“Visas sulas izspiedīs un izmetīs”: kāpēc Latvijā “nav kam strādāt”?

Nav kam strādāt

Runas par to, ka uzņēmējiem kļūst arvien grūtāk atrast labus darbiniekus, klīst jau gadiem ilgi. Situācija neuzlabojās arī tad, kad Latvijā sāka iebraukt ukraiņu bēgļi, par kuru nodarbinātību darba devējiem pienākas nodokļu atvieglojumi. Transporta uzņēmumi pieņem darbā autovadītājus no Uzbekistānas, kur ir organizēta vērienīga reklāmas kampaņa, aicinot viņus strādāt Latvijā.

Problēmu saasina demogrāfiskā bedre, kā arī darbspējīgo iedzīvotāju došanās strādāt uz Rietumiem. Labklājības ministrs Uldis Augulis intervijā aģentūrai LETA sacīja, ka to jauniešu vecumā no 15 līdz 25 gadiem, kuri ne mācās, ne strādā, īpatsvars ir pārāk liels.

Pēc ministra teiktā, ir jāsaprot, cik no viņiem ir ārpus Latvijas, cik strādā nelegāli un cik nestrādā un nemācās. Saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem aptuveni 30 000 jauniešu vecumā no 15 līdz 29 gadiem ne strādā, ne mācās.

Tajā pašā laikā, pēc Nodarbinātības valsts dienesta datiem, 2024. gada augustā bija 64 900 bezdarbnieku (25 400 sieviešu un 39 500 vīriešu). Salīdzinājumā ar 2023. gada augustu bezdarbnieku skaits ir palielinājies par 3400. Taču šajā kategorijā ietilpst tie, kuri ir reģistrējušies darba biržā un saņem vai ir saņēmuši pabalstus.

Tomēr ir arī tādi, kas oficiāli nekur Latvijā nav nodarbināti. Un šādu cilvēku ir desmitiem tūkstošu. Protams, tās ir viņu tiesības, jo tikai PSRS liekēdība tika uzskatīta par noziegumu. Taču nodokļu iestādes rūpīgi seko tiem, kas nestrādā, turot viņus aizdomās par nelegālu nodarbinātību.

Nevēlas strādāt

Tajā pašā laikā uzņēmēji apgalvo, ka visi, kas gribēja atrast darbu, to jau ir izdarījuši, un valstī ir izaugusi vesela paaudze bezdarbnieku, kas spītīgi atsakās strādāt. Piemēram, apģērbu fabrikas Nemo īpašniece Inga Zemdega-Grāpe stāsta, ka cilvēki labprātāk izvēlas dzīvot no sociālajiem pabalstiem.

Savukārt valsts noteiktais garantētais minimālais ienākums no 2024. gada 1. janvāra ir 137 eiro mēnesī vienam cilvēkam plus 96 eiro mēnesī katram ģimenes loceklim. Ja jūsu vidējie ienākumi pēdējo trīs mēnešu laikā nepārsniedz šo summu, varat vērsties savā pašvaldībā un pieprasīt pabalstu.

Iespējams, ir cilvēku kategorija, kas spēj iztikt ar šo naudu, bet tam ir nepieciešama atbilstoša domāšana. Turklāt darba devēji apliecina, ka būtu ar mieru maksāt saviem darbiniekiem pieklājīgu algu, saņemot pretī pienācīgu atdevi. Kādu?

Tūkstošiem lielas algas

Darba devēji ļoti nelabprāt publicē mēnešalgu apmēru, kas ir svarīgākais rādītājs jebkuram darba meklētājam. Piemēram, privātajā portālā ss.com parasti tiek norādīts, ka alga nav mazāka par valstī noteikto minimālo algu pirms nodokļu nomaksas (no 2024. gada 1. janvāra tā ir 700 eiro mēnesī). Savukārt vakancēm, kas publicētas Nodarbinātības valsts dienesta interneta portālā, ir norādītas algas pirms nodokļu nomaksas.

Tādējādi ir 32 vakances ar algu no 5000 eiro mēnesī un vairāk. Piemēram, Latvijas Bankas pamatdarbības struktūrvienības vadītājs ar atalgojumu 5400 eiro bruto mēnesī, Saeimas administrācijas direktors ar 5500 eiro mēnesī, kā arī SIA “Rīgas nami” valdes priekšsēdētājs ar atalgojumu 7 150 eiro mēnesī. Bet vislielāko algu – 12 000 eiro mēnesī – ir gatavi maksāt tirdzniecības vadītājam kādā privātā uzņēmumā.

Tomēr nav pārliecības, ka jūs pieņems pat par pārdevēju lielveikalā.

Lūk, piemērs no autora personīgās pieredzes. Pirms kāda laika mani ieinteresēja redaktora amats kādā no plašsaziņas līdzekļiem. Sludinājums par vakanci ar labu atalgojumu “karājās” privāto sludinājumu portālā gandrīz gadu.

