Atsevišķi deputāti izpelnās aizrādījumus par neatbilstošu izteikšanos saistībā ar deportācijām

Debatējot par Imigrācijas likuma grozījumiem saistībā ar valsts valodas zināšanu prasībām Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem, deputāte Viktorija Pleškāne, pieminot deportācijas, reizē norādīja, ka pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā īstenotās politikas dēļ 300 000 cilvēku «paši deportēja sevi» uz citām valstīm.

Pēc politiķes izteikumiem sēdes vadītāja, Saeimas priekšsēdētājas biedre Zanda Kalniņa-Lukaševica (JV) norādīja, ka ir spiesta atgādināt, ka deputātu ētikas kodeksā ir norādīts, ka deputāts balstās uz faktiem, to godīgu interpretāciju un argumentāciju.

Kalniņa-Lukaševica uzsvēra, ka no Saeimas tribīnes nav pieņemama deportāciju nozīmes un apjoma nonicināšana un samazināšana. «Ļaujiet jums atgādināt, ka 1941.gada deportācijās vienā naktī no Latvijas tika izvesti 15 400 cilvēku un 1949.gada deportācijās vienā naktī no Latvijas tika izsūtīti 42 149 cilvēki,» norādīja Saeimas priekšsēdētājas biedre.

Vēl pirms Pleškānes runas partijas «Latvija pirmajā vietā» līderis Ainārs Šlesers saistībā ar grozījumiem par valsts valodas zināšanu prasīšanu cita starpā norādīja, ka Padomju Savienībā ļoti bieži tika izmantots termins «kolektīvā atbildība». «Tātad, ja gadījumā kāds tavā ģimenē kaut ko sliktu ir izdarījis, tad visi ir atbildīgi. Kurus tad sūtīja uz Sibīriju savā laikā? Tos, kuru ģimenē kāds kaut ko bija izdarījis pret padomju varu, pieņemsim. Tātad tā tas ir bijis, vai ne? Protams, ir nevainīgi cilvēki aizsūtīti, bet ideja bija — kolektīvā atbildība,» klāstīja Šlesers.

Šlesers arī pauda, ka ir pagājuši jau vairāk nekā 30 gadi, kopš Latvija ir atguvusi neatkarību, un paaudzes jau sāk nomainīties. Politiķis apgalvoja, ka daudzi pensionāri drīzāk dabūs infarktu, nekā nokārtos valodas eksāmenu, un šie cilvēki neesot apdraudējums Latvijas drošībai.

Uz Šlesera pausto atbildēja deputāte Ināra Mūrniece (NA), paužot, ka likumprojekts ir par drošības jautājumu, nevis par deportācijām un kolektīvo atbildību. Politiķe akcentēja, ka viņas ģimene divreiz ir piedzīvojusi deportācijas. Mūrniece pauda cerību, ka no Saeimas tribīnes vairs būs jāklausās «absurdi un muļķīgi» apgalvojumi par tautas ciešanām un par deportācijām tajā skaitā.

Vēlāk debatēs deputāts Vilis Krištopans (LPV) sacīja, ka 1949.gadā 25.martā viņa vectēvu, vecmammu, māti, tēvu, brāļus salika vagonā un aizveda uz Omskas apgabalu Padomju Savienībā.

Reizē Krištopans norādīja, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas aizbraukuši prom vairāki simti tūkstoši cilvēku, «kuriem daļai noņēma māju vai dzīvokli banka un vēl apkāra ar parādiem». «Vai tā nav tāda pati deportācija? Un jūs, Nacionālā apvienība, bijāt n-tajās valdībās, un jūsu darbības rezultātā vairāki simti tūkstoši ir deportēti tieši tāpat,» akcentēja deputāts.

Krištopans uzsvēra, ka neatbalsta šos grozījumus par valsts valodas zināšanu prasīšanu, jo ir kategoriski pret atriebību kādai daļai, tajā skaitā, vecāka gada gājuma cilvēkiem.

Parlamentārietis Jānis Dombrava (NA), reaģējot uz Pleškānes izteikumiem, pieļāva, ka politiķe plāno sekot bijušās deputāte Glorijas Grevcovas piemēram, iespējams, pārkāpjot Krimināllikuma pantu attiecībā uz genocīda, kara nozieguma noliegšanu, attaisnošanu un trivializēšanu.

«Te arī no Krištopana kunga kaut kas līdzīgs skan. Izbeidziet šīs te lietas darīt! Tā nav vieta Saeimā, kur jūs mēģināsiet trivializēt tos notikumus, kas notika pret latviešu tautu padomju okupācijas un arī nacistiskās Vācijas okupācijas laikā, ar tiem notikumiem, kas ir notikuši Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, kur cilvēki ir pieņēmuši brīvprātīgus lēmumus,» akcentēja Dombrava.

Pleškāne viņam atbildēja, norādot gan to, ka okupācija un deportācijas bija, gan to, ka «jūsu valdības, tieši jūsu lēmumu pieņemšanas dēļ mēs pazaudējām un tiek pazaudēti cilvēki», kuri ekonomikas apstākļu dēļ pameta Latviju.

Deputāts Artūrs Butāns (NA) teica, ka viņam ir kauns par to, kas jādzird no Saeimas tribīnes par deportācijām. Politiķis atzīmēja, ka Migrācijas komisijā esot prezentēti dati, kas parāda, ka tieši vecākā paaudze ir tā, kas «vislabāk, vissekmīgāk, visaktīvāk» nokārto valodas prasības.

Šlesers atkārtotās uzstāšanās laikā aicināja aizdomāties par to, kādu lēmumu Saeima tagad pieņem. Minot piemērus, politiķis skaidroja, ka ar latviešu valodas zināšanām tāpat nevar novērtēt lojalitāti, un aicināja risināt īstas problēmas. Līdzīgi Krištopans vēlāk uzstājās otrreiz, skaidrojot savu nostāju.

Mūrniece savā atbildē izteica nožēlu, ka otrās uzstāšanās reizēs Šlesers un Krištopans nav izmantojuši iespēju atvainoties. «Nesaprotu, kāpēc mums šeit vairāk nekā 30 gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir jānievā pašiem savas tautas traģiskā vēsture. Gribu teikt, ka jūs tiešām iespļāvāt sirdī daudzām ģimenēm šodien,» sacīja Mūrniece.

Kā ziņots, Saeima šodien konceptuāli atbalstīja grozījumus Imigrācijas likumā, ar kuriem valsts valodas zināšanu prasību plānots piemērot vēl papildu dažiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu.