Levits izsludina likumu par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai

Likumā par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai skartais jautājums tagad ir slēgts uz visiem laikiem un atgriešanās pie tā vairs nenotiks, izsludinot likumu, paziņojis Levits.

Viņš atzīmēja, ka likuma apspriešana Saeimā un tā pieņemšana notikusi plašā parlamentārā diskusijā, gan izpelnoties rezonansi Latvijas sabiedrībā, gan izskanot starptautiski. Prezidenta ieskatā, bijuši vērā ņemami argumenti gan par likuma pieņemšanu, gan pret to.

Valsts pirmā persona norādīja, ka likuma projekts tapis parlamentārā likumdošanas procesā. To iesniegusi Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija un par to trijos lasījumos debatējuši Saeimas deputāti, iesniedzot arī savus priekšlikumus otrajam un trešajam lasījumam.

Tāpat Valsts prezidents atzīmēja, ka šo likuma projektu ir ierosinājusi pati Saeima. Viņa ieskatā, tā ir paša Saeimas vairākuma, kurš kādu likumu pieņēmis, pilna politiskā atbildība par pieņemto likumu, tā nepieciešamību, lietderību un atbilstību valsts un sabiedrības ilgtermiņa interesēm.

Levits atzīmēja, ka likuma virzībai Saeimā jau no paša sākuma ir bijis stabila un pārliecinoša vairākuma atbalsts. Pēc viņa paustā, likuma pieņemšanai Saeimā ir nemainīgi bijis triju ceturtdaļu balsojušo Saeimas deputātu atbalsts, kas kopumā veido gandrīz divas trešdaļas no visiem Saeimas deputātiem.

«Tāpat šā likuma pieņemšana ir bijusi pārpartejiska Saeimas lieta, kur savu atbalstu likumam devušas gan koalīcijas, gan opozīcijas frakcijas. Tikai vienas Saeimas frakcijas deputāti nav balsojuši par likuma pieņemšanu; no visām pārējām Saeimas frakcijām likumam ir bijis tajās pārstāvēto deputātu atbalsts,» uzsvēra prezidents.

Viņš akcentēja, ka likumā risinātais jautājums ir ārkārtīgi nopietns un sensitīvs, kas skar vēsturiskā taisnīguma atjaunošanu, kur leģitīmi iespējams atšķirīgs politisks attiecīgā likuma vērtējums dažādās sabiedrības grupās. Tāpat prezidents norādīja, ka likumam ir arī nozīmīgs ārpolitisks konteksts.

«Šādu jautājumu likumdevējs var risināt tikai tad, ja tam ir plaša parlamentārā vienprātība un pilna pārliecība par konkrētā risinājuma vajadzību. Tas nedrīkstētu tikt izmantots šauri partejiskās interesēs. Likuma pieņemšana ir Saeimas kā likumdevēja politiskās izšķiršanās jautājums — ar likumu pašam paredzot konkrētu risinājumu sabiedrībai būtiskā jautājumā. Tā ir Saeimas atbildība un politiskā izšķiršanās par to, kad un kādā veidā konkrēto jautājumu risināt,» pauda prezidents.

Viņš norādīja, ka tas uzliek likuma iniciatoriem un Saeimas pārliecinošajam vairākumam, kas likumu ir atbalstījis, pienākumu turpināt skaidrot likuma nepieciešamību, lietderību un atbilstību valsts un sabiedrības ilgtermiņa interesēm. Levits atzīmēja, ka neviens cits Saeimas vairākuma vietā to nevar izdarīt, jo tā ir Saeimas politiskā izšķiršanās un Saeimas politiskā griba, kas ietverta likumā.

«Likumdošanas process ir bijis pienācīgs un korekts. Tā ietvaros Saeimas deputātiem bijusi iespēja politiski izšķirties par vai pret piedāvāto likumu. Saeimas Juridiskais birojs ir cieši līdzdarbojies likuma pilnveidošanā starp lasījumiem. Ņemot vērā iepriekš minēto, respektēju Saeimas lielā vairākumā pašas atbildībā izdarīto politisko izšķiršanos,» uzsvēra prezidents.

Kā rakstīts, Saeima 10.februārī galīgajā lasījumā pieņēma likumu «Par labas gribas atlīdzinājumu Latvijas ebreju kopienai», kas nosaka desmit gadu laikā ebreju kopienai izmaksāt 40 miljonu eiro kompensāciju par holokausta dēļ zaudētajiem īpašumiem.

Atlīdzinājumu ebreju kopienai vēsturiskā netaisnīguma mazināšanai īstenos no 2023.gada līdz 2032.gadam — katru gadu izmaksājot četrus miljonus eiro, secināms no likuma anotācijā norādītā.

Līdzekļus cita starpā varēs izlietot Latvijas ebreju kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanai un saglabāšanai, kopienas organizāciju atbalstam, īpašumu apsaimniekošanai, ar reliģiju, kultūru, izglītību, zinātni, veselības aprūpi, vēsturi, sportu, labdarību saistītu pasākumu finansēšanai un Latvijas sabiedrības saliedētības, vienotības un pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanai.

