“Kara beigas mēs pat vairs neapspriežam”: Kijivas iedzīvotāja Anna

Anna ir no Krimas, viņa ir dzimusi un uzaugusi Aluštā. 2016. gadā viņa kopā ar vīru un vecākiem aizbrauca no turienes. “Tiklīdz kļuva iespējams pārdot īpašumus, mēs aizbraucām, bez mazākajām šaubām, lai gan mums bija daudz ko zaudēt – gan īpašumus, gan biznesu.”

Būdama krimiete, viņa savu ģimeni dēvē par netipisku Krimai.

— Mani  senči ir no Ļvovas, un, pateicoties tam, mūsu ģimenē ir saglabājies ukrainisms. Un nacionālistiskā nots audzināšana (intervijas laika mēs runājam tikai ukraiņu valodā). Tām vietām tas bija neierasti. Ukraiņu valoda tur bija dzirdama reti, ja nu vienīgi pašā kūrorta sezonas pīķa laikā. Tolaik Krima nebija daudz Krievijas tūristu, kas deva priekšroku citām valstīm. Savukārt tie, kas ieradās no Ukrainas, galvenokārt bija no tā sauktajiem krievvalodīgajiem reģioniem. Atceros futbola spēli – visi kaimiņi juta līdzi Krievijai, bet mēs – Ukrainai. Visi logi un durvis bija vaļā, un neviens neslēpa savas emocijas.

— Kā tavi vecāki izrādījās Krimā?

-Tētis atbrauca mācīties uz Nikopoli, iepazinās ar mammu un palika. Un mammas vecākus izsūtīja uz Krimu 1962. gadā, viņai bija tikai trīs gadi. Mana vecmāmiņa stāstīja, ka pēc kara viņus esot tikuši aizsūtīti tālāk prom no Polijas, vispirms uz Rivnes apgabalu, bet pēc tam — nē, nebūt ne pie jūras. Uz Krimas stepēm. Viņus ar maziem bērniem februārī veda smagajās automašīnās, vaļējās kravas kastēs, ceļš esot bijis ļoti grūts. Jaunajā vietā nebija ne ūdens, ne augu, nācās apgūt stepi.

— Kam tad pieder Krima, ja ukrainisms tur bija neierasta lieta?

— Krima noteikti nav krievu. Tā ir zeme, kuru noskūpstījis Dievs. Uz šī mazā zemes gabaliņa ir tāda daudzveidība! Ne katrā lielā valstī var redzēt tādu kultūru, tradīciju, pat klimatisko zonu daudzveidību. Šķiet, ka tur pat jūras ir dažādas!

-Tātad tu esi Krimas patriote?

— Esmu Ukrainas patriote, tāpēc Krimu atceros ar siltām jūtām, bet, visticamāk, nekad tur vairs neatgriezīšos. Kad 2016. gadā pārcēlāmies uz Kijevu, Ukrainā bija ļoti sarežģīta situācija. Valstij nebija nekādu iespēju materiāli atbalstīt bēgļus no Donbasa un Krimas, un mēs neko no tās neprasījām. Mēs vienmēr esam paļāvušies tikai uz saviem spēkiem, un tagad mēs sniedzam tai savu mīlestību, atbalstām armiju, neko neprasot pretī.

Mums ir sava ģimenes ideoloģija, mēs ar tēvu to saucam par bairaktarščinu. Kad sākās pilna mēroga karš, katrs ukrainis sāka strādāt valsts aizsardzībai. Kā nu kurš varēja – kaut ko pārvadāja, gatavoja… Tie, kuri nevarēja doties karot, kļuva par brīvprātīgajiem palīgiem. Tā ir tautas kustība, un mēs to joprojām atbalstām.

Jo, tiklīdz tu saskaries ar kādām oficiālām struktūrām, fondiem, uzreiz sākas birokrātija. Un tu vairs nevari būt ātrs un efektīvs, nevari palīdzēt tiem cilvēkiem, kuri klauvē pie tavām durvīm. Mēs palīdzam nevis militāri politiskajai vadībai, nevis armijas vadībai, bet mūsu pašu karavīriem – mūsu zēniem un meitenēm.

