“Jo tuvāk vietai dzīvo deputāti — jo kritiskāki viņi ir”: aktīvists par atkritumu dedzināšanas rūpnīcām pie Rīgas

— Viena no šādām diskusijām notika 4. februārī – Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti diskutēja par atkritumu dedzināšanas rūpnīcas būvniecības Rīgas apkaimē plusiem un mīnusiem. Šīs diskusijas rezultāts mūs iepriecināja: deputāti, izsverot visus “par” un “pret”, nonāca pie secinājuma, ka šāda rūpnīca šobrīd nav vajadzīga. Vismaz šajā vietā.

— Kā viņi to pamatoja?

— Rīga šobrīd ir pārsātināta ar siltumu. Ja ir nepieciešamība pēc šādas būves, tad to lietderīgāk būtu būvēt, piemēram, Jelgavā vai Valmierā, vai kaut kur tālāk no Rīgas, kur ir siltuma deficīts.

Kas attiecas uz šīs iniciatīvas virzīšanu, process vēl turpinās – nekādi lēmumi pagaidām nav pieņemti. Cik saprotu, tālāk šis jautājums tiks apspriests Ministru kabineta līmenī. Iespējams, to darba kārtībā iekļaus arī dažas parlamentārās komitejas. Šie ir secinājumi, kas tika izdarīti otrdien, 4. februārī.

Pirms pusgada šis jautājums tika apspriests citā komisijā – Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā, toreiz es arī piedalījos šajā sēdē.

Ir jāsaprot, ka šis jautājums ir neviennozīmīgs un ir jāskata no dažādiem aspektiem. Jo īpaši no sabiedrības veselības viedokļa, un konkrēti, cik lielā mērā šādu rūpnīcu būvniecība ietekmēs tuvējos rajonos dzīvojošo cilvēku veselību.

Vēlos atzīmēt, ka pagājušajā otrdienā Tautsaimniecības komisijā diskusija par atkritumu dedzināšanas rūpnīcu iegāja pavisam negaidītā gultnē – jautājums bija pat par to, vai šādas rūpnīcas vispār ir vajadzīgas. Tādējādi visi šie aktuālie jautājumi tika iekļauti vienā plašākas diskusijas darba kārtībā.

— Vai jums izdevās pārliecināt deputātus par šādu rūpnīcu potenciālo bīstamību dzīvojamo rajonu tuvumā?

— Es pamanīju tendenci – jo tuvāk deputāti dzīvo iespējamajām dedzināšanas rūpnīcu būvniecības vietām, jo vairāk viņi domā par to potenciālo bīstamību un izrāda lielāku empātiju. Tie, kuri dzīvo tālu un kurus šis jautājums personīgi neskar, daudz vieglāk gatavi dod atļauju tam, ko un kur paredzēts būvēt. Savukārt tie, kas dzīvo tuvu riska zonai, ir daudz piesardzīgāki, pieņemot tik svarīgus lēmumus.

Un tomēr, ja salīdzinām ar situāciju pirms diviem gadiem, kad saskārāmies ar politiķu un ierēdņu vienaldzību un pat asi negatīvu attieksmi, un pagājušā gada aprīlī, kad šo projektu mēģināja virzīt klusītēm, bez publiskas diskusijas, tad tagad, kad jautājums ir pacelts tik augstā valstiskā līmenī – valdības un Saeimas līmenī, — viss ir kardināli mainījies.

Ja pirms diviem gadiem sabiedrība nebūtu sasparojusies un izteikusi savu sašutumu, šīs rūpnīcas noteikti jau būtu uzceltas. Tāpēc es ļoti pozitīvi vērtēju mūsu cīņu un tās rezultātus.

Es pats dzīvoju Ropažu novada Dreiliņos. Pirmo no šīm atkritumu dedzināšanas rūpnīcām grib būvēt nepilnu kilometru no manas mājas. Otrā atrodas nedaudz tālāk, apmēram pusotra kilometra attālumā. Tāpēc tas mani satrauc kā cilvēku, kuru šādas rūpnīcas būvniecība ietekmēs personīgi. Sanāk, ka mana ģimene dzīvos šo rūpnīcu ietekmes zonā. Ir skaidrs, ka visas šīs emisijas, kas caur skursteni ar dūmiem nonāks vidē, indēs mūsu dzīvi un bojās veselību.

— Vai, jūsuprāt, tas, ka diskusijas ir iegājušas tik saprātīgā gultnē, ir vietējo iedzīvotāju un aktīvistu nopelns, kuri regulāri centās pievērst uzmanību iespējamiem šādas būvniecības riskiem?

— Pilnīgi noteikti! Pēdējo divu gadu laikā ir notikušas vairākas parakstu vākšanas kampaņas — ne tikai pret šo bīstamo atkritumu dedzināšanas rūpnīcu būvniecību, bet arī iesniegumi valsts galvenajam tiesībsargam un pat prezidentam. Un katru šādu dokumentu parakstīja no vairākiem simtiem līdz pat diviem tūkstošiem iedzīvotāju. Divi tūkstoši cilvēku parakstīja svarīgāko dokumentu, bet bija arī citas iniciatīvas, kas skar ne tikai Dreiliņu, bet arī citu apdzīvoto vietu iedzīvotājus. Parakstu vākšanā piedalījās Rīga un visa Latvija. Mēs savācām vairāk nekā 12 000 parakstu zem šādām iniciatīvām. Šīs cīņas laikā mēs visi iepazināmies un novērtējām daudzu Dreiliņu novada iedzīvotāju kompetenci: viņi ne tikai ļoti aktīvi cīnās, bet arī prot loģiski un zinātniski pamatot savus argumentus. Tāpēc varu apliecināt, ka esam izcīnījuši jau divus gadus savas dzīves un veselības. Ja mēs nebūtu protestējuši un cīnījušies, mēs šobrīd jau elpotu šīs izplūdes gāzes. Domāju, ka rezultāts ir pozitīvs. Es skaidri redzu, kā ir mainījusies iedzīvotāju, politiķu un ierēdņu attieksme, un šīs pārmaiņas ir par labu mums, vietējiem iedzīvotājiem.

— Tātad jūs neticat dedzināšanas rūpnīcu attīstītāju solījumiem, ka tajās tiks dedzināts tikai atļautais atkritumu daudzums un nekas vairāk?

— Protams, neticam. Ņemot vērā korupcijas līmeni mūsu valstī, ir gandrīz nereāli sekot līdzi šādu solījumu izpildei. Daudz saprātīgāk ir nepieļaut būvēt šādas potenciāli kaitīgas ražotnes, nevis kontrolēt, vai šie kompleksi atbilst noteiktām dedzināšanas normām. Tāpēc mums joprojām ir diezgan nopietnas bažas, un es domāju, ka tās ir pamatotas, ka, pat ja šāda ražotne sākotnēji tiks aprīkota ar augstas kvalitātes filtriem, neviens nevarēs garantēt, kas notiks pēc diviem vai trim gadiem.

Un Veselības ministrijas pārstāvji piekrita, ka būtu jāpārskata normas par attālumiem no šādām rūpnīcām līdz dzīvojamām ēkām. “Ir svarīgi ņemt vērā iedzīvotāju blīvumu un potenciāli bīstamo objektu esamību konkrētās pašvaldības teritorijā. Jo īpaši būtu jānodrošina regulāra uzraudzība un efektīva kontrole. Tas ļaus savlaicīgi identificēt, reģistrēt un operatīvi novērst iespējamo piesārņojumu un riskus,” norādīja Veselības ministrijas pārstāve Jana Feldmane.