pankūkas, pelmeņus un sēņu kosmētiku. Visus šos pusfabrikātus un kosmētiku mēs paši neražojam — ražotāji no mums ņem izejvielas un pēc tam paši ražo. Un tad es visu šo produkcju vedu uz tirgu.

Mums ir savi pastāvīgie klienti, kas nāk pie manis katru nedēļu. Ir daudz veģetāriešu – šitaki  viņiem aizstāj gaļu.

… Šitaki no Imanta regulāri pērk arī kāds jauns pāris ar diviem bērniem. Arī šodien viņi ir atnākuši pēc jaunas sēņu porcijas. Daži pērk uzreiz bluķus – tādus, kas šogad sāks ražot.

Ulla, divu bērnu mamma:

— Es neēdu gaļu, bet šīs sēnes man patīk. Tajās ir daudz vitamīnu un, manuprāt, tās ir ļoti sātīgas. Arī bērniem tās patīk. Apēdot vienu pankūku ar šitaki, esmu paēdusi, un arī manam vīram tās patīk.

Uz Imanta saimniecību Alojā brauc gan vietējie, gan ārzemnieki – viņam ir savi audzēkņi.  Viens no viņiem jau pats ir sācis audzēt šitaki Jelgavā. Taču kopumā no tiem, kas deviņdesmitajos gados mēģināja audzēt sēnes, Imants ir palicis vienīgais – pārējie šo biznesu ir pametuši, jo tas ir ļoti darbietilpīgs un nav īpaši izdevīgs. Pārāk daudz darba tajā ir jāiegulda.