Katrs desmitais – indietis. Vai Latvijas iestādēs visas rindas jau ir aizņēmuši “ārvalstu speciālisti”?

Ik pa laikam sabiedrībā aktualizējas migrantu tēma, kuru ar katru dienu kļūst arvien vairāk. Tā ietver gan nez no kurienes uzradušos jautājumu par mošejas būvniecību, gan sūdzības par kurjeriem un ēdināšanas pakalpojumu darbiniekiem, kuri nezina ne vārda latviešu valodā, bet brīvi runā angliski. Šai vispārējai tendencei ir pievienojies novērojums, ka Pilsonības un migrācijas lietu departamenta (PMLP) nodaļās ir pilns ar “iebraucējiem”, piemēram, indiešiem, pakistāniešiem un uzbekiem.

Saskaņā ar PMLP datiem 2024. gada 31. decembrī Latvijā bija reģistrēti 85 tūkstoši 978 ārzemnieki ar derīgu termiņuzturēšanās atļauju un 45 tūkstoši 731 ārzemnieks ar derīgām pastāvīgās uzturēšanās atļaujām. Sanāk, ka vairāk nekā 130 tūkstoši ārvalstnieku uzturas mūsu valstī likumīgi. Ņemot vērā, ka kopējais iedzīvotāju skaits visās valsts pilsētās ir nedaudz vairāk nekā 1,3 miljoni cilvēku, proporcija ir 1 ārzemnieks uz 10 iedzīvotājiem.

Protams, var apgalvot, ka oficiāli Latvijas iedzīvotāju skaits ir daudz lielāks, jo vēl pusmiljons cilvēku dzīvo laukos. Bet būsim godīgi, diez vai ārzemnieki šeit ierodas, lai iekarotu laukus un apstrādātu zemi vai cirstu mežus. Lielākā daļa no viņiem apmetas uz dzīvi lielākajās pilsētās.

Kādā nejauši izvēlētā darba dienā mēs devāmies uz PMLP nodaļām, lai novērtētu apmeklētāju sastāvu. Izrādījās, ka vidēji no aptuveni 100 departamenta klientiem 10 ir indieši. Un, ja filiālēs, kas atrodas tālāk no pilsētas centra – Daugavpils ielā un Čiekurkalnā –, tas  nav tik izteikti, tad filiālē Krišjāņa Valdemāra ielā sastapām uzreiz 8 ārzemniekus. Daži teiktu: varētu padomāt, 8 cilvēki! Taču šaurajā uzgaidāmajā telpā, kurā var ietilpt četri desmiti cilvēku, rodas iespaids, ka to ir vesels pūlis!

Izdzirdot vārdu “pūlis”, iztēlē uzreiz uzpeld trokšņains bars, kas nesaprotamā valodā tērzē, nekaunīgi cenšas ielīst ārpus rindas un visādi citādi traucē mierīgajiem Latvijas iedzīvotājiem… Bet nē! Ja neņem vērā viņu tumsnējo ādas krāsu un eksotiskos garderobes elementus, indieši ne ar ko neatšķiras no citiem Latvijas iedzīvotājiem. Viņi tieši tāpat mierīgi sēž krēslos, iegrimuši savos telefonos un gaidot savu kārtu.

“Mums šeit, Rīgā, ir ģimenes bizness, ģimenes restorāns,” labā angļu valodā īsi atbild pusmūža vīrietis ar iesirmu bārdu. Blakus viņam sēž vēl trīs indieši tradicionālajās galvassegās, spriežot pēc visa, radinieki.

Tajā brīdī uzgaidāmajā telpā ienāk vēl viena grupa jaunu indiešu – ārvalstu studenti. Viņu vidū skaidri izceļas viens līderis, kurš koordinē komunikāciju ar Latvijas ierēdņiem un palīdz nokārtot dokumentus. Taču ir arī tādi, kas paši cenšas izprast Latvijas birokrātijas nianses.

“Latvijā dzīvoju jau divus gadus, studēju Ekonomikas un kultūras augstskolā,” stāsta viens no ārzemju studentiem Sandži Kumars. Viņš atraujas no telefona ekrāna un laipni pasmaida. Lai saņemtu jaunu ID karti, puisis gaida rindā jau vairāk nekā stundu, tāpēc viņš neiebilst aprunāties.

Jautāts, vai ir grūti komunicēt ar Latvijas ierēdņiem, viņš atzīst:

“Jā, diezgan grūti. Dažreiz paveicas, un kāds no viņiem runā angliski, citos gadījumos nākas izmantot šo to,” jaunais indietis daiļrunīgi pamāj ar galvu uz sava viedtālruņa pusi. “Talkā nāk Google tulkotājs!”

Viņš neprot latviešu valodu, pat ne dažus vārdus, un nav ieinteresēts to apgūt.

“Man šeit nav draugu, ar kuriem es varētu runāt latviski,” par šādas attieksmes pret valsts valodu iemesliem godīgi atbild Sandži. Turklāt, pēc viņa teiktā, viņš neplāno palikt Latvijā uz ilgu laiku. “Pēc diviem gadiem es pabeigšu studijas un atgriezīšos savā dzimtenē Indijā.”

Kāpēc viņš izvēlējās studēt Latvijā? Atbilde ir vienkārša:

“Bija vieglāk iestāties,” atdzīst puisis. Indijā ir teju 1,5 miljardi iedzīvotāju, un konkurence pat uz maksas vietām universitātēs ir milzīga. Indieši izvēlas studēt Latvijā arī tāpēc, ka, salīdzinot ar citām Eiropas augstskolām, pie mums ir zemāka mācību maksa – no 3000 līdz 5000 eiro akadēmiskajā gadā. Turklāt ir plašs studiju programmu piedāvājums tikai angļu valodā.

Pats students Rīgā studē vadības zinātni un uzskata, ka šīs zināšanas viņam noderēs. Latvijas izglītības sistēma atbilst pasaules līmenim, un vietējais diploms Indijā tiek diezgan augsti novērtēts. Taču Latvijā Sandži savu nākotni neredz – bez latviešu valodas zināšanām viņu labākajā gadījumā gaida kurjera karjera. Un, viņaprāt, viņam jau tā ir pietiekami daudz mācību priekšmetu, lai apgūtu vēl kādu svešvalodu.