Viņš runāja krieviski: kā vārdā ir nosaukts Rīgas Krievu teātris

Mihails Čehovs ir slavenā krievu rakstnieka Antona Čehova brāļadēls. Rietumos, ASV, viņa vārds ir pazīstams ne mazāk kā lugu “Ķiršu dārzs” un “Tēvocis Vaņa” autora vārds.

Mihails Čehovs bija izcils aktieris un vēl izcilāks pedagogs. Viņš pamatoti tiek uzskatīts par vienu no Holivudas aktieru skolas dibinātājiem – viņa audzēkņi bijuši Odrija Hepberna, Marlons Brando, Merilina Monro, Gregorijs Peks, Klints Īstvuds, Juls Briners un daudzas citas kino zvaigznes. Pēc kara Mihails Čehovs bija pirmais Krievijas pārstāvis, kuru Amerikas Kinoakadēmija nominēja Oskara balvai.

Savu pirmo aktiermākslas skolu Čehovs nodibināja, ierodoties Rīgā 1930. gadā. Šeit viņš nodzīvoja divus laimīgus gadus…

Mihails Čehovs ir dzimis 1891. gadā Sanktpēterburgā. Kad zēns mācījās ģimnāzijā, viņa tēvocis Antons Čehovs pieminēja zēna apdāvinātību kādā vēstulē: «Es domāju, ka viņš būs talantīgs cilvēks.»

1907. gadā M.Čehovs iestājās A.Suvorina Teātra literārās un mākslinieciskās biedrības drāmas skolā un drīz vien sāka veiksmīgi uzstāties skolas izrādēs. Par viņa rezultātiem Mākslas skolas padome secināja: «Ar lielu iedzimto spēju sasniedzis ļoti lielus panākumus komiskās un rakstura lomās.»

1912. gadā pēc skolas beigšanas viņš satika slaveno Konstantīnu Staņislavski. Stāsta, ka maestro piekritis noklausīties puisi tikai aiz cieņas, jo vārdu par Mihailu bija aizlikusi Olga Knipere-Čehova: jaunieša vājais augums raisījis tikai žēlumu. Pēc noklausīšanās Staņislavskis atzinies Vladimiram Ņemirovičam-Dančenko, ka Antona Čehova brāļadēls esot ģēnijs.

1912. gada 16. jūnijā Mihails Čehovs tika uzņemts slavenā Maskavas Dailes teātra trupā. Līdztekus darbam teātrī viņš mēģināja savus spēkus arī kino. Filmā “Romanovu nama valdīšanas trīssimtgade”, kas iznāca 1913. gadā, Čehovs iejutās Mihaila Romanova lomā.

1914. gada viņš slepeni apprecējās ar Olgas Kniperes-Čehovas brāļameitu Olgu Kniperi, kura vēlāk Vācijā kļuva par pazīstamu aktrisi vienu no Ādolfa Hitlera favorītēm. Tomēr jaunākie arhīvi liecina, ka viņa strādājusi padomju izlūkdienestā. Par to liecina arī fakts, ka pēc kara beigām padomju varas iestādes aktrisi nebija represējušas …

Tomēr atgriezīsimies pie Mihaila. Pēc revolūcijas Čehovs turpināja strādāt teātrī, bet 1918. gadā savu aktiermākslas studiju. Vēlāk viņš vadīja Maskavas Dailes teātra studiju. Viņu ļoti novērtēja padomju izglītības tautas komisārs Anatolijs Lunačarskis, kurš bija liels teātra cienītājs.

Kopā ar trupu Čehovs ne reizi vien devās ārzemju viesizrādēs. Vienā no šādiem braucieniem – 1928. gadā – viņš nolēma neatgriezties. Spriežot pēc viņa vēstulēm, spert šo soli viņu pamudināja nebūt ne attieksme pret padomju sistēmu, bet gan šķelšanās teātrī: daži aktieri vēlējās redzēt režisora amatā viņa kolēģi.

Ārzemēs Čehovs uzsāka sarunas ar Rīgas Krievu drāmas teātri. Latviešu aktieru arodbiedrība nosūtīja viņam oficiālu uzaicinājumu, un 1932. gada 28. februārī Mihails Čehovs ieradās Rīgā.