— Respektīvi, tiem, kurus tu personīgi pazīsti?

— Nē, lielāko daļu no viņiem es pat nepazīstu. Man raksta. Viens pasaka otram, un tā tas turpinās un turpinās. Piemēram, beidzoties kāzu sezonai, es piedāvāju mūsu pēdējam līgavainim: Saško, es gribu uzdāvināt tavai brigādei mašīnu. Viņš nopriecājās un saka: “Labāk mikroautobusu!” Tas bija dārgāks, bet mēs to nopirkām, naudu savācām Instagram. Tas bija Ziemassvētku priekšvakarā, mani bērni skaitīja pantiņus pie eglītes, mēs šo naudas vākšanas akciju veltījām Taurijai, jo tas ir Krimas vēsturiskais nosaukums. Un tad pēkšņi zvana Saško un saka: “Jūs neticēsiet, mūs pārdēvēja par Taurijas 79. desanta brigādi, bāzējamies Nikolajevā.”

— Vai bija viegli nopirkt mikroautobusu?

— Bija ļoti grūti. Jo ar naudu vien nepietika, bija vajadzīgi dokumenti no fonda, bet mēs vienkārši kā privātpersonas pirkām mašīnu frontei. Bet nekas – mēs atradām mikroautobusu labā tehniskā stāvoklī, un tad paši pārtaisījām salona apdari – pie mīnus 13 grādiem! Pārlikām sēdekļus, pāršuvām pārvalkus, ieklājām jaunu linoleju, uzstādījām drošu plītiņu, un tētis visu sataisīja līdz pēdējam sīkumiņam.

— Taisījāt kā sev?

— Labāk nekā sev! Tētis arī savu mašīnu atdeva frontei. Dzīvē dažādi ceļi krustojas. Piemēram, es biju hospitālī, mēs frizējām puišus, kuri rehabilitējās pēc smagam kontūzijām, un viņš mani palūdza, lai atrodu kādu, kam atdot viņa mašīnu. Jo puiši taču pēc 3 nedēļu rehabilitācijas atgriežas frontē…

— Ko nozīmē frizējāt?

— Es uzrakstīju vienam ļoti slavenam barbershop (viņi ir mūsu partneri kāzu organizēšanā) un pastāstīju, ka iepriekšējā dienā biju slimnīcā, un puiši tur izskatījās ļoti skumji. Aizauguši, kā meža veči. Piedāvāju atbraukt un pastrādāt. Viņi uzreiz piekrita. Atbrauca viens no labākajiem vīriešu meistariem un sarīkoja tur īstu salonu!

Puiši pārvērtās līdz nepazīšanai – īsti filmu varoņi, muskuļoti, sakopti. Kara laikā viņiem nerūp skaistums, īpaši, kad viņi ir ievainoti. Īsti vikingi! Viens no viņiem man atzinās: tu man nevis frizūru uzdāvināji, bet gan sapni. Viņš uzdāvināja man uzšuvi – tā ir vērtīgākā dāvana, kādu es jebkad esmu saņēmusi. Mēs sākām runāties. Izrādījās, viņš ir no Speciālo operāciju spēkiem. Ūdenslīdējs. Es nedomāju, ka jebkad agrāk esmu satikusi tādu cilvēku kā viņš. Un man sagribējās nopirkt viņam mašīnu.

— Kāpēc ūdenslīdējam vajadzīga mašīna?

— Lai nebūtu jāstaipa uz muguras aprīkojums, kas sver 70 kg. Piemēram, viņi bāzējas vienā ciematā, bet ūdenskrātuve ir citā. Šis smagums puišiem ir jānes uz sevis. Jo galvenais ir izpildīt uzdevumu. Šis puisis ir dzimis 1997. gadā, viņš ir 7 gadus jaunāks par mani, un viņš jau ir piedalījies pretterorisma operācijā. Respektīvi, viņš bija viens no pirmajiem, kas devās uz fronti (pretterorisma operācija – karš, kas sākās 2014. gadā pēc tam, kad Krievija sagrāba Krimu un daļu Donbasa).

