Dainis Medjaņiks: “Katrai vijolei ir savs raksturs”

Daiņa retās vizītes Latvijā diemžēl tagad ir daļa no viesizrādēm, un viņa koncerti vienmēr ir dāvana klausītājiem. Mūzika Medjaņika izpildījumā piepilda sirdi, atspoguļo emocijas, māca klausīties un sadzirdēt…

Mēs tikāmies Jūrmalā, Vitālija Jermolajeva gaismas gleznu muzejā “Inner Light”, kur notika mākslinieka sievas, muzeja dibinātājas Ludmilas Jermolajevas piemiņas vakars. Divu stundu garais koncerts, kurā kopā ar Daini uzstājās slavenā latviešu ērģelniece Inguna Grīnberga, var droši saukt par vienu no spožākajiem šīs vasaras muzikālajiem notikumiem.

Pirmajā rindā, goda vietā sēdēja 91 gadu vecā muzikanta vecmāmiņa Veronika (91 gads!), kura bija speciāli atbraukusi no Tukuma, lai paklausītos sava mīļotā mazdēla spēli. Dainis viņu ļoti mīl un dēvē par “manu babiņu”.

Pēc koncerta, pavadot “babiņu” mājās, mēs ar Daini aprunājāmies par dzīvi.

Ogre — Hannovere

Ārpus skatuves Dainis Medjaņiks nemaz neizskatās pēc ģeniāla vijolnieka, kas lidinās virs mākoņiem un nekad nenokāpj uz grēcīgās zemes. Viņā nav ne grama patētiskuma vai snobisma.

Dainim ir apburošs smaids, bet viņa acīs spēlē velnišķīgas uguntiņas. Viņa humors, šarms un tas, ko dēvē par harizmu, vienkārši kūsā.

Mūsu sarunas laikā es visu laiku domāju: “Cik žēl, ka tādi talantīgi jaunieši pamet Latviju!”

— Daini, man šķiet, ka pēc jūsu koncerta šo instrumentu iemīl pat tie, kam vijole nekad nav patikusi. Kā veidojās jūsu muzikālais mīlas stāsts?

— Es sāku spēlēt vijoli septiņu gadu vecumā. Citādi arī nevarēja būt, jo mani vecāki ir profesionāli mūziķi – pasniedzēji. Viņi spēja mani ievirzīt, iemācīt, aizraut, ieinteresēt. Ne tikai mani, bet arī manu brāli un māsu. Mēs ģimenē esam trīs, un mēs visi spēlējam vijoli. Esmu ļoti pateicīgs vecākiem par šo starta atspērienu, kā arī visiem saviem skolotājiem, kas nodarbojās ar mani Latvijā.

— Kas bija jūsu skolotāji?

— Jūrmalā, Jomas ielā, bija mūzikas skola, un mana pirmā skolotāja bija brīnišķīgā pedagoģe Gaļina Akuliča. Diemžēl šodien viņas vairs nav starp mums. Tad es pārgāju uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu, kur turpināju nodarboties ar Ludmilu Girsku, pie kuras mācījos līdz 2010. gadam.

— Kas notika 2010. gadā?

— Sākās krīze, un mūsu ģimene aizbrauca no Latvijas uz Vāciju. Tas bija oktobrī, un jau novembrī es sāku apmeklēt vācu skolu. Man bija 16 gadi.

Es gribēju turpināt mācīties mūziku, sapņoju par konservatoriju. Bet, lai iestātos konservatorijā, man bija nepieciešama vidējā izglītība, ko Latvijā man nebija laika iegūt, jo šeit biju pabeidzis tikai 10 klases.

— Kā jums izdevās atrisināt šo situāciju?