Zinoši cilvēki pieļāva, ka sludinājums bija ievietots tieši tā, kā to prasa Latvijas likumdošana. Pieņemot darbā ārzemju speciālistus, tie pirmām kārtam ir jāmeklē Latvijas tirgū. Taču pretendenti var sūtīt savu CV, cik vien vēlas, viņiem vienalga nekas nespīd, jo izdevniecības īpašniekiem jau ir savi kandidāti.

Šāda prakse Latvijā ir plaši izplatīta. Par to portālā sudzibas.lv raksta autors ar segvārdu Hgm. “Pusgadu aktīvi meklēju darbu un nevaru saprast, kas tagad notiek darba tirgū. Darba devēji visur medijos sūdzas, ka nevar atrast darbiniekus. Es meklēju darbu savā specialitātē, man ir pieredze, izglītība, latviešu valodas zināšanas augstākajā līmenī. Vakanču ir daudz. Darba intervijā viņi saka: “Mums nav ko jums piedāvāt”. Kāpēc tad viņi mani aicina uz interviju? Dažreiz viņi uzaicina strādāt uz pārbaudes dienu un pēc tam saka, ka jau ir atrasts cits kandidāts. Taču nez kādēļ pēc nedēļas viņu vakance atkal parādās internetā, tad pēc mēneša, pēc diviem mēnešiem un tā bezgalīgi. Var piedāvāt noformēties oficiāli. Viss tiek noformēts, līgums tiek parakstīts, pēc dažām dienām – pirmā darba diena. Pēc pāris dienām — zvans: “Atvainojiet, mēs atradām kādu citu.” Pēc pāris dienām – zvans: “Atvainojiet, mēs atradām kādu citu.” “Kā ir ar līgumu?” — “Nekas, mēs to atcelsim.” Un pēc dažām dienām atkal visur parādās viņu vakance. Man tas šķiet nesaprotami: kur ir loģika? Te taču jābūt kaut kādai loģikai, vai ne? Tas viss izskatās absurdi.”

Cits komentētājs pauž savu viedokli par to, kas notiek valsts struktūrās: “Bez pazīšanās vai radniecības saitēm tur iekārtoties nevar. Vakances tiek izsludinātas tikai tāpēc, lai nepārkāptu likumu, it kā tiek rīkots konkurss. Viņi apzināti izvirza virkni apšaubāmu prasību, un pēc tam pat neņem vērā CV. Arī skolās un bērnudārzos strādā vieni vienīgi radinieki, draugi, draugu radinieki. Viņi tur ir iekārtoti par strādniekiem, aprūpētājiem, apkopējiem, garderobistiem, sargiem, daudzi no viņiem jau ir pensijā un turpina strādāt.”

Izspiež visas sulas un izmet

Ļoti bieži sludinājumu portālos ir atrodamas vienas un tās pašas vakances. Lieta tāda, ka Latvijā darba devēju vidū tiek praktizēta populāra krāpšanas shēma. Cilvēks tiek pieņemts darbā ar tā saukto pārbaudes laiku. Viņam tiek pateikts, ka pirmos trīs mēnešus viņš saņems minimālo algu, savukārt beidzoties pārbaudes laikam, alga tiks dubultota.

Viss ir pilnīgi likumīgi, šāda iespēja darba devējiem ir noteikta Darba likumā. Cilvēks cenšas strādāt maksimāli efektīvi. Bet termiņa beigās viņu atlaiž, sakot, ka viņš nav piemērots. Un tad tiek meklēts jauns darbinieks.

Bet, pat ja ar pretendentu tiek noslēgts beztermiņa darba līgums, viņš tiek maksimāli ekspluatēts. Lūk, atsauksme portālā sudzibas.lv par darbu kādā kokapstrādes uzņēmumā: “Jāstrādā septiņas ar pusi stundas maiņā ar trim pārtraukumiem koka putekļos, no kuriem mājās tek brūni puņķi, un cehā ir tāds troksnis, ka pat austiņas nepalīdz. Ja darba laiks no 7.00 līdz 15.00, tad jāstrādā ir arī sestdienās. Starp citu, mēs nodarbojamies ar kokapstrādi: mugura slapja, cehā ir caurvējš, ar rokām jāstaipa smagi ratiņi ar izstrādājumiem. Sievietes arī tos staipa. Par 176 stundām mēnesī mums maksā 600-700 eiro. Manai kaimiņienei nācās aiziet no darba, jo viņai bija alerģija uz putekļiem. Vairāki cilvēki ir guvuši savainojumus: viens nozāģēja pirksts, otrs ieurba rokā….. Es nerunāju par skabargām. Cilvēki iet prom no darba – reti kurš iztur ilgāk par pusotru gadu.”

Aleksandrs FEDOTOVS