— Ko viņš stāstīja par pretterorisma operāciju?

— Pateica, ka tie ir izniekoti dzīves gadi. Patiešām, tas ir ļoti pretrunīgs stāsts. Nebija ne uzvaru, ne zaudējumu, situācija bija tik nenoteikta, ka cilvēki tajā nevarēja ilgi palikt. Viņa līgums beidzās un viņš aizgāja. Bet pēc 24. februāra viņš devās uz fronti viens no pirmajiem – kā brīvprātīgais, protams.

Es pajautāju, ko viņš saņēma par to, ka visu jaunību pavadījis karā. Izrādās, bezmaksas braucienu pa Dņepru, un vēl viņa mammai piešķīra nelielu zemes gabaliņu tajā viņa dzimtajā ciemā. Viņam nav ne ģimenes, ne meitenes, viņš visus savus labākos gadus veltījis kalpošanai Ukrainai. Un es sapratu: svarīgākais, ko mēs varam izdarīt šī puiša labā, ir parādīt, ka mēs novērtējam viņa ieguldījumu. Un automašīna ir mazākais, ko mēs varam. Personīgi viņam. Un, lai gan auto nebija dārgs, tam bija īpašs virsbūves tips, liels bagāžnieks, universālis. Vēl mēs puišiem nopirkām jaunu laivu, 4 hidrotērpus… Viņiem ir dārgs ekipējums, kas nepieciešams speciālajām operācijām, bet nekā sava nav. Un tā dalīšanās pa apli – šodien brauc viena grupa, rīt cita, tur kāds tērpu izstaipīja, cits gumiju pārplēsa… Jo hidrotērps tomēr personīga lieta, kurai perfekti jāpieguļ ķermenim.

Tāpēc izsludinājām naudas vākšanas akciju, nopirkām mašīnai jaunu motoru, pārkrāsojām, iztīrījām iekšpusi, būtībā uztaisījām jaunu salonu. Es to saucu par “karavīra ceļu” — visgrūtākais darbs, lai visu iekšā novestu līdz ideālam stāvoklim. Ārā plus 40 grādi, man karstuma dūriens, bet tētis pats visu līmēja, lai iekšā nekur nekas nepūstu…

— Karavīri, atbraucot uz Kijivu no frontes, atzīst, ka ne uzreiz spēj pielāgoties lielpilsētas ritmam, kur karu īpaši nejūt. Un kā tu vienlaikus eksistē šajās divās paralēlajās dimensijās?

— Brīžiem man šķiet, ka es ilgi neizturēšu… Es apskaužu šos varonīgos cilvēkus, kuri citādi nevar dzīvot – viņi vienkārši dodas uz fronti un aizstāv savu dzimteni. Viņi vienkārši sper šo soli, un viss – viņi jau ir taisnības pusē. Lai cik tu nebūtu efektīvs, tu jau esi augstākajā punktā. Brīvprātīgajam ir grūtāk, jo viņam ir jāapvieno divas dimensijas — īsta kara un bezrūpīgas miera dzīves reālijas. Tāpēc es izslēdzu visus svešiniekus no sava draugu loka. Kad tev draugos tikai brīvprātīgie palīgi, mēs airējam vienā virzienā. Kāds no mums uz kādu brīdi izkrīt – stress, veselības problēmas -, bet mēs varam atļauties paņemt pauzi un atgriezties plūsmā.

— Kas tevi visvairāk pārsteidz, kad runā ar karavīriem?

