Bijusī ministre: Baltijas valstis un Somija vislabāk ES gatavas pretoties Krievijas hibrīddraudiem

Sociālajos tīklos viņa arī paudusi vērtējumu, ka no Baltijas valstīm augstākā gatavība esot Lietuvai, bet kopumā visu trīs valstu gatavība vērtējama salīdzinoši atzinīgi.

Golubevas vērtējumā, ne visas ES valstis ir gatavas pretoties Krievijas hibrīddraudiem, taču atrašanās blakus Krievijai ir veicinājusi lielāku izpratni un gatavību tās tuvākajās kaimiņvalstīs. Savas atrašanās vietas un okupācijas vēstures dēļ Baltijas valstis, iespējams, vislabāk apzinās hibrīduzbrukumu draudus un, pēc Somijas, ir vislabāk sagatavotas, lai stātos pretī Krievijai, uzskata Golubeva.

Viņa norāda, ka Igaunija, Latvija un Lietuva saskaras ar dažādiem draudiem, tostarp sabotāžu, kas vērsta pret to aizsardzības spējām un savienojamību, piemēram, atkārtotiem bojājumiem zemūdens kabeļiem, visdažādākajiem kiberdraudiem un dezinformāciju, kā arī migrācijas izmantošanu kā ieroci no Baltkrievijas.

Golubeva atsaucas uz domnīcas «Chatham House» pētnieku Kīru Džailsu, kurš pauž, ka Krievijas darbību modelis Eiropā ietver ne tikai faktiskus sabotāžas aktus, bet arī izlūkošanu, testēšanu un situācijas izpēti gan fiziskajā, gan digitālajā vidē, fokusējoties uz komunikācijām, loģistiku un ārkārtas situāciju pārvaldību.

Eksperte uzsver, ka Krievija pārbauda savu iespējamo ietekmi uz Rietumiem orientētajās valstīs, valdību un institūciju reakciju, kā arī sabiedrības noturību, kuru tā ik dienu apzināti piesārņo ar dezinformāciju.

Baltijas valstu pieredze rāda, ka izpratne par draudiem ne vienmēr nozīmē gatavību tiem pretoties, taču tā palīdz ātrāk pieņemt politiskus lēmumus, lai stiprinātu noturību, atzīmē Golubeva.

Kā norāda Golubeva, lai gan lielākā daļa ekspertu piekrīt, ka Baltijas valstis ir daudz priekšā daudziem Rietumeiropas reģioniem hibrīddraudu uzraudzībā un novēršanā, tās iepaliek savstarpējā sadarbībā. Hibrīdkara tendenču izpratni varētu uzlabot kopīga uzraudzība, izveidojot kaut ko līdzīgu virtuālai informācijas apmaiņas platformai par reģiona hibrīddraudiem, uzskata Golubeva.

Ekspertes ieskatā, sadrumstalota uzraudzība un lēmumu pieņemšana ietekmē arī rīcību ES līmenī, kur esošie koordinācijas mehānismi, piemēram, Integrētie krīzes situāciju politiskās reaģēšanas (IPCR) mehānismi un «Hybrid Fusion Cell» Eiropas Ārējās darbības dienestā, viņasprāt, nav pietiekami efektīvi esošo hibrīduzbrukumu mērogam.

Tomēr vēl sarežģītāks uzdevums par ātrās reaģēšanas mehānisma izveidi ir nodrošināt, ka koordinācija patiešām ir efektīva, pauž Golubeva.

Viņa norāda, ka Baltijas valstu valsts pārvaldes, lai gan daudzos aspektos ir inovatīvas, joprojām pārsvarā izmanto «no augšas uz leju vērstu» pieeju krīžu vadībā un civilās aizsardzības organizēšanā. Tikmēr Somija un Ukraina pierāda, ka labāka pieeja ir iedzīvotāju iesaistīšana «no apakšas uz augšu», piemēram, izmantojot vietējos brīvprātīgo tīklus, pauž eksperte.

Golubeva atzīmē, ka nesen, vadot mācības pašvaldību krīžu vadītājiem un pilsoniskajai sabiedrībai Latvijā, bijusi lieciniece saspīlētai diskusijai starp amatpersonu, kas atbild par civiliedzīvotāju aizsardzību, un vietējo kopienas brīvprātīgo. Diskusijā bijušas domstarpības par to, kā reaģēt uz krīzēm — pašvaldības iestādes to redzēja kā sadarbību ar operatīvajiem dienestiem, kamēr vietējie aktīvisti vēlējās skaidrāk definētu lomu un pieejamus komunikācijas kanālus, kas ļautu veicināt informācijas apmaiņu «no apakšas uz augšu». «Tas nav daudz, un šādi mehānismi būtu ātri jāizveido, ja vēlamies, lai «visas sabiedrības iesaiste» nebūtu tikai sauklis,» pauž Golubeva.

