“Ieslodzīto viņi neuzskata par pacientu”: kas notiek ar medicīnu Latvijas cietumos

— Ja man iepriekš stāstītu par to, kas notiek cietuma sienās, es, būdams brīvībā, tam, iespējams, nenoticētu. Jūs nevarat tam noticēt, kamēr neredzat to savām acīm! Taču liktenis mani iemeta šajā briesmīgajā vidē, un es pats visu ieraudzīju pats, izciešot sodu gan Rīgas Centrālcietumā, gan Olaines cietumā, kā arī guļot Olaines slimnīcā.

— Kā jūs izrādījāties cietumā?

— Es esmu jurists. 2008. gadā strādāju par izmeklētāju KNAB Finanšu policijas pārvaldes) Iekšējās drošības daļā. Tie bija grūti laiki. Īsāk sakot, mani izprovocēja daži kolēģi. Pēc 14 gadiem man nācās pavadīt divus gadus cietumā — no 2022. gada aprīļa līdz 2024. gada aprīlim. Tas ir pats pretenciozākais gadījums Latvijas tiesību sistēmā, kad par šādu lietu cilvēks tiek nonāk ieslodzījumā, turklāt pēc 14 gadiem no notikumu brīža. Starp citu, es iesniedzu sūdzību, un vēlāk Eiropas tiesa atzina šo spriedumu par nelikumīgu. Taču divus cietumā pavadītos gadus atpakaļ neatgriezīsi.

Skumji, taču es nesūdzos – tam visam ir arī pozitīva puse: es ieraudzīju šo viscaur sapuvušo sistēmu no iekšpuses, īpaši Olaines slimnīcu. Un es esmu tam aculiecinieks. Ieslodzīto viņi neuzskata par pacientu. Pieeja ir tāda, ka ieslodzītais nav obligāti jāārstē. Lai viss notiek tā, kā notiek. Pēdējā stadijā palaiž mājās, ļaujot nomirt dzimtajās sienās. Es redzēju to savām acīm. Izrādās, ka cilvēka dzīvība nav ne plika graša vērta. Ja šim ieslodzītajam būtu savlaicīgi diagnosticēta slimība, dota iespēja veikt izmeklējumus un ārstēšanos, viņš būtu varējis dzīvot vēl ilgi. Kopumā cietumu sistēma ir veidota tā, ka ieslodzītais tiek uzskatīts par sabiedrības atbiru, un attiecīgi pret viņu tā arī izturas. Un nav svarīgi, kas tu esi un kā esi šeit nonācis. Ja runājam par sanitāri epidemioloģiskajiem apstākļiem Rīgas Centrālcietumā, tie ir vienkārši kritiski.

Par pierakstu pie ārsta var aizmirst

— Ar kādiem pārkāpumiem jūs esat saskāries personīgi?

— Ieslodzītie ir tādi pasi cilvēki kā visi citi. Arī viņi var saslimt. Tad, lūk, jums cietumā diagnosticē kādu slimību. Ko jūs darāt? Jūs rakstāt pieteikumu ar lūgumu pierakstīt pie tāda un tāda speciālista. Un, ja diagnoze prasa padziļinātus izmeklējumus, jūs lūdzat pierakstīt, piemēram, uz magnētisko rezonansi, datortomogrāfiju, rentgenu un tā tālāk. Un šeit ir svarīgi, cik savlaicīgi tas tiek darīts. Viena lieta, ja jāgaida divas dienas vai divi mēneši, un pavisam cita, ja jāgaida divi gadi. Jūs taču domājat, ka dzīvojat demokrātiskā Eiropas valstī.

Tātad, lai saņemtu jebkādu izmeklējumu Latvijas cietumā, pieteikums jāraksta divas vai pat četras reizes pēc kārtas. Varbūt tikai tad vismaz kāds no tiem tiks pamanīts. Sistēma darbojas tā: ja neatlaidīgi neprasīsi palīdzību, bet iesniegsi pieteikumu un mierīgi gaidīsi, tad vari arī neko nesagaidīt.

Ir svarīgi uzrakstīt savu pieteikumu medicīniskajai palīdzībai tā, lai tas tiktu pamanīts un sadzirdēts. Kā to izdarīt? Tas ir īsta māksla. Slēgta režīma cietumā pieteikumi netiek reģistrēti. No manas pieredzes tas notiek šādi. Katru vakaru atver kameru, tev saka, ir atnācis pasts! Tu vari nodot savu vēstuli, iesniegt kādu pieteikumu. Vēstules tiek iemestas divās pastkastītēs, kuras katru vakaru iznēsā pa kamerām. Baltajā kastītē met pieteikumus ārstam, bet pelēkajā – visus pārējos, piemēram, vēstules radiniekiem, iesniegumus, teiksim, tiesai, prokuroram vai kādām citām valsts struktūrām, kaut pašam prezidentam. Baltā kastīte ir gluži kā no padomju laikiem, ar sarkanu krustu virsū. Pieteikumus ārstam neviens nekur nereģistrē. Tur joprojām valda feodālisms.

