“Cilvēki mirst savas muļķības dēļ, neievērojot elementārus noteikumus”: bijušais cilvēku meklēšanas nodaļas vadītājs

— Nesenais gadījums: 16 cilvēki ar ūdens motocikliem devās uz Roņu salu, ceļā viņus pārsteidza spēcīga vētra. Rezultātā divi ūdensmotociklisti atpalika no grupas un pazuda no redzesloka. Viens no pazudušajiem izpeldēja, otrs gāja bojā, taču jūra pēc kāda laika atdeva viņa mirstīgās atliekas. Cik reāli ir atrast jūrā pazudušu cilvēku?

-Neesmu detalizēti iepazinies ar šī gadījuma apstākļiem, nezinu, kāpēc viņi devās uz šo salu, iespējams, gribēja izaicināt sevi. Diemžēl mēs visi pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas, pārgalvīgi un neapdomāti riskējot.

Lūk, gadījums no manas dzīves. Pats esmu makšķernieks, un Igaunijā man ir draugi, kuri reiz devās makšķerēt uz Peipusa ezeru. Pie tam makšķernieks no viņiem bija tikai viens– mans kolēģis, pārējie divi iepriekšnekad  nebija copējuši. Es toreiz vēl izbrīnījos, kā viņi saņēmušies doties uz Peipusa ezeru. Puiši aizņēmās laivu no vietējā zvejnieka un devās 5 kilometrus no krasta. Sēž trijatā, makšķerē. Viens no viņiem pēkšņi pamana, ka laivā sāk ieplūst ūdens. Draugi viņam atbild: “Ķer un necepies.» Bet Peipusa ezers ir milzīgs, krastu gandrīz nevar redzēt. Te pēkšņi, piecus kilometrus no krasta, viņi ar šausmām ierauga, ka laiva momentāni piepildās ar ūdeni un gaiss izplūst ar tādu raksturīgu svilpienu.

— Laiva izrādījās caura?

— Nē, tā bija veca, vēl padomju laikos ražota alumīnija laiva, un, kā izrādījās, putuplasta plāksnes, kas nodrošina peldspēju, kaut kādu iemeslu dēļ bija izņemtas. Tajā pašā laikā krastā, krāmējot mantas, viens no puišiem piedāvāja neņemt vestes, jo no tām tāpat neesot nekādas jēgas. Labi, ka mans draugs neskatoties iemeta tās laivā.

Redzot, ka nav labi, visi sāk vilkt mugurā vestes (lai gan to vajadzēja izdarīt vēl pirms iekāpšanas laivā!). Draugs ātri noreaģēja un uzreiz piezvanīja uz 112, kā rezultātā glābēji laikus saņēma koordinātes. Diemžēl trešā veste izrādījās bērnu (tā ir, kad vestes samet laivā, pat neapskatoties!), bet vīrietis bija liela auguma, un spēja to uzvilkt tikai uz vienas rokas. Iedomājieties: novembris, vētra, viļņi. Divi makšķernieki dreb ūdenī – gaida palīdzību. Trešais – ar vesti uz rokas – kaut kur pazūd. Par laimi, glābēji ieradās pietiekami ātri, divus izglāba uzreiz, bet trešo atrada nedaudz vēlāk, par laimi, dzīvu. Ja viņi nebūtu paspējuši uzvilkt vestes un izsaukt glābējus, viss varēja beigties bēdīgi.

Šādu traģēdiju iemesls ir pašu muļķība, drošības noteikumu neievērošana un nepamatots risks. Starp citu, kamēr puiši sēdēja krastā un rakstīja protokolu, pie viņiem pienāca bojātās laivas īpašnieks, lai paprasītu par to 100 eiro kompensāciju!

— Droši vien nevajadzēja ņemt nepārbaudītu laivu…

— Protams! Šādas lietas ir jāņem nomas uzņēmumā, kura darbinieki ir atbildīgi par to kvalitāti.

Ko mums māca šis piemērs par pazudušajiem ūdens motocikliem? Es neesmu zaķpastala, bet, noklausoties visus šos stāstus, domāju, ka piedzīvojuma alkas vienkārši ir jāsamēro ar reālo risku. Un, protams, nedrīkst aizmirst elementārus drošības tehnikas noteikumus: nekur nedrīkst doties bez vestēm. Ja tomēr dodaties riskantā ceļojumā, iepriekš informējiet savus draugus vai radiniekus par savu maršrutu, sniedziet maksimāli daudz informācijas, kas ļaus pēc iespējas ātrāk sākt jūs meklēt, ja zaudēsiet kontaktu. Ir GPS raidītāji, kas ļauj noteikt cilvēka atrašanās vietu no krasta, dažādi orientieri, kas atvieglo meklēšanu. Taču galvenais ir uzdot sev jautājumu – vai tas ir tā vērts?

