Levits: Krievijas pastrādātie kara noziegumi pret ukraiņu tautu nav prātam aptverami

Kā aģentūru LETA informēja Valsts prezidenta kancelejas Mediju centra vadītāja Justīne Deičmane, valsts pirmā persona akcentēja, ka šī gada 24.februāris ir mainījis ierasto pasauli līdz nepazīšanai.

Viņš pavēstīja, ka pats šopavasar bija Ukrainā un pats savām acīm redzēja izpostītās pilsētas un salauztās cilvēku dzīves, kas paliek pāri pēc Krievijas armijas brutalitātes un necilvēcības. Taču katram, akcentēja prezidents, kurš ir iesaistīts kara noziegumos, agri vai vēlu būs jāatbild par nodarīto.

«Bet katram, kurš nespēj atšķirt labu no ļauna un skaidri, bez jebkādām atrunām nostāties pareizajā pusē, ir jāapzinās, ka viņš paliek kopā ar kara noziedzniekiem un palīdz Kremlim. Novērtēsim un būsim pateicīgi par mieru mūsu zemē! Miers ir tik trausls. Tā ir patiesa dāvana, kas dod iespēju katram veidot labāku rītdienu,» pauda Levits.

Arī apustuliskais nuncijs Baltijas valstīs Petars Antuns Rajičs uzrunā svētkos pievērsās Ukrainas situācijai, aizlūdzot, lai «Dievs dāvā taisnību un mieru Ukrainā un atgriešanos un glābšanu agresoram».

Rajičs atgādināja, ka nevar aizmirst karu, kas vērsts pret Ukrainu un tās tautu. Viņš pieminēja pāvesta Franciska martā veikto ceremoniju, kas bijis «bērnu pilnīgas uzticēšanās žests, kuri, saskaroties ar kara nemieru, kas apdraud visu pasauli, steidzas pie mātes Marijas. Sekojoši tieši māte Marija būs tā, kas aizsargās un glabās».

Rajičs uzsvēra, ka cīņa ir pret spēkiem, kuri vēlas iznīcināt dzīvību, izplatīt neticību un bezcerību, kuri vēlas aprīt visu to, kas ir labs un derīgs cilvēkiem. Viņš aicināja cilvēkus būt personām, kas dāvā un liek rasties jaunai dzīvei, un būt dzīvības aizstāvjiem.

Savā uzrunā prezidents norādīja arī to, ka pirms dažām dienām apritēja 30 gadu, kopš Rēzeknē atgriezies viens no Latgales un arī visas Latvijas simboliem — piemineklis Latgales atbrīvošanai «Latgales Māra». Levita ieskatā, «Latgales Māras» tēlā tēlniekiem Leonam Tomašickim un Kārlim Jansonam ir izdevies spilgti atainot latgalisko un vienlaikus latvisko identitāti, mūsu kultūras saknes un piederību.

«Latgales Māra mums nāk pretī tautastērpā, viņas labajā rokā ir pacelts krusts, bet zem kājām ir samīta čūska — nebrīvības un verdzības važas. Latgales Māras tēlā ir vienlīdz klātesoša gan latviskā, gan kristīgā tradīcija,» atzīmēja Valsts prezidents.

Pēc prezidenta paustā, caur šo tēlu var nolasīt Satversmes Ievadā teikto, ka mūsu identitāti Eiropas kultūrtelpā veido gan latviskās un lībiskās tradīcijas, gan latviskā dzīvesziņa un latviešu valoda, gan arī eiropeiskā piederība, vispārcilvēciskās un kristīgās vērtības.

«Mūsu identitātei ir gan nacionālās, latviskās saknes, gan eiropeiskās saknes, kur būtisks elements ir kristīgās vērtības. Jo īpaši spēcīgi mēs to varam izjust šeit, Latgalē. Kristīgo vērtību klātbūtne ir raksturīga visai Eiropas kultūrtelpai. Mēs nedrīkstam to aizmirst, lai cik tāla mums arī dažkārt nešķistu reliģija vai baznīca,» uzsvēra Levits.

Savā uzrunā valsts pirmā atsaucās uz vācu tiesībfilozofa un Konstitucionālās tiesas tiesneša Ernsta Volfganga Bekenfērdes pausto, ka «demokrātiska, laicīga valsts Eiropā balstās uz vērtībām, ko tā pati nespēj radīt un pamatot».

Valsts prezidenta ieskatā, vērtības, kas uztur jēgpilnu demokrātisku sabiedrību, ir dziļi sakņotas Eiropas kristīgajā un filozofiskajā tradīcijā. Levits norādīja, ka bez kristīgajām vērtībām mūsu pamatos mūsdienu demokrātiska valsts un cilvēktiesību garantijas nebūtu iespējamas. Šis kopējais vērtību pamats nosaka baznīcas un valsts savstarpējo attiecību ietvaru.

«Satversmes 99. pants nosaka, ka baznīca ir šķirta no valsts. Šī šķirtība apliecina mūsdienu demokrātiskas valsts laicīgo raksturu. Vienlaikus no šīs šķirtības izriet tajā pašā Satversmes pantā noteiktās cilvēka pamattiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību,» akcentēja Valsts prezidents.