— Es uzlēcu augstāk par savu galvu. (Smaida.) Septiņos mēnešos pabeidzu pilnu izglītības programmu, ieskaitot vācu valodu, angļu valodu, fiziku, matemātiku, ķīmiju…… Es mācījos no rīta līdz vakaram. Un nokārtoju visus valsts eksāmenus. Pēc tam iestājos Hannoveres konservatorijā, slavenā profesora Kšištofa Vegržina klasē, kurš savulaik izveidoja vienu no prestižākajiem mūzikas konkursiem – Jozefa Joahima starptautisko vijolnieku konkursu.

Uzlecošās zvaigznes

Hannoveres konservatorijā Dainis vispirms ieguva bakalaura un maģistra grādu, pēc tam pabeidza vēl vienu maģistra programmu kamermūzikā pie profesoriem Olivera Viles un Markusa Bekera. Pēc tam viņš absolvēja solo klasi Grācā, Austrijā, un turpināja studijas Minhenē un Berlīnē. Viņš ir uzvarējis Paganīni konkursā Dženovā un saņēmis prēmiju kā labākais students Spānijā (Avilā)…..

Savukārt Rīgas mūzikas mīļotāji atceras Daini kā Grand Prix ieguvēju Mihaila Kaziņika rīkotajā starptautiskajā konkursā “Uzlecošās zvaigznes”.

— Kāda loma jūsu dzīvē ir Mihailam Kaziņikam?

— Milzīga! Pirmkārt, viņa konkursā es ieguvu savu pirmo Grand Prix. Kopš tā laika es gandrīz katru gadu braucu uz Kazinika dienām Rīgā. Tagad jau kā žūrijas loceklis. Un, otrkārt, ar Mihailu Kaziniku man saistās vēl viens interesants stāsts…

— Pastāstiet!

— Es tagad vairs neatceros precīzu šī rakstnieku pasākuma nosaukumu, kas notika Rīgā 2010. gadā. Mihails Kaziniks palūdza mani tajā uzstāties.

Es, būdams vēl pavisam iesācējs, sāku spēlēt sarežģītāko Paganīni 17. kaprīzi. Taču čalas zālē neapklusa: rakstnieki turpināja runāt pilnā balsī, nepievēršot man nekādu uzmanību. Man kļuva neērti. Un tad Kaziniks piecēlās. “Es gribētu, lai jūsu grāmatas tiktu lasītas tā, kā jūs tagad klausāties šo jaunieti,” viņš vērsās pie rakstniekiem, tas ir, viņš faktiski sabāra viņus! (Smejas.) Zālē uzreiz iestājās klusums. Jūs nevarat iedomāties, cik svarīgi man tajā brīdī tas bija!

— Gidons Krēmers reiz teica: “Spēlējiet tikai tad, kad jums ir, ko pateikt.” Vai jūs tam piekrītat?

— Simtprocentīgi! Jo, ja tu demonstrēsi, cik tu esi tehnisks, tas nevienu neinteresēs. Pēc šāda priekšnesuma, starp citu, cilvēki mēdz teikt: “Klasika ir garlaicīga”. Bet, ja uz skatuves tu nevis izpildi, bet runā, skatītāji to saprot. Tā ir tāda smalka enerģija (smaida), kaut kas tāds, ko mēs nevaram līdz galam izskaidrot.

— Vai uztraucaties pirms uzstāšanās?

— Protams. Bet, tiklīdz tu iznāc uz skatuves, tavs uztraukums pārvēršas enerģijā, ko tu nodod skatītājiem. Ja pirms koncerta nejūti uztraukumu, tev laiks doties pensijā.

— Skaidrs, ka tas, vai koncerts būs izdevies, ir atkarīgs no izpildītāja, bet kas ir atkarīgs no vijoles?

— Daudz kas! Vieglums, skaņa, interpretācija… Katrai vijolei ir savs raksturs. Ir vijoles, ar kurām ir jācīnās. Un ir tādas, kuras paņem rokās, un tās spēlē pašas… Bet laikus ir jāmaina stīgas. Tas ir iemesls, kāpēc man šodien koncertā nācās mazliet pacīnīties ar vijoli. (Smejas)

Turklāt es kādu laiku nebiju vingrinājies, jo daudz ceļoju – no Krievijas līdz Amerikai. Pirms piecām dienām, kad beidzot paņēmu rokās vijoli, man pat muskuļi sāpēja….. Šis instruments nepiedod slinkumu un nolaidību.