— Tas, ka viņi nedomā, ka dara kaut ko īpašu. Tāpat kā šis ūdenslīdējs. Kad lūdzu kaut ko pastāstīt, viņi atbild — nu ko tur daudz stāstīt? Te viņi 20 dienas uz salas sūnas ēdusi, te divas dienas izlikušies par mirušiem, kad virs viņiem riņķojuši ienaidnieka bezpilota lidaparāti. Lai gan ūdenslīdēji ir ļoti reta specialitāte. Viņu visā Ukrainā ir tikai daži desmiti. Tādi, kas ir mācījušies gan šeit, gan ārzemēs un guvusi šajā karā kaujas pieredzi. Tie ir cilvēki ar superspējām. Bet cik viņi ir pieticīgi savās prasībās…

Vēlāk uzzināju, ka viņi daudzas stundas pavada ūdenstilpņu dibenā, uzzināju, kāda ir atšķirība starp skaņas kontūziju zem ūdens un virs ūdens, kad darbojas artilērija. Un katrs gājiens ir izšķirošs, un bieži vien nākas iet cauri mīnām līdz ūdenstilpnei, neaizķerot piekrastes mīnas, tad atpakaļceļā atkal sauszemes mīnas. Katru reizi tā ir cīņa par izdzīvošanu. Tu to vari izdarīt vienreiz, bet tas nevar būt tavs darbs, turklāt divus gadus pēc kārtas. Tas ir vienkārši neiespējami, bet viņi to dara!

— Praktiski tu dzīvo, lai palīdzētu frontei, taču tev ir mazi bērni un vīrs. Kurš nav armijā.

— Mans darbs – tā ir kompensācija. Ne visiem ir jābūt armijā. Ja mēs mobilizēsim visus Ukrainas iedzīvotājus, kas tad šo armiju baros? Un armijai ir jāsaņem maksimāla palīdzība no katra ukraiņa. Runa nav par ķeksīti, runa ir par reālu palīdzību. Mans vīrs nodrošina darbu lielam skaitam cilvēku, maksā nodokļus, atbalsta manas iniciatīvas, un tāpēc es mūsu ģimenē strādāju armijas labā 24 stundas diennaktī bez pārtraukumiem un brīvdienām. Mēs nupat novadījām kāzas mūsu karavīriem, bijušiem karagūstekņiem, tagad Kijivas skolās taisīsim izstādi par Krimu un tad atkal vāksim naudu armijai…

— Pastāsti par kāzām!

— Tā ir vēl viena lieta, ar ko es nodarbojos – organizēju kāzas mūsu aizstāvjiem Kijivā, daru visu no A-Z.

— Vai tas šobrīd ir tik svarīgi?

— Sākumā es šaubījos, bet tad izrādījās, ka tā ir ļoti vajadzīga lieta. Viņi iet karā, lai dzīvotu. Turklāt mēs tam naudu nevācam. Visai naudai ir jānonāk armijā, tāds ir princips. Katru produktu un pakalpojumu mēs ņemam no tiem, kas to pārdod. Ja tā ir, piemēram, luksusa viesnīca, tad tā piešķir savu numuriņu. Un ne centa naudas.

— Viņiem tā ir reklāma?

— Tas ir reputācijas jautājums. Sākumā es, solot reklāmu, ar to vilināju bet tagad informētības līmenis biznesā ir tik augsts, ka neviens no tā “piāru” sev netaisa. Viņi tagad lepojas ar to, ka ir devuši iespēju sarīkot pie sevis svētkus ar Ukrainas aizstāvju piedalīšanos. Atbildīgs bizness! Es strādāju tikai ar labākajiem uzņēmumiem. Piemēram, starp maniem partneriem ir luksusa viesnīca, kurā savulaik bija apmeties Švarcenegers. Un viņi ir pateicīgi, ka viņiem nav jāmeklē iespējas palīdzēt karavīriem – es pati piedāvāju jau gatavas.

— Tu rīko kāzas pāriem, kur līgava un līgavainis abi ir karavīri?

— Lielākoties tā. Lai gan dažreiz mēdz būt jauktie pāri. Piemēram, bija pāris, kura līgava bija kara mediķe ar lielu kaujas pieredzi, bet līgavainis – civilpersona. Šādos gadījumos mūsu partneri nesniedz pakalpojumus civilajam – viss ir uz viņa rēķina: uzvalks, frizieris… Tas ir godīgāk.