Pēc prezidenta paustā, šo Satversmes pantu nedrīkst primitīvi saprast kā tādu, kas nosaka, ka valstij būtu jāignorē baznīca, ka valstij būtu jāignorē Civillikumā noteiktās astoņas Latvijā tradicionālās konfesijas, ka valstij būtu jāizturas pret baznīcu kā pret jebkuru citu sabiedrisku organizāciju vai biedrību.

Levits norādīja, lai arī Latvija kā laicīga valsts ir reliģiski neitrāla un garantē reliģijas brīvību, tā respektē sabiedrības vērtības, kas veido mūsu identitāti. Viņš vērsa uzmanību uz to, ka bez noteiktām vērtībām nedz atsevišķs cilvēks, nedz sabiedrība un valsts kopumā nevar funkcionēt. Valsts prezidents akcentēja, ka Latvijas pamatvērtības ir minētas Satversmes Ievadā.

«Doma, ka demokrātiska valsts vairs pati nevar radīt pamatvērtības vai vismaz tas būtu ļoti grūti, balstās faktā, ka plurālistiska sabiedrība — tāda, kāda tā ir mūsdienās — vairs nevar atsaukties uz kopīgu, pārlaicīgu patiesību. Šodien sabiedrībā ir daudz, bieži savstarpēji karojošu patiesību. Taču vienlaikus svarīgi ir apzināties, ka tās vērtības, kas daudzos gadsimtos tika radītas kristīgās baznīcas garīgā monopola apstākļos, šodien turpina kalpot laicīgai, modernai, demokrātiskai valstij,» pauda Valsts prezidents, piebilstot, ka tādēļ šis kristīgais mantojums ir vērtīgs arī mūsdienu demokrātiskai valstij, un tieši tas ir atzīts Satversme Ievadā.

Prezidenta ieskatā, no tā izriet, ka mūsdienu demokrātiskai valstij ir nevis jāignorē baznīca, bet gan jāapietas saudzīgi ar tās gadsimtos uzkrāto mantojumu, ko baznīca šodien, modernajā laikmetā, joprojām uztur un attīsta. Tāpat prezidents uzsvēra, ka valsts un baznīca ir neatkarīgas viena no otras, taču šī neatkarība nenozīmē savstarpēju noslēgšanos. Tā nozīmē savstarpēju cieņu.

Valsts pirmā persona norādīja, ka modernais laikmets kristiešiem uzdod grūtu jautājumu, kā salāgot kristietības centrā esošo pārlaicīgo patiesību ar mūsdienu laicīgo dinamismu, ar vērtību relatīvismu, ar priekšstatu par atvērto, nezināmo nākotni. Levits uzsvēra, ka savā identitātē droša un spēcīga baznīca spēj dot atbildi uz šo jautājumu. Līdz ar to tā var dot nozīmīgo devumu, ko demokrātiska mūsdienu sabiedrība no tās sagaida, proti, savu redzējumu par mūsu kopējām vērtībām.

«Tādēļ mūsdienīgas baznīcas pienākums ir būt klātesošai sabiedrības dzīves norisēs. Tā var katram atgādināt par pārlaicīgo. Tā var samērot mūsu šodienu ar augstāku patiesību. Mūsdienu sabiedrības vērtību diskusijās, piemēram, par ģimeni vai par to, kur sākas un beidzas dzīvība, par cilvēku savstarpējo solidaritāti un citiem, mums visiem nozīmīgiem, jautājumiem, ir pilnīgi leģitīmi izskanēt baznīcas balsij un nostājai. Baznīcas izstumšana no šādām diskusijām nav savienojama ar Satversmi,» pauda valsts pirmā amatpersona.

Levits uzsvēra, ka demokrātiskā sabiedrībā lēmumi tiek pieņemti diskusijās. Viņa ieskatā, baznīcas viedoklim šajās diskusijās nav kādas ekskluzīvas tiesības, taču baznīca ir viens no nopietniem viedokļu līderiem mūsu sabiedrībā un mūsdienās. Tā var mudināt ieklausīties un pārliecināt par savu nostāju.

Prezidents arīdzan norādīja, ka baznīcas un valsts savstarpējās cieņas un dialoga tradīcija brīvajā Latvijā ir veidojusies dabiski, bez asiem konfliktiem. Šī Latvijas demokrātijas tradīcija ir ļoti vērtīga un laikmetīga.

«»Latgales Māras’ piemineklī kaltie vārdi «Vienoti Latvijai» ir atgādinājums par mūsu mērķi un atbildību. Tas ir arī aicinājums visiem kopā tiekties uz augšu,» atzīmēja Valsts prezidents.

Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV) Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētku galvenajā svētajā misē aizlūdza par Latviju, tās tautu un brīvību pašiem lemt savu likteni. 

«Lūdzam, sargi un svētī mūs! Paldies Tev par mūsu auglīgo zemi, skaistajiem mežiem un talantīgajiem cilvēkiem! Dod mums spēku saskatīt svarīgo, saglabāt ticību sev un mūsu valstij!» sacīja premjers.

Vienlaikus politiķis savā lūgšanā pievērsās karam Ukrainā, lūdzot Dievu sargāt Ukrainu un tās tautu cīņā par savu valsti un brīvību.