“Atvedam uz slimnīcu, sniedzam palīdzību un nākamajā dienā saņemam izsaukumu uz to pašu adresi”: pusaudži un narkotikas

— Pirmkārt, mēs sapratām, ka esošās ārstniecības iestādes nespēj tikt galā ar tik lielu atkarīgo skaitu, un tas nozīmē, ka ir jāpalielina ārstniecības iestāžu kapacitāte. Otrkārt, ir izgaismojusies vēl viena nopietna problēma – pusaudži vai bērni, kas atrodas atkarību izraisošu vielu reibumā, dažās ārstniecības iestādēs vienkārši netiek uzņemti uzvedības un citu problēmu dēļ,” norāda tiesībsargs Juris Jansons.

Rezultātā visa nasta gulstas uz klīniku “Ģintermuiža” un uz Narkoloģijas un psihiatrijas centru. Taču pat gribot, viņi nespēj uzņemt visus – elementāri trūkst vietu. Tāpēc atliek vērsties vai nu pie ģimenes ārsta, vai pie narkologa privāti. Skaidrs, ka nav visiem tas ir pa kabatai. Rezultātā no apreibinošām vielām atkarīgo bērnu skaits strauji pieaug, un visiem palīdzēt ir vienkārši nereāli.

Lai apzinātu problēmas izplatību, tiesībsargs lūdza Nacionālo veselības dienestu (NVD) atlasīt datus par bērniem ar diagnozēm, kas saistītas ar alkohola, narkotiku un citu psihoaktīvu vielu lietošanu, par pēdējiem trim gadiem. Iegūtie šokējošie dati liecina, ka stacionārajās ārstniecības iestādēs 2021. gadā ārstējās 146 bērni, 2022. gadā – 167, bet 2023. gadā – 204 bērni.

Veselības pakalpojumus ambulatori ar šādām diagnozēm 2021. gadā saņēma 743 bērni, 2022. gadā – 898, bet 2023. gadā –1049 bērni. Tas ir daudz vai maz, lemiet paši.

Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta (NMPD) 2023. gadā kopējais izpildīto izsaukumu skaits narkotiku lietošanas dēļ – 217, no tiem – 141 bērns nogādāts ārstniecības iestādē; alkohola lietošanas dēļ – 1153, no tiem 664 bērni nogādāti ārstniecības iestādē. Kopā gada laikā 805 bērni apreibinošu vielu lietošanas dēļ neatliekamā kārtā nogādāti ārstniecības iestādē veselības stāvokļa novērtēšanai.

NMPD  ir grūtības ar bērnu reibumā nogādāšanu slimnīcās

Pētījums parādīja, ka Slimnieku hospitalizācijas vietu plānā noteiktais ārstniecības iestāžu, kurās stacionē bērnus ar akūtu intoksikāciju, tīklojums valsī nav pietiekams. Pēc NMPD vadītājas Lienes Cipules teiktā, mediķiem ir grūtības ar bērnu reibumā nogādāšanu slimnīcās, jo ārstniecības iestādes cenšas norobežoties no bērniem reibumā, lai gan bērns ir tādā reibuma pakāpē, ka pastāv apdraudējums viņa veselībai.

NMPD vadītāja: “Atkarīgo bērnu skaits ir divkāršojies”

Liene Cipule norāda, ka šī gada sešos mēnešos ātrās palīdzības mediķi ir devušies uz 118 izsaukumiem pie bērniem atkarību izraisošu vielu reibumā:

— Pērn mēs sniedzām palīdzību vairāk nekā divsimt bērniem šādā stāvoklī, kas ir divreiz vairāk nekā 2022. gadā. Jāsaka, ka šobrīd sniegt neatliekamo palīdzību šādiem bērniem kļuvis daudz grūtāk nekā pirms dažiem gadiem: ja agrāk pietika ar vienu vai divām ampulām, tad tagad mums ir vajadzīgas vairāk nekā desmit, lai atgrieztu pusaudzi stāvoklī, kad viņu var vest uz slimnīcu. Ir situācijas, kad šādi bērni tiek paņemti no ielas, kur viņus pamana garāmgājēji. Taču pat šādā neadekvātā stāvoklī daudzi cenšas aizbēgt vai atsakās no hospitalizācijas, kas nākotnē viņiem var radīt nopietnas problēmas.

Mūsu praksē ir bijuši gadījumi, kad mēs paņemam pusaudzi smagā narkotiku reibumā no mājām un nogādājam viņu slimnīcā, bet nākamajā dienā atkal saņemam izsaukumu un atkal redzam viņu, tikai jau vēl smagākā stāvoklī. Un atkal mēs viņu nogādājam slimnīcā. Es uzskatu, ka valstij būtu jāmaina attieksme pret narkomāniem: tagad tiek uzskatīts, ka, ja cilvēks stāv virs bezdibeņa un grasās lēkt lejā, viņš ir jāglābj visiem līdzekļiem, bet, ja viņš lieto atkarību izraisošas vielas, mēs ļaujam viņam pašam izdarīt izvēli. Es uzskatu, ka šī ir principiāli nepareiza pieeja, un tā ir jāmaina.

