Netraucēt ar lokālām sankcijām un atbalstīt alternatīvu tirgu ieguvē: ko tranzīta nozare gaida no politiķiem?

Jānis Kasalis, Latvijas Stividorkompāniju asociācijas padomes priekšsēdētājs

Gandrīz 65 tūkstošu kvadrātkilometrus liela teritorija blakus Baltijas jūrai, Eiropas Savienības ārējā robeža, trīs neaizsalstošas ostas. Patīk mums tas vai nē, bet tā ir Latvijas nafta, Latvijas zelts, ko ir jāprot izdevīgi pārdot pasaules biržā.

Politiķiem un valdībai, stiķējot nākamā gada budžetu, derētu atcerēties, ka viena tranzīta kravas tonna dod Latvijas ekonomikai 20 eiro pienesumu. Ikreiz, dzirdot par kravu apjoma krišanos kādā ostā, vajadzētu nevis sist plaukstiņas – uh, cik forši, ka tiem oligarhiem neiet, bet gan atcerēties, ka tie ir miljonu miljoni atņemti mūsu skolotājiem, policistiem, medikamentiem utt.

Rit jau trešais gads karam Ukrainā. Eiropas Savienība un ASV ieviesušas sankcijas agresorvalstij. Ir pilnīgi skaidrs – kravas, kas pakļautas sankcijām, neviens Latvijas stividors neved, neplāno un negrasās vest. No vienas puses – nu ko, kamēr rit karš, slēdzam termināli un gaidām labākus laikus. Jau tagad no 33 Rīgas brīvostas termināļiem septiņi nestrādā.

Taču ar to, ka kravu apjoms samazinās, termināļi aiz atslēgas, nemazinās ostu pārvaldes uzturēšanas izmaksas, kas ir valsts funkcija. Katrai ostas pārvaldei ir milzīgas fiksētās izmaksas – kapteiņu dienesti, moli, kuģi, piestātnes, kanāli un tā tālāk. Jau šajā gadā mēs redzam tendences, ka ostu pārvaldes gada vidū nāk ar dažādiem centieniem saņemt no stividoriem par dažādiem servisiem papildu maksas, tādā veidā lāpot budžetus.

No vienas puses varētu teikt – nu tad likvidējam gan ostas, gan demontējam dzelzceļa sliedes. Ja jau ar kravu pārvadājumiem un tranzītu nespējam tās uzturēt.
Tomēr ir arī skaidrs – karš kaut kad beigsies. Ja mēs tagad iznīcināsim visu tranzīta infrastruktūru, tās atjaunošana prasīs nevis simtiem miljonus, bet miljardus. Tā vietā, lai spriedelētu par sliežu demontāžu, politiķiem būtu jādomā, kā sekmēt to, lai šīs sliedes ir noslogotas arī laikā, kad ģeopolitiskā situācija neatļauj realizēt vienkāršāko un ierasto scenāriju.

Vai pasaule pēc kara būs tāda pati, kā pirms kara, noteikti nē, bet Latvijas joprojām atradīsies turpat, kur tagad – kā vārti no Austrumiem uz Rietumiem.
Tādēļ šis ir laiks, kurā ir jāatrod optimālākais veids, kā piesaistīt jaunus tranzīta virzienus, jaunas kravas, lai šī infrastruktūra, kas miera laikos ja ne gluži dēj zelta olas, tad tomēr ļauj sviestiņu uz maizītes uzsmērēt, neietu bojā un to spētu uzturēt tie, kuri to izmanto.

Diemžēl mūsu politiķi ne vienmēr saprot, kā izrādīt nosodošu savu attieksmi agresorvalstij un vienlaikus nekaitēt saviem uzņēmējiem.