Uzticēšanās ir vēl viens būtisks faktors, kas nosaka noturību pret hibrīddraudiem, pauž Golubeva, norādot, ka tāpat kā citur Eiropā, arī Baltijas valstīs Krievijas dezinformācija cenšas graut iedzīvotāju uzticību demokrātiski ievēlētām valdībām.

Kā norāda eksperte, Latvijā pastāv papildu izaicinājumi — vietējie politiķi Latgalē, kas robežojas ar Baltkrieviju un Krieviju, dažkārt publiskajā saziņā izmanto prokrieviskus naratīvus. Tas savukārt rada uzticības trūkumu vietējām vai nacionālajām varas iestādēm — atkarībā no tā, kam vietējie iedzīvotāji dod priekšroku kā viedokļu līderiem, norāda eksperte.

Viņa pauž, ka kādās citās krīzes simulācijas mācībās Daugavpilī kādas nevalstiskās organizācijas vadītājs viņai sacījis: «Informācijas apmaiņa krīzes situācijā ir uzticības jautājums. Mēs ar to nedalītos ar mūsu pilsētas varasiestādēm.»

Golubeva atzīmē, ka šādas situācijas Latvijas likumdevēji cenšas mazināt, ieviešot prasību, ka no 2025.gada vasaras pašvaldību vadītājiem būs nepieciešama pielaide valsts noslēpumam. Šis solis tiek uzskatīts par aizsargmehānismu pret mēriem, kas sliecas atbalstīt Krieviju, pauž eksperte.

Golubevas ieskatā, Baltijas valstis ciešā sadarbībā ar Eiropas Savienību (ES), ir pierādījušas spēju veikt stratēģiskus soļus, lai mazinātu savu ievainojamību pret Krievijas draudiem. Pēc viņas vārdiem, viens no redzamākajiem piemēriem bijusi pārdomāti organizētā un veiksmīgi īstenotā atvienošanās no Krievijas vienotā elektroenerģijas tīkla BRELL, kas samazinājusi atkarību no Krievijas elektroenerģijas.

Eksperte vērš uzmanību, jau pirms pašreizējiem Baltijas un Ziemeļvalstu NATO dalībvalstu kopīgajiem centieniem aizsargāt kritisko infrastruktūru Baltijas jūrā eksperti apgalvoja, ka ir nepieciešama ciešāka sadarbība, lai aizsargātos pret zemūdens hibrīddraudiem. Ņemot vērā neskaidrību par NATO jaunās ASV administrācijas laikā, efektīva reakcija nākotnē ir maz ticama bez lielākas ES sadarbības un investīcijām, vērtē Golubeva.

Viņa atzīmē, ka nepieciešamība pēc vienotas Eiropas reakcijas, lai novērstu hibrīdapdraudējumus, tika atzīta Somijas prezidenta Sauli Nīnisto ziņojumā Eiropas Komisijai, kurā tika apgalvots, ka vismaz 20% no ES budžeta būtu jāiegulda bloka drošības un krīžu sagatavotības uzlabošanai.

Tomēr, kā norāda eksperte, jaunās pieejas ieviešana ir kavējusies, jo politiskās izpratnes attīstība Eiropā ir nevienmērīga. Izpratne par draudiem beidzot ir ne tikai Baltijas un Ziemeļvalstīs, bet arī Polijā un Vācijā, piebilst eksperte. Vienlaikus, kā atzīst daudzi reģiona lēmumu pieņēmēji, zināt par problēmu ir viens, bet rīkoties — pavisam kas cits, norāda Golubeva.

Kā uzskata eksperte, Baltijas valstis var kalpot par piemēru mainīgajā drošības ainavā, veicot drosmīgus soļus, lai aizsargātu enerģētikas infrastruktūru un uzlabotu kiberdrošību, kā arī, veicot pasākumus, lai pasargātu demokrātiskās institūcijas no Krievijas starpniekiem.

«Eiropas drošības arhitektūras noturība pret hibrīddraudiem ir jānodrošina kopīgiem spēkiem, un Baltijas valstis var turpināt rādīt ceļu,» pauž eksperte.