— Kā tieši tā būtu jāmaina?

— Mums ir jāpalielina valsts finansējums turpmākai rehabilitācijai tiem, kuri jau ir ārstējušies akūtajā stadijā. Nedrīkst aprobežoties tikai ar ārstēšanu, jāpalīdz līdz galam – līdz brīdim, kad cilvēkam izdodas pilnībā uzvarēt atkarību. Mūs uztrauc tas, ka cilvēks, kuru iepriekšējā dienā ar medikamentu palīdzību izdevies atgriezt dzīvē, no rīta atkal izrādās tādā pašā situācijā. Šāds satricinājums organismam nepaiet bez sekām – tas nodara nopietnu kaitējumu veselībai un pat dzīvībai. Un izredzes atgriezties normālā dzīvē šim cilvēkam strauji samazinās. Sintētiskās narkotikas, kuras tagad ir populāras daudzu atkarīgo vidū, ir ārkārtīgi kaitīgas, un atbrīvoties no tām ir daudz grūtāk, jo ne vienmēr ir iespējams uzreiz identificēt šo apreibinošu vielu sastāvu. Tas nozīmē, ka ir nepieciešams daudz ilgāks laiks, lai sniegtu tūlītēju palīdzību.

Ne vienmēr uzzina ģimenes ārsti

— Tajos gadījumos, kad bijis NMPD izsaukums un bērns nav nogādāts slimnīcā, ģimenes ārsti par to uzzina. Taču pašreizējā sistēma nenodrošina iespēju ģimenes ārstiem uzzināt gadījumus, kad bērns atkarību izraisošu vielu reibumā ir nogādāts ārstniecības iestādē. Uzzina tikai tad, ja informē vecāki. Tomēr vairumā gadījumu vecāki nevēlas, lai par bērna reibumā nonākšanu ārstniecības iestādē uzzina citas iestādes un arī ģimenes ārsts.

Informācijas trūkums par bērniem, kuri atkarību izraisošu vielu lietošanas dēļ ir nonākuši ārstniecības iestādē, kavē ģimenes ārstu savlaicīgu iesaistīšanos bērna veselības aprūpē.

Visbiežāk tieši policijas darbinieki, pildot amata pienākumus, pirmie nonāk saskarsmē ar bērnu reibumā. Policijas darbiniekam bērns reibumā jānodod likumiskajam pārstāvim vai jānogādā ārstniecības iestādē.

— Kā tas notiek dzīvē?

— Ja četru stundu laikā nav iespējams nodot bērnu likumiskajam pārstāvim, policija viņu ievieto audžuģimenē, krīzes centrā vai bērnu aprūpes iestādē, bet, ja tas nav iespējams, profilakses iestādē. Bērnu, kurš atrodas sabiedriskā vietā reibuma stāvoklī, nogādāšana policijas iestādē pieļaujama, ja nav iespējams viņam sniegt palīdzību citādā veidā. 2023. gadā Valsts policijas (VP) Profilakses iestādē par alkohola un apreibinošo vielu lietošanu un agresīvu uzvedību nogādāti 42 bērni jeb 35%.

Tiesībsarga birojs šajā sakara ir izdarījis sekojošus secinājumus:

1. Policija saskarē ar bērniem reibumā rīkojas bērnu interesēs un atbilstoši tiesībunormās noteiktajam, cik tas ir iespējams, jo policijas rīcība ir atkarīga no sadarbības iestāžu atsaucības un iesaistes.
2. Problēmas nogādāt bērnus reibumā atbilstošā drošā vietā pastāv Rīgā. Turklāt no Profilakses iestādē nonākušajiem bērniem lielākā daļa ir no Rīgas valstspilsētas pašvaldības.Bērnu aprūpesiestādes, kurās atbilstoši Bērnu tiesību aizsardzības likumā (BTAL) noteiktajam būtu uz policijas rīkojuma pamata jāuzņem bērni, neuzņem bērnus reibumā.
3. Bērnu aprūpes iestādes neizmanto BTAL noteiktās tiesības izolēt bērnu no citiem bērniem, nodrošinot viņa uzraudzību Ministru kabineta noteikumos Nr. 162 noteiktajā kārtībā. Iestādēs nav iekārtotas izolēšanas telpas, jo iestādes uzskata, ka bērna izolēšana neatbilst bērna interesēm. Vienlaikus iestādes pieļauj, ka bērni izguļ reibumu viņiem nepiemērotos apstākļos Profilakses iestādē.

Bērni nesaņem atbilstošu terapiju

Vēl viena nopietna problēma ir tā, ka palīdzēt bērniem un pusaudžiem, kas ir atkarīgi no vielām, pašreizējo likumu ietvaros ir praktiski neiespējami. Neraugoties uz to, ka Latvijā līgumattiecībās ar NVD ir 66 narkologi (valsts apmaksātie narkologa pakalpojumi ir pieejami Rīgā, Jūrmalā un 21 novadā), bērniem nav pieejama visaptveroša ārstēšana, bez kuras nav iespējams pilnībā izveseļoties. Narkologi uzskata, ka svarīgi ir pusaudzi norobežot no iespējas piekļūt atkarību izraisošām vielām. Valstī nav tāda pakalpojuma, kurā bērns pret viņa gribu tiktu norobežots (izolēts) un saņemtu atbilstošu terapiju, medicīnisko un sociālo rehabilitāciju.