Mihailam šis bija ļoti ražīgs laiks. Viņš pats gan spēlēja, gan iestudēja izrādes, turklāt ne tikai uz krievu teātra skatuves, bet arī Nacionālajā teātrī. Viņš iestudēja “Hamletu”, “Revidentu”, “Divpadsmito nakti”, “Stepančikova ciemu”… Līdztekus Čehovs vadīja arī teātra skolas – Rīgā un Kauņā, uz kurieni viņu uzaicināja bijušais kolēģis no Maskavas Dailes teātra Andrejs Žilinskis.

Neskatoties uz to, ka Čehovs Latvijas galvaspilsētā pavadīja divus gadus, par viņa Rīgas dzīves posmu nav daudz zināms.

Viņš īrēja dzīvokli Merķeļa ielā, no kura logiem pavērās skats uz katedrāli. Vienu vasaras sezonu Čehovs pavadīja pie jūras – viņš īrēja vasarnīcu Vaivaros, kāpās. Māja, kurā savulaik noritēja “Dona Kihota” mēģinājumi, joprojām ir saglabājusies.

Tatjana Vlasova, ilggadēja Teātra muzeja darbiniece, ir viena no tām, kas redzējusi Mihailu Čehovu uz Rīgas teātra skatuves. Viņa atminas kādu amizantu epizodi.

Izrādē “Hamlets”, ko Čehovs iestudēja uz Nacionālā teātra skatuves, viņam bija jāspēlē Dānijas princis, lai gan viņš uzskatīja, ka šī loma viņam absolūti nepiestāv. Taču viņš bija spiests spēlēt, jo citu kandidātu nebija.

Pēc Tatjanas Vlasovas vārdiem, Čehovs uzlādēja zāli ar savu enerģiju. Nacionālā teātra aktieris un režisors Alfrēds Jaunušans pusaudža gados noskatījies “Hamletu” ar Mihailu Čehovu galvenajā lomā, izgājis no teātra un nav sapratis, kur atrodas. Viņš klīdis pa Rīgu līdz vēlai naktij un sapratis, ka vēlas kļūt par aktieri. Lūk, kāds spēks piemīt īstai mākslai…

Latvijas Nacionālā rakstniecības un mūzikas muzeja fondos līdzās fotogrāfijām no izrādēm, atmiņām, kritikas rakstiem glabājas četras biezas mapes ar lekciju ierakstiem, kuras Čehovs lasīja Rīgas Teātra skolā.

Lūk, fragments no ievadlekcijas, ko viņš nolasīja 1932. gada oktobrī: “Iedomāsimies, ka cilvēks redz sapni, pēc kura viņš pamostas ar prieka, bijības sajūtu. Redzēt sapni ir viena lieta, bet saprast to, atšķetināt to, ir cits uzdevums. Redzēt sapni ir mūsu aktierdarbība. Un, pateicoties tam, ka es jau gadiem ilgi strādāju pie mūsu mākslas, mēs centīsimies atminēt šo sapni, ko sauc “BŪT AKTIERIM”…”

Rīga bija teatrāla pilsēta, un Čehovu šeit novērtēja. Un neviens nepievērsa uzmanību tam, ka gan mēģinājumos, gan izrādēs uz Nacionālā teātra skatuves viņš runāja krieviski, bet visi pārējie aktieri – latviski.

Pēc Kārļa Ulmaņa īstenotā valsts apvērsuma 1934. gadā pedagogs bija spiests pamest Latviju.

Vispirms viņš devas uz Angliju, kur organizēja savu teātra studiju. Kad Eiropā sāka virmot kara noskaņas, Čehovs kopā ar lielāko daļu no studijas aktieriem pārcēlās uz ASV. Tur viņš spēlēja filmās, vadīja aktieru kursus, strādāja pie biogrāfiskām grāmatām par Konstantīnu Staņislavski un Vladimiru Ņemiroviču-Dančenko.

Mihails Čehovs nomira Beverlihillzā (Kalifornijā) 1955. gada 30. septembrī; urna ar viņa pelniem apbedīta kapsētā Holivudā.

Iļja Dimenšteins

Arhīva foto