Tālāk tu naivi gaidi, kad tevi izsauks pie ārsta. Bet par tevi neviens neliekas ne zinis. Paiet nedēļa, mēnesis. Un tad tu saproti, ka tavs pieteikums ir vai nu pazudis, vai nu izmests, un tu raksti vēlreiz. Tad trešo un ceturto reizi. Kad pacietība izsīkst, un tu jautā, kur palikuši visi mani iepriekšējie pieteikumi, un viņi atbild: “Kādi pieteikumi? Jūs kaut ko rakstījāt?”… Trūkst vārdu. Tu esi pilnīgi beztiesisks, jo tu neko nevari pierādīt!

Kaut kādu iemeslu dēļ administrācija nevar izveidot ieslodzīto pieteikumu reģistrācijas sistēmu. Tad tā būtu pārskatāma un pieteikumi netiktu pazaudēti.

— Vai jūs kaut kādā veidā esat cīnījies pret šiem pārkāpumiem?

— Protams, un ne vienu reizi vien! Esmu rakstījis Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniekam Dmitrijam Kaļinam, nosūtīju viņam trīs vai četrus iesniegumus. Man pat ir atbildes! Tajās aprakstīts, kā notiek iesniegumu reģistrācija. Es tam varbūt pat būtu noticējis, ja no savas pieredzes nezinātu, ka šādas reģistrācijas nav. To esmu dzirdējis arī no pašiem ārstiem. Tas, kurš šķiro šīs vēstules (kāds no administrācijas vai medicīnas nodaļas vadītājs?), skatās uz tām caur pirkstiem. Viņš burtiski saka: “Labi, tas ir sīkums, šis pieteikums jau ir bijis. Apnicis.” Tālāk pieteikums nonāk atkritumu tvertnē. Kā man reiz teica viena no bijušajām darbiniecēm: “Nu, ko tu gribi? Daudz medicīnisko pieteikumu nonāk pie “Miskastes kunga”! It kā smieklīgs joks, bet nez kādēļ smiekli nenāk… Sanāk, tu esi slims, un pie tam pilnīgi beztiesisks.

— Vai kā juristam jums izdevās atrast izeju?

— Es mēģināju. Vienīgais reālais veids, kā ar to cīnīties, kamēr nav pienācīgas reģistrācijas sistēmas, ir, iesniedzot pieteikumu, palūgt iedot reģistrācijas numuru, kad šis pieteikums tika saņemts! Dažreiz tas izdodas, un jums to iedod – bingo! Tā, iespējams, ir vienīgā metode, ko pašreizējā situācijā var izmantot. Bet, ja šo numuru neiedod (atkarīgs no tā, kurš savāc vēstules), jūs paliekat bešā un varat droši rakstīt nākamo pieteikumu atkritumu tvertnei.

— Vai esat mēģinājis sūdzēties par šo sistēmu? Vai sazināties ar vadību?

— Vairākkārtīgi esmu rakstījis par medicīnas pakalpojumiem – gan Rīgas, gan Olaines cietumā, manas sūdzības vai nu vispār nav nonākušas līdz vadībai, vai arī esmu saņēmis tikai standarta atbildes – jūsu iesniegumā minētie pārkāpumi nav apstiprinājušies.

Guli pie sistēmas? Celies un ej!

Vai paši cietuma ārsti, kuri ieslodzītajiem iesaka konsultēties pie speciālistiem vai nozīmē kādus izmeklējumus vai analīzes, nekādi nespēj ietekmēt to, lai pieteikumi nezustu?

Uz šo jautājumu, saglabājot anonimitāti, atbild Rīgas Centrālcietuma mediķe (sauksim viņu par Daci):

— Protams, mēs gribētu, lai mums būtu iespēja to ietekmēt. Bet nē: katrs ārsts ņem savus pieteikumus un pēc tam rīkojas pēc saviem ieskatiem. Viens ārsts nevar paņemt sev visus pieteikumus un pieņemt visus pacientus, tas vienkārši nav reāli. Te ir cilvēciskais faktors, no tā neaizbēgsi.

Alvis Pīlāgs turpina:

— Visa šī sistēma nav redzējusi kapitālo remontu jau kopš padomju laikiem. Ieslodzījuma vietu sistēmā būtu jāveic pamatīga revīzija, piesaistot visas valsts iestādes – gan Valsts veselības inspekciju, gan Veselības ministriju. Kādreiz Rīgas Centrālcietumā bija slimnīca, bet tagad tās vairs nav! Tā tika slēgta, “jo nebija nepieciešama”. Un cietuma slimnīca Olainē nav nekāda slimnīca, bet tikai nosaukums. Es tur reiz gulēju pie sistēmas, kad biju cietumā. Guļu procedūras laikā, te pēkšņi atveras durvis (tur nav restes), un man saka, lai pienāku un parakstu dokumentus! Es atbildu, ka esmu pie sistēmas un nevaru pienākt. Man saka, ka tas nekas, un rezultātā piespieda mani piecelties un ar visu sistēmu iet kaut kur pa koridoru parakstīt kaut kādus papīrus. Nu, kas tas ir? Tāda ir attieksme pret ieslodzītajiem.