— Cik pārus esi saprecinājusi?

— Jau desmit. Un tās ir 10 greznas kāzas, un neviena no tām nav atkārtojusies! Tās nav parastas kāzas. Viņiem ir grezna viesnīca Kijivā, tad viņi brauc uz kādu vietu Ukrainā, kur vēlas pabūt vieni. Un tad viņi atkal dodas uz karu…

— Vai tavi bērni piedalās tajā visā?

-Jā, viņi skaita dzejoļus ziedojumu vākšanas pasākumos, iet kopā ar mani uz akcijām, pasniedz automašīnu atslēgas, gatavo apsveikuma kartītes frontei… Un viņi ar to ļoti lepojas. Reiz, pastaigājoties parkā, mēs savai meitai nopirkām saldējuma radziņu. Pēkšņi viņa ieraudzīja kādu karavīru ar sievu, vīrietis bija jau gados, uzreiz spontāni pieskrēja pie viņa un uzdāvināja viņam savu saldējumu. Vīrietis bija tik ļoti aizkustināts…

— Sanāk, tu pati šādi audzini savus bērnus, ne valsts?

— Valsts sākas tur, kur cilvēki neko no neviena negaida, bet paši veido savu valsti. Viena lieta ir Ukrainas pase, bet cita – justies piederīgam šai pilsoniskajai sabiedrībai. Pilsoniskā sabiedrība ir tā, kas ir pārliecināta, ka tā veido valsti.

Ukraiņi atšķiras no moskaļiem ar to, ka mēs paši esam sava valsts. Tu pats esi sava valsts, saved kārtībā savu galvu – mums ir tāda Kuzmas dziesma, tā ir katra brīvprātīgā palīga, katra aizstāvja, katra apzinīga ukraiņa — pensionāra vai studenta – moto. Tavas valsts veidošanās sākas no tevis. No tavas personību, no taviem bērniem, no tavām mājām, no apkārtējās vides radīšanas.

Tagad, kara apstākļos, mana atbildība ir labi paēduši, labi apģērbti karavīri, jo viņi mani aizstāv. 1991. gadā mēs nolēmām, ka atceramies, ka 70 gadus esam bijuši okupācijā, un mums ir jāsaņemas un jāsāk no nulles. Tagad mums galvenais, lai katrs ukrainis saprastu, ka tu vari būt jebkuras tautības, bet tev ir jājūtas kā ukrainim. Ukrainiskums netiek uzspiests skolā. Mēs to meklējam sevī — vai nu tu jūties kā ukrainis, vai nejūties.

— Tu saki “moskalis”, ko tu ar to domā? Tev pašai ir krieviski runājošs vīrs.

— Jā, jo viņš ir uzaudzis krievvalodīgā vidē. Bet es viņu uzskatu par pilnīgu ukraini. Viņš grib šeit dzīvot, viņš šeit nodarbojas ar biznesu, neprasot no valsts naudu, lai iztiktu. Viņš maksā nodokļus, viņa bērni tiek audzināti ukraiņu valodā, un viņš cenšas ar viņiem runāt ukraiņu valodā. Viņam ir grūti runāt ukraiņu valodā par sarežģītām tēmām, bet ar bērniem viņam ir vieglāk. Un tas viss ir viņa ieguldījums Ukrainas nākotnē.

Varbūt viņš nav gatavs doties ar ieročiem atbrīvot Donbasu, jo tur ir viņa radinieki, bet es zinu droši, ka, ja kaut kas notiks, viņš aizstāvēs Kijivu līdz pēdējam. Kad 2022. gadā krievi bija no mums vien 4 kilometru attālumā, es izvedu bērnus, bet viņš palika. Un visi mūsu pazīstamie vīrieši, kas lielākoties ir no Donbasa un Krimas, palika.