Tā kā lielākā daļa Krievijas un Baltkrievijas kravu ir pakļautas sankcijām, par tām mēs vispār nerunājam. Lauksaimniecības produktiem no Krievijas un Baltkrievijas Eiropas Savienība sankcijas ieviest nevarēja, jo par to nespēja vienoties visas dalībvalstis. Eiropa gāja šo ceļu, lai ieviestu nodokļu maksājumus no Krievijas un Baltkrievijas importētām dažādām lauksaimniecības preču grupām. Šīs summas ir lielas, šīs naudas paliek Eiropas valstu budžetā, kur nonāk importētā krava, kas principā nozīmē, ka šobrīd jautājums ir atrisināts – Eiropa ir pateikusi savu vārdu, pateikusi lēmumu, tie klienti vai tās kravu plūsmas, kas ir spējīgas šo nodokli samaksāt, uzturēt šo plūsmu, viņi strādā, tie, kas nav, viņiem ir divi ceļi. Viens ir izbeigt, otrs ir meklēt ceļus ārpus Eiropas Savienības. Tātad tās ir plūsmas, kas iet caur Eiropas Savienību tranzītā uz citām valstīm. Un būtībā tie ir tie klienti, kas ir atraduši citus tirgus un turpina strādāt.

Tie klienti, kas maksā nodokļus, tiek legāli Eiropā importēti, samaksājot šo te iespaidīgo ievedmuitu.

Taču mūsu politiķi ir gatavi mēģināt ieviest lokālas sankcijas šīm precēm. Var taisīt PR akcijas, aicinot iedzīvotājus boikotēt produktus no Krievijas un Baltkrievijas, bet nostādīt nacionālos uzņēmējus neizdevīgākā situācijā kā citu jūras ostu valstu biznesmeņus, pēc mūsu domām, nav pareizi.
Protams, kravu apjoms pie šādiem nosacījumiem arī nav pietiekams, lai mūsu ostas strādātu ar optimālu jaudu. Tas, uz ko skatās Latvijas stividori, ir Centrālāzija. Mūsu darbības fokuss ir uz Kazahstānu un Uzbekistānu, bet mums ir arī būtiski, lai šis darbības fokuss būtu arī ir mūsu sadarbības sarakstā Satiksmes, Ekonomikas un Ārlietu ministrijām. Valsts mēroga vizītes valsts augstākajām amatpersonām kopā ar uzņēmējiem šajās valstīs ir tas, kam būtu jābūt mūsu politiķu dienaskārtībā. Ir svarīgi, lai tad, kad pie mums ierodas ministri no Kazahstānas vai Uzbekistānas, viņu uzņemtu tieši ministrs, nevis valsts sekretārs, jo ar šīm valstīm nepieciešams tieši augstākā līmeņa kontakts.

Centrālāzijā savu darbību nopietni izvērsuši un šajā virzienā investējuši milzu summas daudzi pasaules loģistikas un tranzīta grandi, piemēram, PSA, HHLA, Siemens. Arī mums ir tur jābūt.

Protams, ir svarīgi, lai tās preces, kas aiziet uz Kazahstānu, arī paliek Kazahstānā, nevis aiziet uz Krieviju, bet tam ir vesela virkne kontrolējošo organizāciju. Vai tā būtu muita, vai muitas sadarbība starp valstīm, tā ir arī Kazahstānas apņemšanās Eiropas Savienības priekšā. Kazahstāna saņem ļoti būtiskus Eiropas Savienības līdzekļus, turp dodas privātie Eiropas Savienības investori. Jau tagad vairāk nekā 30% ārvalstu investoru Kazahstānā veido investori no Eiropas Savienības. Līdz ar to mums jāsaprot, ka Eiropa skatās uz Kazahstānu ar ļoti lielām cerībām, Kazahstāna ir milzīgs tirgus, kur mums ir ko darīt.
Protams, kravas no Kazahstānas un Uzbekistānas pie mums nonāk caur Krieviju. Vedot kravas caur šo valsti, protams, mēs iegūsim kādu Krievijas pretdarbību, bet mums ir jābūt vienkārši gudrākiem un jāievēro spēles noteikumi. Starptautiskie.

Bet, lai mēs varētu šo milzīgo tirgu iekarot, mums ir nepieciešamas šīs pāris vizītes kopā ar valsts augstākajām amatpersonām.

Jānis Kasalis, Latvijas Stividorkompāniju asociācijas padomes priekšsēdētājs