Jāatzīmē, ka straumes pie mums ir diezgan spēcīgas. Kad strādāju policijā, bija viens skumjš gadījums, kad Jūrmalā kāds vīrietis devās peldēties… ar metāla svaru disku (viņš bija nolēmis šādā veidā nogalināt sevi). Tas bija vasarā. Atrada viņu rudenī Saulkrastos. Straumes spēks bija aiznesis ķermeni lielā attālumā, neskatoties uz svaru.

— Traģiskais stāsts par pazudušo Annu, zīdaiņa māti, kuru pirms gada atrada pamestā automašīnā, satricināja visu valsti. Aktīvā meklēšana pirmajos mēnešos pēc pazušanas nedeva nekādus rezultātus, un tikai šā gada jūlijā bērna mātes mirstīgās atliekas tika nejauši atrastas tikai dažus kilometrus no automašīnas. Kāpēc ne policijai, ne brīvprātīgajiem neizdevās atrast ķermeni, neraugoties uz to, ka teritorija bija pārmeklēta neskaitāmas reizes?

-Iespējams, tad, kad tika notika meklēšanas darbi, līķa tur nebija. Pirms dažiem gadiem Dobelē pazuda meitenīte Diāna Kozlovska. Arī viņu ilgi un rūpīgi meklēja visā apkārtnē, bet pēc kāda laika atrada netālu no mājām. Mums joprojām ir jautājums, vai viņa bija tur, kad mēs viņu meklējām? Vai arī viņas ķermenis tika novietots tur vēlāk? Izmeklētājiem bija dažādas versijas. Tāpēc pazudušās Annas lietā arī nav viennozīmīgas atbildes.

Policijas resursi šobrīd ir ļoti ierobežoti. Dažkārt nepietiek roku, lai pārbaudītu katru meža metru. Kad strādāju policijā, Francijā pazudušo latviešu autovadītāju, neraugoties uz franču kolēģu iesaistīšanos, atrada tikai pēc gada. Automašīna bija vaļā, mantas atradās savā vietā, bet cilvēks bija pazudis. Un pēc gada viņu nejauši atrada noslīkušu dīķī. Policisti ir tikai cilvēki. Un viņi nav visspēcīgi.

Katastrofāli trūkst ekspertu. Šo darbu nevar veikt jebkurš, tas ir pa spēkam tikai profesionālim. Un gan krimināllietās, gan civillietās ir nepieciešamas ļoti plašas un dziļas zināšanas. Jau ir zināms, ka par Ekspertīžu departamenta vadītāju kļūs Sandis Radziņš (iepriekš viņš vadīja Organizētās noziedzības apkarošanas pārvaldes Narkotisko, psihotropo vielu un to prekursoru nelegālās aprites apkarošanas nodaļu), krietns cilvēks, profesionālis. Tātad ir cerība, ka ekspertīzes tiks veiktas ātrāk.

“Nomirt”, lai iespītētu sievai

— Vai ir bijuši laimīgi gadījumi, kad cilvēki pēc vairākiem gadiem ir atrasti dzīvi un veseli?

— Jā, cilvēki dodas uz ārzemēm, nepabrīdinot par to savus tuviniekus, un dzīvo tur vairākus gadus, nedodot nekādu ziņu. Ne visi apzinās, ka ar ģimeni un draugiem šādā veidā jokot nevajadzētu.

Mūsu apsardzes uzņēmumā bija gadījums, kad kāds darbinieks šādi izbiedēja savus kolēģus. Dienu iepriekš viņš bija pamatīgi sastrīdējies ar sievu un, nezinot, kā salīgt mieru, neizdomāja neko labāku kā demonstratīvi nomirt – atnāca uz darbu, kolēģu acu priekšā notēloja sirdslēkmes simptomus un palūdza paziņot sievai, ka mirst. Atbrauca ātrā palīdzība un aizveda viņu uz slimnīcu. Cilvēki, protams, bija satraukti. Kolēģis nepadomāja par to, kā jutīsies viņa kolēģi, kad viņi galu galā uzzinās, ka tas viss bija tikai teātris.

— Ar ko viss beidzās?

— Puisi palūdza aiziet no darba, lai sakārto attiecības ar sievu. Darbā nav vietas personīgiem strīdiem.

— Kā rīkoties pazuduša cilvēka tuviniekiem? Vai vienmēr ir nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības attiecīgās iestādēs? Vai arī vispirms būtu jāmeklē pašiem?

Ģimene un draugi labāk pazīst savu tuvinieku. Ir vērts izvērtēt, vai tas, ka cilvēks pazūd uz vairākām dienām, ir ierasta lieta vai arī tā ir bezprecedenta situācija.

Atcerieties, ka nav trīs dienu, kuras it kā vajadzētu nogaidīt, pirms ziņot policijai par pazudušu cilvēku.

