Jo dari savu darbu, dzīvo ārzemēs un vēl saņem algu, turklāt krietni lielāku, nekā vidēji savā valstī! Taču viss nemaz nav tik vienkārši.
“No malas jau izskatās, ka tā ir zelta dzīve – saņem algu, pabalstu, dzīvošanu apmaksā, mācības bērniem apmaksā… Bet… Jā un nē – realitāte tomēr ir pavisam cita,” žurnālam Īstie Stāsti atklāj kāds uzņēmējs, kura dzīvesbiedre ilgus gadus bija vēstniecības darbiniece vairākās valstīs. Viņš kopā ar ģimeni vairākus gadus dzīvojis ārvalstīs un pats uz savas ādas iepazinis diplomātiskā korpusa darbinieku saldās maizes rūgto garoziņu.
Tikai no malas diplomātu darbs var šķist viegls. Patiesībā smalkās pieņemšanās šampanieti var tikai mazliet iemalkot, jo jādibina kontakti un jāgādā par valsts interesēm.
“Jā, finansiāli mana sieva bija labi nodrošināta. Bija laba alga, mums kompensēja dzīvesvietu, bērniem apmaksāja skolu. Viss jau it kā bija nodrošināts, bet neviens uz paplātes priekšā arī neko nenoservēja. Dzīvesvietu vēstniecību darbinieki meklē paši, un, ja esi atradis kādu dzīvokli vai privātmāju, kas izmaksā vairāk nekā valsts kompensē, tad šī starpība ir jāsedz par saviem līdzekļiem. Protams, ja vari atļauties piemaksāt. Aizbraucām ar savu auto, saņēmām diplomātisko numuru, bet degvielu un visas citas izmaksas bija jāsedz pašiem. Jā, lielākajās vēstniecībās mēdz būt dienesta auto un pat šoferis, bet to izmanto pārsvarā vēstnieks darba darīšanās. Sabiedriskais transports netiek apmaksāts, toties valsts atmaksā visai ģimenei vienu privāto braucienu gadā atvaļinājumā uz Latviju. Bet, ja ir komandējumi, tie tiek segti no budžeta līdzekļiem,” skaidro vēstniecības darbinieces dzīvesbiedrs, kurš vēlējās neatklāt savu identitāti.
Ilmārs (sauksim viņu tā), stāsta: “Protams, finansiāli bija izdevīgāk, taču… Ir jāstrādā, daudz jāstrādā. Pat ļoti daudz jāstrādā. Tas, ko es redzēju un jutu – šis darbs vēstniecības darbiniekus pamatīgi izsūca fiziski un arī emocionāli. Biju liecinieks, cik daudz strādā vēstniecības darbinieki. Viņi ir kā cilvēks-orķestris, dara visus darbus, slodze ir nenormālākā. Nē, tur nav pat iespējams nīkt bezdarbībā! Vismaz es neko tādu nepieredzēju. Piemēram, manas dzīvesbiedres joma bija valstu sadarbība ekonomikas, kultūras, politiskos jautājumos, un bieži vien viņa strādāja no agra rīta līdz patiešām ļoti vēlam vakaram. Savukārt vadošie vēstniecību darbinieki darbā ir 24/7 – viņiem jābūt pieejamiem nepārtraukti. Un vēl visas šīs tikšanās, pieņemšanas. Tās nav tikai maizīšu ēšana un vīna dzeršana, kā daudziem radies priekšstats. Oficiālās pieņemšanas un vakariņas nav izklaide, bet gan darba pienākums, kurā jāveido kontakti, jāklausās un jārunā par politiku. Tas ir nopietns darbs, nevis laiskošanās pie vakariņu galda. Tas ir darbs, kurā daudzi arī izdeg. Cilvēks parastais šo visu nesapratīs un nenovērtēs.”
Tajā pašā laikā Ilmārs uzsver: “Protams, šis darbs tiek finansiāli atbilstoši novērtēts un ir finansiāli izdevīgāks. Un tas ir arī liels pagodinājums, ka esi novērtēts kā labs darbinieks un izvēlēts darbam vēstniecībā – ka esi cienīgs pārstāvēt savu valsti. Jo, manuprāt, nevienam amatus vēstniecībās tāpat vien nepiedāvā. Jo tā tiešām nav medusmaize, bet gan smags un atbildīgs darbs. Par skaistām acīm tur neviens nemaksā, tur prasa darbu rezultātu, un bezdarbībā neviens nesēž. Varbūt ir kādi ielikteņi, bet to, ko es pieredzēju šajos gados, tur visi godprātīgi strādāja, stundas neskaitot, visi ir Latvijas patrioti.”