Kā norāda Narkoloģijas un psihiatrijas centra narkoloģe Rita Kuzņecova, ārstēšanās un rehabilitācijas laikā ir ārkārtīgi svarīgi atturēties no atkarību izraisošo vielu lietošanas. Taču ne visiem bērniem un pusaudžiem, kuri uzsāk šādu ārstēšanos, ir tuvinieki vai likumiskie pārstāvji, kuriem izdodas viņus pārliecināt atteikties no alkohola un narkotikām ārstēšanās laikā.

— Rezultātā šāda ārstēšanai vairs nespēj nodrošināt vajadzīgo efektu. Narkologs var tikai sniegt ieteikumus, bet tas, cik labi pacients tos izpilda pēc klīnikas pamešanas, ir ārpus ārsta kontroles. Sanāk, ka šādi atkarīgie bērni atkal un atkal nonāk pie narkologa, jo netiek radīti apstākļi, kas ļautu nostiprināt sasniegto rezultātu un pilnībā izveseļoties. Ir ļoti grūti ambulatori palīdzēt visiem pacientiem ar intoksikāciju, jo lielākajai daļai ārstu ir pilns pieraksts, daudzus no šiem bērniem un pusaudžiem mēs pieņemam dzīvās rindas kārtībā. Mēs, narkologi, dažkārt pieņemam šādus bērnus labdarības ietvaros. Sabiedrisko organizāciju pārstāvji viņus paņem uz ielas un atved pie mums. Problēma ir tā, ka pat pēc palīdzības sniegšanas šāds bērns aiziet un atkal sāk lietot, kā rezultātā ir bijusi gadījumi, kad viens un tas pats 13 gadus vecais pusaudzis nonāk pie mums 5-7 reizes nedēļā. Problēma ir tā, ka viņam nav koordinatora, kurš palīdzētu viņam ievērot ārsta ieteikumus un sekotu, ka viņš atkal un atkal nelietotu aizliegtās vielas. Pagaidām redzam, ka visas iestādes sniedz palīdzību un ieteikumus individuāli, bet visaptveroša, sistēmiska palīdzība nav izveidota.

— Kādi ir šie ieteikumi?

— Piemēram, nelietot narkotikas, lasīt materiālus internetā par veidiem, kā tikt galā ar atkarību, apmeklēt psihiatru un narkologu, atrast nodarbošanos, kas var novērst uzmanību no narkotiku lietošanas… Es uzskatu, ka bērnam, kurš jau sesto reizi nonāk pie narkologa slimnīcā vai ambulatori, izpildīt šādus ieteikumus nav pa spēkam.

Savā praksē ārsts vadās pēc Ārstniecības likuma, kura 61. pantā noteikts, ka pacienti, kas cieš no atkarības, ārstējas brīvprātīgi. Gan trūkumi normatīvajos aktos, gan atšķirīgie viedokļi par bērnu ārstēšanu no atkarības kavē vienota risinājuma panākšanu.

Tiesībsargs savā ziņojumā norāda uz 10 būtiskiem trūkumiem likumos, tostarp:

• Normatīvajos aktos nav skaidrojuma terminam “obligāta ārstēšana”. Obligātā ārstēšana nav noteikta veselības aprūpes jomu regulējošos normatīvajos aktos, bet tā ir noteikta ar veselības aprūpes jomu nesaistītos normatīvajos aktos – BTAL un likumā “Par audzinoša rakstura  piespiedu līdzekļu piemērošanu bērniem”, kā arī uz šo likumu pamata izdotajos MK noteikumos Nr. 726.
• Obligātās ārstēšanas regulējums ir pretrunā Ārstniecības likuma 61. pantā noteiktajam, ka atkarības slimnieku ārstēšana notiek labprātīgi.
• Ārstniecības likuma 42. pantā noteiktajām ārsta tiesībām atteikties no turpmākas pacienta ārstēšanas nav noteikts izņēmums attiecībā uz bērniem.

Turklāt Tiesībsarga birojs iesniedza 11 priekšlikumus Labklājības ministrijai un 20 priekšlikumus Veselības ministrijai, tostarp piedāvājot

1. Novērst situāciju, ka valstī nedarbojas bērna tiesību aizsardzībai izveidotais un tiesību normās noteiktais mehānisms bērna obligātai ārstēšanai, un nepieļaut, ka attiecībā uz bērniem, kuriem radušies psihiski vai uzvedības traucējumi apreibinošu vielu lietošanas dēļ, prevalē pacienta līdzdalības princips nevis bērna labāko interešu prioritātes princips.
2. Nodrošināt, lai ģimenes ārsti bez kavēšanās saņem informāciju par bērnu, kurš apreibinošu vielu ietekmē ir nonācis ārstniecības iestādē gan ambulatori, gan stacionārā.
3. Nodrošināt atbilstošu finansējumu narkoloģiskās palīdzības sniegšanai bērniem.