— Cik ilgi jūs parasti vingrināties?

— Kādreiz es vingrinos no astoņas līdz desmit stundām dienā. Tagad, kad esmu sasniedzis noteiktu līmeni, parasti pietiek ar trim vai četrām stundām.

— Kur jūs tagad dzīvojat un strādājat?

— Osnabrikā, Lejassaksijā. Es spēlēju Osnabrūcker Symphonieorchester un strādāju par otro koncertmeistaru. Godīgi sakot, tas ir grūts amats: visu laiku nākas pārslēgties – no solista uz orķestranta darbu un atpakaļ.

Taču esmu laimīgs, ka man tika piedāvāts šis līgums, un esmu ļoti pateicīgs liktenim, ka man ir stabils, labi apmaksāts darbs. Paralēli dodos viesizrādēs. Tuvākie koncerti ar orķestri notiks Spānijā: Granadā un Madridē. Programmā – Pēteris Čaikovskis.

Klasiska vai modernā mūzika?

Pēc Daiņa Medjaņika viesizrāžu grafika var mācīties ģeogrāfiju. Kopā ar orķestri viņš ir uzstājies Indonēzijā, Ķīnā, Spānijā, Lielbritānijā, Dānijā, Latvijā, Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, Francijā, Nīderlandē, Austrijā, Šveicē… Un tas neskaitot daudzās viesizrādes Vācijas pilsētās.

— Kur ir jūsu mājas, Daini?

— Tagad, kad pasaule ir tik ļoti globalizēta, par savām mājām es droši vien varētu saukt visu planētu, sākot no Ķīnas un beidzot ar Ameriku. Bet, protams, uz Latviju braucu ar īpašu prieku. Šeit ir pagājusi mana bērnība – viss ir tik tuvs…

— Kas ir jūsu mīļākie mākslinieki?

— Es esmu konservatīvs cilvēks. Man patīk aizgājušo gadu mūziķi, tā saucamais retro: Dāvids Oistrahs, Jaša Heifecs, Jehūdi Menuhins… No pianistiem – Vladimirs Horovics. Viņu stils un ģenialitāte nekad nenovecos.

— Jūs skaisti izpildāt klasiku. Vijole jūsu rokās ir kā dzīva: tā smejas un raud… Ko jūs domājat par mūsdienu mūziku?

— Ja jūs domājat tā saukto moderno mūziku, tad es būšu atklāts: man tā pie sirds īsti neiet. Pirms četriem gadiem mani un manus kolēģus pirmo reizi uzaicināja uz konkursu “Franz Schubert and Modern”. Mēs tajā neiekļuvām. Jo programmu, kas mums tika piedāvāta, bija vienkārši nebija iespējams spēlēt. Man gribējās paņemt tās notis un izmest tualetē! Nu kas tas ir par efektu – skrāpēt ar monētu pa stīgām?! Vai tas nav muļķīgi? Nav ne melodijas, ne dvēseles. Viena vienīga kakofonija. Es spļaudījos un mētājos ar notīm!

Bet pēc četriem gadiem mēs ar puišiem atkal piedalījāmies šajā konkursā. Mēs izpildījām Šūbertu ar dvēseli – viņš taču ne pie kā nav vainīgs. Tad mēs sakodām zobus  un nospēlējām vienu viduvēju mūsdienīgu skaņdarbu. Tikai tāpēc, ka to vajadzēja kaut kā nospēlēt. Un ko jūs domājat? Mēs uzvarējām konkursā!

— Neskatoties uz šo uzvaru, jūsu attieksme pret moderno mūziku nav mainījusies?

