Alvis Hermanis: Kā atgriezt enerģiju Latvijai?

Sāksim ar patiesu stāstu, kas ilustrē problēmu.

Kāds LV bijušais deputāts aizgāja no politikas un meklēja darbu. Kas nebija viegli. Kaut arī viņš bija pabijis divu ministriju vadītāja amatā un viskautkur. Visbeidzot darbu atrada kādā privātā turklāt starptautiskā biznesa kompānijā. Taču diezgan ātri īpašnieki (viens no kuriem man šo stāstu arī izstāstīja) noskaidroja, ka cilvēks māk labi runāt, taču izmantot viņu var vienīgi, tā saucamajai, durvju atvēršanai, — pateicoties viņa plašajam paziņu lokam ierēdniecībā. Taču, kad jārunā lietas un jāpieņem lēmumi, pie galda sēdēt viņu nekad neaicināja. Vienkārši neaicināja un viss. Nebija jēgas.

Tāds, diezgan tipisks stāsts. Latvijas politiķi, — gan deputāti, gan ministri, kā man stāsta insaideri, vispār ļoti baidās izkrist no politikas aprites. Vienkārša iemesla dēļ — ļoti grūti atrast darbu pēc tam.

Izskatās, ka LV problēma Nr1 ir tāda, ka esam netīšām uzradījuši tādu atlases sistēmu, kuras rezultātā lēmumu pieņemšanas pozīcijās nonāk īpaši selekcionēti cilvēki, kuri ir vismazāk tam atbilstoši un kuriem Dievs nav devis prasmes pieņemt pareizos lēmumus.

Tāpēc atgriežos pie sava gadu vecā priekšlikuma, kā nomainīt šo kļūdaino selekcijas sistēmu un radīt citu — labāku. Tādu, kurā tiktu tomēr izvēlēti maksimāli atbilstošākie cilvēki un no kuriem mēs varētu sagaidīt maksimāli kvalitatīvākos lēmumus. Un personīgu atbildību, cita starpā.

Tātad, es atgriežos pie sava priekšlikuma — uz nākamajām vēlēšanām radīt jaunu partiju, kuras mērķis ir tikai viens — nomainīt Saeimas vēlēšanu likumu:

“LATVIJAS REPUBLIKAS SAEIMAS VĒLĒŠANĀS TURPMĀK PIEDALĀS NEVIS PARTIJAS, BET TIKAI INDIVIDUĀLI PILSOŅI.”

Tiklīdz likums nomainīts, rīko jaunas vēlēšanas.

Tas nenozīmē, ka partijas tiktu aizliegtas. Uz veselību! Taču katrs vēlēšanu apgabals parlamentam izvirza konkrētu cilvēku, bet nevis partiju. Un arī atbildība tiek prasīta nevis no kaut kādām anonīmām partijām, bet no konkrēta deputāta (starp citu, LV Satversmē sadaļā par Saeimu vārds “partija” pat nav minēts).

Stāsta, ka pirmskara Latvijā Saeimas deputātiem Kārtības rullī nebija nekādu profesionālu un citu ierobežojumu.

Tur sēdēja viscienījamākie sabiedrības pārstāvji , turklāt sēdes notika pēc 7 vakarā, lai viņi varētu savienot to ar savu pamatnodarbošanos. Mūsdienu ierobežojumus izdomāja mūslaiku nespējnieki, lai izvairītos no sāpīgās konkurences ar valstsvīriem un valstssievām — personībām, kuri sevi apliecinājuši jau citās jomās. Un šeit labs piemērs ir arī 1990.gada Augstākās padomes parlamenta sastāvs, kas pieņēma Neatkarības deklarāciju. Tās sastāvs bija sabiedrības zieds, un ievēlēts tas tika ne jau pēc partiju piederības.

Nav noslēpums, ka mūslaiku LV partijās lēmumus pieņem max 5-6 cilvēku grupiņas (nevis partijas biedri), kuri tad no sava vidus paši izraugās prezidentu, kurš, savukārt, izvēlās valdību. Tā viņi paši sevi atražo un iepriecina bezgalīgi. Viņu apmaksātie mediji to visu atbalsta. Un tas viss, kā redzam, paliek arvien bezcerīgāk.

Jo valsts lēnām iet uz beigām, gan demogrāfiski, gan ekonomiski, gan idejiski.

Un pašrezējai kārtībai ar demokrātiju jau sen vairs nav nekāda sakara.

Tātad. Aicinu sabiedrību apspriest vienreiz lietojamas partijas dibināšanu, kuras vēstījums ir: “Pret visām partijām! Un par personīgo atbildību!”

Pēdējais brīdis reģistrēt šādu partiju būtu 2025.gada septembrī. Tā kā ir laiks vēl saprast, vai šim vispār ir atbalsts sabiedrībā, — jo tikai tad tam būs jēga. Tas savā ziņā būs referendums par partiju atbildību, par to, kas sadarīts.

Manuprāt, šis ir vienīgais veids kā beidzot atgriezt enerģiju Latvijai un iesaistīt tajā katru!

PS. Protams, būs jautājumi, ko šāda partija iesāks, ja to ievēlēs, bet negūs vairākumu? Gan jau arī to varētu visi kopā izdomāt. Arī nosaukumu varam apspriest.

PSS. Šo vēstuli esmu spiests publicēt šeit soctīklos, jo valsts (lasi — partiju) finansētie mediji tādu iespēju man nedod.

Alvis Hermanis.