Kādreiz padomju laikos šāda norma kādu laiku patiešām darbojās, bet pēc tam tā tika atcelta. Un, ja jums lūdz nogaidīt dienu vai trīs dienas, neklausiet – iesniegums jāpieņem un pazudušais cilvēks ir jāmeklē nekavējoties, pirmajās stundās. Īpaši, ja tas ir nepilngadīgais, kuram nav raksturīgi pazust.

Radiniekiem vajadzētu parūpēties par vecāka gadagājuma cilvēkiem – apsardzes uzņēmumi piedāvā attālinātu videonovērošanu mājās, ir pieejama arī trauksmes poga, ja nepieciešama steidzama palīdzība. Ir arī speciāli piekariņi vai pulksteņi, kurus vecāka gadagājuma cilvēks ar demenci var nēsāt līdzi, lai, notiekot kam ārkārtējam, viņš varētu vienkārši nospiest pogu un nosūtīt savu atrašanās vietu.

— Bet ko darīt, ja tuvinieki redz, ka iesniegums ir pieņemts, bet lieta uz priekšu nevirzās?

— No malas cilvēkiem bieži šķiet, ka policija ir nepietiekami noslogota, ārsti slikti ārstē un tā tālāk. Taču patiesībā lielākā daļa izmeklēšanas darbību parastam cilvēkiem no malas nav redzama. Ir situācijas, kad cilvēku var atrast, veicot dažus zvanus un neizejot no biroja. Ne vienmēr ir jēga uzreiz ķerties pie fiziskas meklēšanas vienkārši tāpēc, ka nav skaidrs, kur tieši meklēt. Policijas darbinieki nodod informāciju no pilsētas uz rajona nodaļām, iesaistās visa sistēma. Cilvēki to neredz.

Detektīvs – tautas dziednieks. Sūtu cilvēkus “pie dakteriem”

— Ar ko jūs nodarbojaties tagad, kad vairs nestrādājat policijā?

— Es pat neesmu mainījis savu dienas režīmu – turpinu celties septiņos no rīta, trenējos (nodarbojos ar džudo) un, protams, strādāju. Kā saka, bijušo policistu nemēdz būt. Mans darbs ir savādāks, tomēr pēc būtības ļoti tuvs – apsardzes un detektīva pakalpojumi.

Kuru katru lietu es neņemu! Reizēm cilvēks atnāk izmisumā — izstāsta savu problēmu, saka, ka uz policiju cerību nav… Es viņu uzklausu un saprotu, ka viņam vajadzīgs nevis dziednieks, bet gan sertificēts ārsts. Jo, salīdzinot ar policistu, detektīvs tomēr nav ārsts, bet gan tautas dziednieks. Un tad iesaku viņam pēc iespējas ātrāk doties pie “īstā ārsta” — policijas. Īpaši, ja runa ir par kriminālnoziegumu, slepkavību, pazudušu cilvēku. Tas ir gan ātrāk, gan efektīvāk.

Gadās, ka cilvēks jau ir vērsies policijā, bet viņam šķiet, ka izmeklēšana stāv uz vietas. Tad es skaidroju, ka dažkārt policijas darbs no pirmā acu uzmetiena šķiet neredzams: tu nosūti pieprasījumu vienai struktūrai, citai, gaidi atbildi, bet no malas cilvēkam šķiet, ka policisti velk gumiju.

Dažkārt es iesaku vērsties pie brīvprātīgajiem meklētājiem. Cilvēki ir tonusā, viņi meklē, un meklēšanā iesaistās arī pazudušās personas tuvinieki. Ja cilvēks nenomierinās, viņš jautā, vai es varu vērsties pie ekstrasensiem? Uzreiz pateikšu, ka manā praksē nav bijis gadījuma, kad ekstrasensi būtu atraduši kādu pazudušu cilvēku. Taču es saku – vērsieties! Jo cilvēkam, kas nonācis nelaimē, kaut kas ir jādara.

-Kā jūs domājat, kāpēc dažu pasūtījuma slepkavību atklāšana velkas tik ilgi? Izmeklēšana turpinās jau gadiem ilgi, bet Pāvela Rebenoka slepkavas joprojām nav atrastas…

— Jāsaprot, ka tur ir iesaistīti ļoti nopietni cilvēki. No visām pusēm. Turklāt ļoti bagāti cilvēki. Tur arī slēpjas atbilde. Bagātiem cilvēkiem ir visdažādākie sakari un darbības jomas. Tāpēc tur var būt jebkas, sākot no sarga un sētnieka un beidzot ar cilvēkiem, kas ieņem visaugstākos amatus. Vai arī viss ir pavisam vienkārši – “gāja, paslīdēja, pakrita, ģipsis”. Tāpat ir arī ar Bunkus slepkavības lietu, kurā ir iesaistīti ļoti nopietni, turīgi cilvēki. Bet puiši no policijas tomēr pabeidza šo ļoti sarežģīto izmeklēšanu, un tagad lieta ir nodota tiesai. Genādija Vaļagina slepkavība arī ir ļoti sarežģīta lieta Latvijas vēsturē.