— Nē, tā nav mainījusies. Es joprojām nesaprotu: kas ir tie klausītāji, kas mīl šādu mūziku? Viņiem tā patiešām patīk vai arī viņi izliekas, lai būtu trendā? Jo tas ir stilīgi un moderni…

Manuprāt, tā ir tikai uzspiesta mūzikas propaganda, kas apzināti tiek lieta cilvēku smadzenēs, lai padarītu viņus par muļķiem.

Sapņi, kas piepildās

Mūzika ir vesela pasaule, kurā mūziķi un cilvēki, kas mīl mūziku, dzīvo visu mūžu. Šī pasaule ir maz atkarīga no ārējiem apstākļiem – tas ir sava veida eskeipisms, bēgšana no realitātes.

Taču Dainim ir izdevies paveikt neiespējamo – ne tikai lidināties mākoņos, bet arī stabili stāvēt ar kājām uz zemes. Kas notiek viņa dzīvē ārpus skatuves?

— Kā jūs atpūšaties no koncertiem un mēģinājumiem brīvajā laikā? Kādi ir jūsu hobiji?

— Man patīk ceļot! Esmu zaudējis skaitu valstīm, kurās esmu bijis. Jau pēc dažām dienām lidoju uz Itāliju, lai atpūstos, uzņemtu spēkus un noskaņotos rudens izrādēm.

Mana aizraušanās nāk no bērnības. Mana sena mīlestība ir velosipēds. Mājās Vācijā katru dienu nobraucu 10 kilometrus vai vairāk. Esmu pārtaisījis parasto velosipēdu par elektrovelosipēdu. Detaļas pasūtīju no Ķīnas, bet akumulatoru man izgatavoja draugs, kurš labi pārzina elektroniku. Vienkārši burvīgi! Nospied gāzi un brauc ar ātrumu 25 kilometri stundā! Nav jāmin pedāļi. Tas palīdz nenogurt un nesasvīst, piemēram, pirms koncerta.

Vēl man ļoti patīk kaut ko meistarot un darīt mājas darbus. Nesen nokrāsoju logus, savedu kārtībā ūdens sistēmu pie mājas. Atlicis vēl drenāžu uztaisīt, proti, jāizrok grāvis.

— Kā tad vijolnieka rokas? Vai nevajag par tām rūpēties, kopt un lolot?

— Bet tas nenozīmē, ka tev ir jābūt baltrocītim. Vīrietim ir jāprot gan zāģēt, gan ēvelēt, gan rakt, gan naglu iesist. Nav svarīgi, vai viņš ir vijolnieks vai nav. Mūziķim vienkārši tas viss ir jādara rūpīgi, ar prātu. Ja steidzas un nedomā, protams, var savainoties – arī man tā ir gadījies. Bet, ja tu to dari mierīgi, ar galvu, kāpēc ne?

— Jūsu sirdsdāmai ir paveicies.

— Man nav sirdsdāmas. Tā arī uzraksties, ka Daiņa Medjaniča sirds ir brīva. (Smejas) Man ir 31 gads, un es gribētu atrast meiteni, ar kuru saistīt savu dzīvi. Taču līdz šim man nav paveicies.

— Vai visi pārējie sapņi ir piepildījušies?

— Bērnības sapņi – jā. Kopš bērnības esmu sapņojis uzstāties Rietumos, ceļot pa visu pasauli. Tas izdodas. Vēlējos uzstāties uz labākajām pasaules skatuvēm kopā ar slaveniem orķestriem un diriģentiem. Arī tas ir piepildījies. Taču tas nenozīmē, ka man vairs nav par ko sapņot. Tāpēc es sapņoju tajā pašā virzienā – tālāk, augstāk, labāk…

— Es pieņemu, ka jūs zināt noslēpumu, kā piepildīt savus sapņus?

— Nav nekāda noslēpuma. Es vienkārši kaifoju no tā, ko daru…

Elena SMEHOVA