Andrejs Ždans: «Uzņēmējs Latvijā ir slaucama govs, kura nav jābaro un kuru var sist ar koku»

Arī darba vietas mums rada uzņēmēji, nevis valsts. Tāpat algas nemaksā valsts – tās maksā uzņēmēji. Pat ja jūs esat budžeta iestādes darbinieki vai pensionāri un it kā no valsts saņemat algu vai pensiju, tā to maksā no naudas, ko nodokļu veidā iekasē no uzņēmējiem.

Tad kā dzīvo Latvijas uzņēmēji? Vai viņi tiek novērtēti, cienīti, nēsāti uz rokām? Nekā tamlīdzīga!

Uzraudzīt un sodīt

– Varas un sabiedrības attieksme pret uzņēmēju Latvijā nevar nepārsteigt,– uzskata Andrejs Ždans, kurš vada gaļas pārstrādes uzņēmumu Forevers, vienu no trim lielākajiem ražotājiem valstī un vienu no lielākajiem nodokļu maksātājiem Latvijā. – Viss, ko uzņēmējs ražo, tiek uzskatīts par pašsaprotamu. Tas ir tā, it kā viss būtu radies no zila gaisa.

Ja visā pasaulē pret uzņēmēju izturas kā pret svēto govi, tad pie mums uzņēmējs ir slaucama govs, no kā var tikai ņemt, kas nav jābaro un ko dažreiz var pat sist ar koku.

Labi, ja tas attiektos tikai uz vienkāršu cilvēku, kurš pārdzīvojis padomju laikus – tādam asinīs ir proletārieša naids pret buržuāziju. Taču mulsinoša ir amatpersonu reakcija – no demonstratīvas vienaldzības, ja uzņēmējam radušās problēmas, līdz slēptam naidīgumam un demonstratīvai bezkaunībai. Nemaz nerunājot par korupciju, kad ierēdņi savu varu cenšas monetizēt, izvirzot birokrātiskus šķēršļus.

– Kādus šķēršļus jūs domājat? Augsti nodokļi? Naudas sodi?

– Ne tikai tas, bet, runājot par naudas sodiem, – tie Latvijā ir pašmērķis. Tos izmanto, lai godīgi vai negodīgi savāktu pēc iespējas vairāk naudas. Būtībā tas ir slēpts nodokļu slogs. Galu galā, lai uzturētu kārtību, nav nekavējoties jāpiemēro soda līdzekļi. Jebkura soda mērķis ir nodrošināt, lai pārkāpums neatkārtotos. Latvijā naudas sodiem ir pavisam cits mērķis – sodīt naudas izteiksmē, jo tas ir vienkāršākais veids, kā tikt pie naudas. Rezultātā valstī tiek radīta toksiska vide, kurā ir ļoti nekomfortabli dzīvot.

Tagad par nodokļiem. Mēs tiešām par tiem maksājam pārāk daudz, bieži vien daudz vairāk nekā valstīs ar augstāku dzīves līmeni. Piemēram, visu uzņēmuma Forevers nomaksāto nodokļu kopsumma mēnesī ir 1,1–1,3 miljoni eiro robežās, proti, 13–15,5 miljonu eiro gadā. Bet runa pat nav par nodokļu atskaitījumu summu…

– Par ko tad?

– Lieta tā, ko jūs par saviem nodokļiem saņemat. Latvijā samaksāto nodokļu attiecība pret to, ko saņemam pretī kvalitatīvas izglītības, medicīnas, drošības, pilsētu infrastruktūras u.c. veidā, nepavisam nav par labu nodokļu maksātājiem. Medicīna faktiski ir kļuvusi par maksas medicīnu. Par pensiju lielumu labāk ir nerunāt. Izglītības kvalitāte neatbilst mūsdienu vajadzībām. Pilsētas infrastruktūra liek daudz ko vēlēties.

Valsts primārais uzdevums taču ir preču ražošana sabiedrības labā. Gribētos pajautāt: kādu labumu valsts rada ar mūsu naudu? Kāpēc tā atļaujas tā necienīt tos, kas maksā nodokļus?

Murgs Granīta ielā

– Vai jums ir konkrēti piemēri par šādu klaju necieņu pret uzņēmējiem, kad viņi, lai arī regulāri maksā nodokļus, neko nesaņem?

– Rīgā šāds piemērs ir Granīta iela, kur bez Forevers atrodas vēl vairāki uzņēmumi. Nav ne gājēju pāreju, ne apgaismojuma, ne ietvju. Tāda sajūta, ka šī iela atrodas nevis Eiropas galvaspilsētā, bet kaut kur nomaļā pamestā lauku sētā.