Un ko saka cietuma vadība?

Lai saņemtu komentāru par notiekošo, mēs vērsāmies pie Latvijas Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka Dmitrija Kaļina.

-Vai jums ir zināms par pārkāpumiem, kas tiek pieļauti Olaines slimnīcā, vai pārvalde ir saņēmusi sūdzības par normu neievērošanu? Vai ir izskatīta kāda sūdzība no ieslodzītajiem, kuri tika turēti Olaines slimnīcā un sūdzējās par personāla izdarītajiem pārkāpumiem?

— Medicīniskais personāls ir ievērojis visas tiesību normas un sniedzis ieslodzītajiem medicīniskos pakalpojumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem (proti, Ieslodzīto procesa likuma 22. pantu, Ārstniecības likumu, Pacientu tiesību likumu, kā arī noteikumu 276. un 555. pantu un Kriminālkodeksa 78. pantu). Cietumu slimnīcā ir saņemti pacientu iesniegumi, kuros tika pausta neapmierinātība ar ilgo gaidīšanas laiku uz medicīniskajiem izmeklējumiem vai speciālistu konsultācijām ārpus cietuma, kā arī sūdzības par nozīmēto terapiju un pašu ārstēšanas norisi. Arī pārvalde ir saņēmusi sūdzības no ieslodzītajiem par, viņuprāt, neapmierinošu ārstēšanas kvalitāti Latvijas Cietumu slimnīcā. Pārvaldes vadība lūdz atzīmēt, ka tās kompetencē nav vērtēt sniegto medicīnisko pakalpojumu kvalitāti un cietuma ārstu darbības, šie faktori būtu jāvērtē Veselības ministrijas Veselības valsts inspekcijai. Tomēr Valsts veselības inspekcija nav konstatējusi nekādus likuma pārkāpumus no Latvijas Cietumu slimnīcas ārstu puses.

— Kā jūs izskaidrojat faktu, ka ieslodzīto pieteikumi par ārsta apmeklējumu un citiem medicīniskajiem izmeklējumiem, kas tiek iemesti baltajā kastītē ar sarkanu krustu, reizēm pazūd bez pēdām? Vai tie nekur netiek reģistrēti? Ja jā, tad kāpēc nav centralizētas sistēmas pieteikumu reģistrēšanai?

— Ieslodzījuma vietu blokos ir aizzīmogotas pastkastītes. Viena no tām ir paredzēta iesniegumiem cietuma administrācijai vai citām valsts vai pašvaldības iestādēm. Otra ir paredzēta iesniegumiem medicīnas nodaļai. Aizzīmogotās pastkastītes tiek iztukšotas katru rītu darba dienās, un visi saņemtie iesniegumi tiek reģistrēti saskaņā ar spēkā esošo kārtību.

Apstrādājot pārvaldes rīcībā esošos dokumentus, tā nav konstatējusi nevienu gadījumu, kad ieslodzīto vēstules vai iesniegumi nebūtu reģistrēti saskaņā ar noteikto kārtību. Citiem vārdiem sakot, Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadības rīcībā nav informācijas par apstiprinātiem gadījumiem, kad kāds no ieslodzīto iesniegumiem nebūtu reģistrēts — visi saņemtie un pārvaldei adresētie iesniegumi ir reģistrēti pārvaldes administrētajā “Ieslodzīto informācijas sistēmā”.

***

Saskaņā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieka Dmitrija Kalina sniegto informāciju pagājušajā gadā medikamentu iegādei ieslodzījuma vietu vajadzībām tika iztērēti 254 121 eiro, bet ieslodzīto ārstēšanai cietumos un ārpus tiem — 4 361 618 eiro. Medicīniskā aprīkojuma uzturēšanai cietumos iztērēti 33 141 eiro, bet medicīniskā aprīkojuma atjaunošanai iepriekšējos divos gados iztērēti 377 479 eiro. Iestāde 2025. gadam veselības aprūpes pakalpojumiem cietumos un ārpus tiem budžetā ir paredzējusi 5 012 399 eiro.

Jautājumu, diemžēl, ir vairāk nekā atbilžu.

Kā redzams no ieslodzījuma vietu pārvaldes sniegtajiem skaitļiem, veselības aprūpei cietumos šogad ir piešķirts gandrīz par miljonu eiro vairāk nekā pērn. Vai papildu miljons palīdzēs sakārtot sistēmu un padarīt medicīnisko aprūpi pieejamāku ieslodzītajiem? Kāpēc ar šiem (nebūt ne mazajiem) līdzekļiem nepietiek, lai palīdzētu visiem, kam tas nepieciešams, un kā tiek nodrošināta veselības aprūpe cietumos. Kāpēc ieslodzītajiem tik ilgi jāgaida uz ārsta apmeklējumiem un svarīgiem izmeklējumiem. Atbildes uz šiem un citiem jautājumiem meklēsim nākamajās publikācijās.