— Vai ir nācies piedalīties kādas skaļas lietas atklāšanā? Varbūt ir izdevies atrast zagtas dārglietas, seifus ar zelta stieņiem un briljantiem?

— Teikšu, ka, ja klients pēc apzagšanas uzreiz dodas pie detektīva, apejot policiju, acīmredzot kaut kas nav tīrs, citādi kāpēc gan nevērsties pēc palīdzības oficiālās iestādēs? Ja kaut kas rada šaubas, es šādas lietas neuzņemos. Vienkārši godīgi pasaku, ka nevarēsim palīdzēt. Kāpēc melot? Galu galā, tā vai citādi, mums būs jādodas uz policiju, jālūdz kolēģiem palīdzību. Es neredzu tam jēgu. Bet ja viss ir likumīgi, kāpēc gan to nedarīt? Var noslēgt oficiālu līgumu, uzrakstīt kādu pieprasījumu, paskraidīt, noskaidrot apstākļus. Var uzstādīt videonovērošanas kameru. Bet šeit atkal ir jautājums, vai kaimiņi piekritīs.

Pie mums reiz vērsās iedzīvotāji ar lūgumu uzstādīt videokameru pie ieejas kāpņu telpā, tā viņi bija domājuši cīnīties ar narkomāniem, kuri kādā no dzīvokļiem mēdza iegādāties savas apreibinošās vielas. Bet es uzreiz uzdevu jautājumu – labi, jūs saņemsiet video, bet kā jūs sapratīsiet, ka tas ir narkomāns? Un kā jūs to pierādīsiet? Varbūt vieglāk un efektīvāk ir kāpņu telpā uzstādīt kodu slēdzeni, lai novērstu svešinieku iekļūšanu?

Starp citu, mēdz būt ir arī “viltus izsaukumi”. Pie mums ir vērsušies cilvēki ar vajāšanas māniju, vēloties noķert un izskaust narkomānus, kuri nekad viņu kāpņu telpā nav bijuši. Viņi apgalvoja, ka kādā no dzīvokļiem tiek ražotas narkotikas. Nepatīkamais aromāts varēja būt no tā, ka kāds, piemēram, gatavoja zivis vai ko tamlīdzīgu. Cilvēkiem, kas ir jutīgi pret smakām, var šķist, ka tiek vārītas kādas aizliegtas vielas.

Pirms dažiem gadiem, kad es vēl strādāju policijā, pie mums atnāca kāda kundze, kura visus terorizēja ar sūdzībām par to, ka viņas kaimiņš Mārupē it kā nogalinot bērnus un pārdodot tos orgānu tirgoņiem. Kur tik viņa nevērsās – gan policijā, gan prokuratūrā… Mēs nezinājām, kā no šīs tantiņas tikt vaļā. Detektīvu aģentūrā mēs varam vienkārši atvadīties, bet policijā mums nācās šos iesniegumus izskatīt un reaģēt uz tiem. Lai izbeigtu šo epopeju, mums nācās nosūtīt pieprasījumu psihiatrijas centram un citām struktūrām, lai noskaidrotu, vai viņa nav uzskaitē.

Bija vēl viens gadījums, kad strādājām citā nodaļā, kura izmeklēja lietas, kas saistītas bandītismu un izspiešanu. Pie mums vērsās sieviete, kura, būdama tūrisma braucienā Krievijā, kādā zīlēšanas salonā bija iegādājusies kosmosa akmeni, kas “dod spēku”. Un tad šis akmens šo “spēku” zaudēja.

Sieviete piezvanīja pārdevējiem un sašutusi sacīja: “Jūsu kosmosa akmens vairs nedarbojas!”. Zīlēšanas salonā viņai atbildēja: atsūtiet naudu, un tas sāks darboties. Viņa vairākas reizes pārskaitīja krāpniekiem naudu, tad pārrakstīja uz viņiem dzīvokli un pat grasījās ieķīlāt meitas mājokli, bet “spēka” kā nebija, tā nebija. Beidzot viņa vērsās pēc palīdzības policijā. Bet kā gan mēs varam palīdzēt? Salons atrodas citā valstī, varbūt jādodas uz Krievijas vēstniecību? Tur viņa 5 stundas gaidīja rindā, bet beigās viņu aizsūtīja atpakaļ pie mums uz policiju. Mums nācās zvanīt uz 112 un izsaukt palīdzību baltajos halātos. Vairāk mēs viņu neesam redzējuši un pie mums ar šādiem lūgumiem neviens vairs nav vērsies.