Vai nav dīvaini, ka, nodokļos saņemot vairākus miljardus eiro, to gadu laikā, kopš pastāv šie uzņēmumi, valsts nespēj atvēlēt 0,02–0,03% no saņemtās naudas, lai nodrošinātu vismaz pamatnosacījumus.

Esam daudzkārt sazinājušies ar Rīgas domi. No mūsu kolektīvajām petīcijām jau var izveidot kopoto darbu sējumus. Pie mums ir nākuši, skatījušies, mājuši ar galvu, piekrituši, bet… nekas nav mainījies! Mūsu darbiniekiem joprojām ir jāiet pa ceļa malu tumsā un jāriskē ar dzīvību, šķērsojot noslogotu ceļu bez gājēju pārejas. Tiesa, nesen Granīta ielā pēkšņi tika iestādīti koki. Teritorija nu it kā ir labiekārtota.

– Ja ielā nav apgaismojuma, ietvju un pāreju, tas izskatās kā ņirgāšanās par jūsu ilggadīgajiem lūgumiem…

– Tieši tā! Mēs tā arī nesaprotam, kas tas bija. Interesantākais tas, ka, pabraucot pa Granīta ielu mazliet uz priekšu – līdz vietai, kur beidzas Rīga –, sākas pavisam cita dzīve. Ar normāliem ceļiem, apgaismojumu, ietvēm. Varbūt tāpēc, ka tā ir cita pašvaldība un tur strādā citi cilvēki, kuriem ir cita attieksme pret uzņēmēju?

Aci ar aci pret uzņēmēju

– Kādai, jūsuprāt, no varas puses būtu jābūt attieksmei pret uzņēmēju?

– Uzņēmēji ir pelnījuši cieņu. Vismaz par to, ka ar viņu palīdzību valsts kļūst bagātāka, ka parādās jaunas tehnoloģijas, kas ļauj veikt darbu ātrāk un kvalitatīvāk, ka attīstās dažādas nozares. Pieaug darba vietu skaits, līdz ar to valstī mazinās bezdarbs.

Attīstītajās valstīs uzņēmēja tēls ir pacelts atbilstošā līmenī. Par to tiek uzņemtas filmas, rakstītas grāmatas… Kļūt par uzņēmēju ir amerikāņu sapnis. Jo Amerikā uzņēmējs ir ikona. Viņam tiek radīti apstākļi, ar viņu rēķinās, ar viņu lepojas.

Taču diez vai Latvijas iedzīvotāji sapņo kļūt par uzņēmējiem. Mūsu uzņēmēji atrodas neizdevīgā situācijā: kļūt par uzņēmēju Latvijā ir ārkārtīgi sarežģīti. Uzņēmējdarbība mūsu valstī rada vienas vienīgas galvassāpes, tas ir smags darbs, un nav nekādas cieņas. Līdz ar to uzņēmēju rindas no gada gadā kļūst retākas. Es bieži domāju: kas nāks mūsu vietā, kad mana paaudze aizies? Ārvalstu kompānijas?

– Kādi valdības soļi varētu glābt situāciju valstī? Vai arī ir par vēlu?

– Nē, pagaidām situāciju vēl var labot. Lai to izdarītu, iestādēm ir jākontaktējas ar uzņēmējiem. Valstī ir jārada pievilcīgs investīciju klimats. Proti, zema korupcija, finansējuma pieejamība, adekvāts nodokļu slogs, prognozējama likumdošana.

Valdībai būtu jāstimulē ilgtermiņa investīcijas Latvijā. Tas ir vienīgais veids, kā saglabāt un palielināt nodokļu bāzi, tādējādi nodrošinot cilvēkiem darbu un pienācīgu dzīves līmeni. Vienlaikus plānošanai jābūt ilgtermiņa – ne mazāk kā 15–20 gadus uz priekšu. Tam vajadzētu būt ilgtermiņa projektam, kas aptver gadu desmitus. Diemžēl patlaban mūsu politiķi dod priekšroku dzīvot vienai dienai, jo tālāk par savu vēlēšanu termiņu viņi neredz. Līdz ar to tiek pieņemti šābrīža likumi, kas biznesam ir nepieņemami, jo bizness tā nedzīvo.

Uzņēmēji no valdības sagaida profesionālus lēmumus, kas nodrošinātu ilgtermiņa uzņēmējdarbības izaugsmi valstī un kā rezultātā palielinātos visu Latvijas iedzīvotāju labklājība.

Jeļena SMEHOVA