Tāpat līdzekļus varēs izmantot holokausta upuru memoriālu (Biķernieku mežā, Dreiliņu mežā, Rumbulā, Mežaparkā, Šķēdes kāpās, Daugavpilī un citās vietās) uzturēšanai un labiekārtošanai.

Piešķirtos finanšu līdzekļus varēs izlietot arī sociālās un materiālās palīdzības sniegšanai tiem Latvijas teritorijā holokaustā cietušajiem, kuri dzīvo ārpus Latvijas.

Likuma mērķis ir sniegt finansiālu atbalstu Latvijas ebreju kopienai un ar labu gribu atlīdzināt daļu no restitūcijas laikā neatgūtā īpašuma valsts noteiktās kadastrālās vērtības, lai likvidētu vēsturiskās netaisnīgās sekas, kas radušās nacistiskā totalitārā režīma īstenotā holokausta un padomju komunistiskā totalitārā režīma darbības rezultātā Latvijas teritorijā, teikts anotācijā.

Noteikts, ka likumā noteiktais atlīdzinājums ir galīgs un izbeidz jebkādas Latvijas ebreju kopienas prasījuma tiesības attiecībā uz īpašuma tiesību atjaunošanas procesā neatgūto nekustamo īpašumu.

Atlīdzinājumu izmaksās nodibinājumam «Latvijas ebreju kopienas restitūcijas fonds» un no valsts budžeta piešķirtie finanšu līdzekļi glabāsies Valsts kasē. Likumā fondam noteikti vairāki pienākumi, tajā skaitā par atskaites sniegšanu par līdzekļu izmantošanu. Tāpat fondam būs jānodrošina savas darbības pilnīgs atklātums.

Fondam būs jānosaka projektu konkursu norises kārtība, kārtība, kādā var pieteikties fondam piešķirto valsts budžeta līdzekļu saņemšanai, kā arī kārtību, kādā fondam piešķirto līdzekļu saņēmēji atskaitās par saņemto līdzekļu izlietojumu. Līdzekļu izmantošanu uzraudzīs fonda izveidota padome, kuras sastāvā būs iekļauts finanšu ministra virzīts pārstāvis.

Fondam piešķirto valsts budžeta līdzekļu izmantošanas likumības un atbilstības auditu ne retāk kā reizi gadā veiks Finanšu ministrijas izraudzīts zvērināts revidents vai zvērinātu revidentu komercsabiedrība.

Likuma izstrādātāji atzīmējuši, ka tajā atspoguļots fakts, ka Latvijas valsts nav vainojama un nav atbildīga par Latvijas okupācijas laikā nacistiskā režīma īstenoto holokaustu, kura rezultātā vairākām vēsturiski pastāvējušām ebreju reliģiskajām un kopienas organizācijām nav tiesību pārņēmēju, kā arī nav vainojama un atbildīga par padomju okupācijas režīma īstenoto īpašumu nacionalizāciju.

Pirms Otrā pasaules kara ebreju reliģisko organizāciju un kopienas īpašumā un to ebreju kopienas locekļu īpašumā, kuru ģimenes pilnībā tika iznīcinātas holokaustā bija skolas, bāreņu nami, slimnīcas, kultūras nami. Īpašumus Latvijas ebreju reliģiskās organizācijas par saviem vai ziedotiem līdzekļiem bija uzbūvējušas vai iegādājušās un tie bija šo organizāciju īpašumā līdz 1940.gada 17.jūnijam.

Tā laika ebreju kopienas locekļu nekustamos īpašumus viņu likumīgie mantinieki nevarēja atgūt denacionalizācijas kārtībā, jo visi šo ģimeņu locekļi bija gājuši bojā holokaustā un komunistiskā totalitārā režīma represijās.

Pieņemtā likuma anotācijā uzsvērts, ka nacistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1941.gada līdz 1945.gadam Latvijā tika noslepkavoti aptuveni 75 000 ebreju — Latvijas pilsoņu, vai aptuveni 90% no pirmskara Latvijas ebreju kopienas. Tas bija smagākais noziegums pret cilvēci, kāds jebkad veikts Latvijas teritorijā.

Ņemot vērā, ka kara rezultātā tika iznīcināti bijušo īpašnieku mantinieki un reliģisko organizāciju un kopienu tiesību pārņēmēji, daudzus nekustamos īpašumus denacionalizācijas kārtībā nebija iespējams atgūt.

Kopumā zaudējumi, kas radušies, ebreju kopienai nespējot atgūt denacionalizācijas procesā padomju okupācijas laikā nelikumīgi atsavinātos nekustamos īpašumus, esot 47 809 102 eiro. Tie aprēķināti apzinot uz 1940.gada 16.jūniju ebreju kopienai piederējušos īpašumus un balstoties uz nekustamo īpašumu kadastrālo vērtību 2018.gada 31.decembrī.