Tāds ir ukraiņu pasaules redzējums. To nevar ieaudzināt ne skolā, ne valstī, ne ģimenē. Par tādu var kļūt ikviens jebkurā vecumā un jebkurā brīdī. Ja tu esi gaismas pusē, tu esi ukrainis. Un, kā es esmu ievērojusi, cilvēki, apzinot to, pāriet uz ukraiņu valodu. Neviens viņus nespiež, bet ļoti, ļoti daudzi krievvalodīgie pēc 2022. gada ir pārgājuši uz ukraiņu valodu.

— Saka, ka frontē lielākā daļa runā krieviski, ko tu par to teiksi?

— Kas attiecas uz cilvēkiem, kuri aizsargā valsti, vispār nevar būt nekādu jautājumu. Mēs, apzinīgie ukraiņi, saprotam, ka valstij ir jādomā par atdzimšanu. Tāpēc daudzās brigādēs ir cilvēki, kas stāsta karavīriem par notiekošā vēsturisko, ideoloģisko fonu. UPA jeb Ukrainas pretošanās armijas ir paraugs mums visiem. Šī armija cīnījās par efemēru valsti Ukrainu, kuras vēl nebija kartē, viņi ticēja, ka tā būs, un iestājās par to.

— Kā atgriezt Donbasu un Krimu, UPA karavīri acīmredzot nav viņu varoņi?

— Dievs zina, kā viņus atgriezt. Es nesaku, ka Donbasa vai Krimas iedzīvotāji ir vainīgi, ka krievi tos ieņēma, bet šie reģioni bija vismazāk ukrainiski. Tāpēc ar tiem tas arī varēja notikt. Par Donbasu es neko nevaru pateikt, neesmu tik labi pazīstama ar šo reģionu, bet Krima – es tur nodzīvoju 30 gadus un zinu tikai dažus vārdus Krimas tatāru valodā. Tas ir apkaunojoši, tas ir jāmaina.

— Tu teici, ka valsts saviem pilsoņiem nav neko parādā — vai šāda pieeja to negrauj?

— Mums vēl ir jāizveido valsts, kurai būtu tam resursi. Es, piemēram, par pašreizējo valdību nebalsoju. Bet, ja kaut kas nav kārtībā ar varu, tad mums ir jājautā nevis viņai, bet sev — kāpēc mēs viņus esam izvēlējusies. Kamēr mēs gaidīsim lēmumus no augšas, tikmēr mēs zaudēsim gan pašu valsti, gan valodu, gan kultūru.

— Vai tu redzi kara beigas?

— Nē. Trešajā kara gadā mēs par to savā lokā pat nerunājam. Tā bija mūsu valdības kļūda – viņi sāka runāt par ātru uzvaru, un cilvēki atslāba. Kur ir šīs divas vai trīs nedēļas? Mēs vispār nerunājam par finālu, mēs runājam par procesu. Es pat reiz teicu: ak, Dievs, kad karš būs beidzies, es pat nezinu, ar ko es nodarbošos. Domāju, ka vienmēr ir jārēķinās ar to, ka būs vēl grūtāk.

— Vai starp “nolādētajiem moskaļiem” tu redzi arī kādu “labo krievu”?

— Es domāju, ka nē. Ukraiņi šobrīd uz krieviem nemaz nefokusējas. Šobrīd mēs esam noskaņoti cīņai, uz mūsu zemes līst asinis. Mēs esam aizņemti ar elementāru izdzīvošanu, mums nav laika meklēt tos labos. Lai viņi runā skaļāk, ja viņi grib, lai mēs viņus sadzirdam. Ja kādu no krieviem Ukrainā patiešām cienīja, tad tas bija Ņemcovs. Un Poļitkovska. Viņi patiešām “skanēja”. Mēs vēl neesam dzirdējuši viņiem līdzvērtīgus. Un mums ir vienalga, kas notiks viņu teritorijā, kas būs pie varas. Ja kāds grib mums palīdzēt, lūdzu – mums ir krievu bataljoni, mums vajag ieročus. Mums jāaizstāv sava zeme un jāievieš tajā kārtība. Mums nav vajadzīgs nekas svešs.

Jeļena SLUSAREVA

Autores foto un foto no ģimenes arhīva.