Viņi izspieda naudu no pasažieriem: kā OBHSS 70. gados ķēra blēdīgos taksometru vadītājus

Pasažieru sūdzības

Tajā laikā Rīgā oficiāli taksometru pakalpojumus sniedza tikai viens valsts uzņēmums — Rīgas Taksometru parks. Tajā strādāja aptuveni trīsarpus tūkstoši darbinieku. Tolaik strādāt par taksistu bija ļoti prestiži. Un lūk, kāpēc. Par to vēstulē laikraksta redakcijai stāsta G. Gailītis:

“Es nerunāšu par visām taksometru problēmām. Taču gribu pateikt par to, kas tieši attiecas uz mums visiem, — par dzeramnaudu. Parasti es neņemu atlikumu. Skaitītājs rāda 70-80 kapeikas, es dodu rubli un izkāpju no mašīnas. Es to atstāju ne tikai tāpēc, ka esmu pieradis tā darīt jau kopš bērnības, bet visbiežāk tāpēc, ka šoferis skaidri parāda, ka viņam šīs 20-30 kapeikas ir simtreiz vajadzīgākas nekā man. Tiesa, reiz sarunā ar kādu taksistu uzzināju, ka viņš katru mēnesi mājās atnes simts rubļus algā un simt divdesmit rubļus dzeramnaudā. Bet es taču neiešu viņam teikt, ka pats pelnu vien simts rubļu mēnesī. Ja tev patīk braukt, tev jāprotas par to maksāt — tā, šķiet, domā taksometru vadītāji.

Īsāk sakot, es vienmēr esmu devis dzeramnaudu un turpināšu to darīt – šī tradīcija ir ļoti spēcīga. Taču zīmīgi, ka “vecās skolas” pārstāvji ņem dzeramnaudu citādāk nekā jaunie — mierīgi, bez emocijām. Interesanti vērot jauniešu uzvedību, kuri ne tikai ņem dzeramnaudu, bet gluži vai pieprasa to, uzstājīgi un nekaunīgi. Es viņus vienkārši nesaprotu. Vai nu viņiem pilnīgi trūkst pašcieņas, vai arī viņi domā, ka izdot atlikumu gluži vienkārši nav pieņemts.

Lielā pulcēšanās

Reidā piedalījās vairāk nekā 60 cilvēku. Uzdevums bija vienkāršs – sadaloties pa pāriem vai pa trim, mums vajadzēja doties uz restorānu “Ruse”. Šī reiz ļoti populārā vieta atradās Ķengaragā. Tur mums vajadzēja paņemt taksometru un doties uz centru.

Provocēt šoferus bija stingri aizliegts. Lai kādu summu viņš nenosauktu, bija jāpiekrīt. Jāmaksā bija precīzi pēc skaitītāja. Un, ja radās kādas domstarpības, šoferi tika aicināti uz tuvāko milicijas iecirkni uzrakstīt paskaidrojumu, ko pēc tam salīdzināja ar tādiem pašiem paskaidrojumiem, ko sniedza pasažieru lomā iejutušies kārtības sargi.

No visiem 13 aizturētajiem šoferiem Oļegs Jelohovskis bija vienīgais, kurš nogādāja pasažierus norādītajā vietā un paņēma no viņiem 1,28 rubļus precīzi pēc skaitītāja.

Kāpēc tika izvēlēts restorāna “Ruse” rajons? Pie izbrauktuves no taksometru parka karājās sadzeltējis plakāts, uz kura bija skaidri un gaiši rakstīts: “Taksometriem gaidīt pasažierus pie restorāna “Ruse” stingri aizliegts”.

Tādējādi tika pārkāpti Rīgas taksometru izmantošanas noteikumi, kur viens no punktiem paredzēja, ka “novietot taksometrus pasažieru uzņemšanai neatļautās vietās stingri aizliegts”. Taču šoferi visus šos aizliegumus ignorēja. Parasti pie restorāna “Ruse” bija stāvēja kādas 10-20 automašīnas. To īpašnieki tērzēja un smēķēja, nevērīgi aplūkojot mīņājošos pasažierus.

— Uz kurieni? – pie mums vērsās brašs puisis džinsa kostīmā un jūrnieku kreklā.

— Uz centru.

— Par puslitru (degvīna pudele tajos laikos maksāja 3 rubļus), — viņš mierīgi atbildēja un, redzēdams, ka mēs domājam, nekavējoties novērsās no mums, meklējot citus pasažierus. Viņš bija mierīgs, tāpat kā viņa kolēģi. Divos naktī transports nekursēja, tāpēc viņi diktēja, tā teikt, cenu politiku.

Tā bija vienkārša līdz pat primitīvismam. Par braucienu līdz P. Stučkas (Tērbatas) un Tallinas ielas stūrim šoferis I. Ševčenko no pasažiera paprasīja 3 rubļus. A. Zilgalvis par aizvešanu uz Zentenes ielu gribēja 5 rubļus. Savukārt I. Skorinko par braucienu uz Imantu-4 paprasīja 10 rubļus ar vārdiem: “Man ir četri bērni, un es nevaru viņus pabarot no skaitītāja.”

Tiesa, vēlāk izrādījās, ka viņam ir tikai divi bērni, un vispār I. Skorinko pilnībā noliedza savus vārdus, apgalvojot, ka kārtības sargi vienkārši viņu izprovocējuši, gandrīz vai ar varu iegrūžot viņam rokās desmitnieku.

Atklāti sakot, visiem aizturētajiem bija vienalga, ka viņi pārkāpj vairākus noteikumu punktus, kuros teikts, ka…… nu, mēs visi ļoti labi zinām brauciena apmaksas noteikumus. Taču papildus tiem noteikumos ir arī teikts, ka šoferim ir aizliegts “noteikt vai iekasēt no pasažieriem pārmērīgi augstu braukšanas maksu, veikt pasažieru atlasi, pēc savas iniciatīvas uzņemt papildu pasažierus” un tā tālāk.

Tagad kļūst skaidrs, kāpēc ir tik maz sūdzību par izspiešanu. Neviens aiz piedurknes neķer un ar varu mašīnā nevelk. Pats iekāpi, pats arī maksā. Par ko sūdzēties? Paldies, ka aizvedi.

Lai gan autovadītājam ir atļauts sēdēt pie stūres ne ilgāk par 8 stundām un ne katru dienu, un strādāt ne vairāk par 21 dienu mēnesī, viņam bieži vien nākas strādāt virsstundas. Taksometru parks jau vairākus mēnešus nav izpildījis plānu, palikdams valstij parādā aptuveni simt tūkstošus rubļu. Toties, no otras puses, šoferi par savu peļņu sūdzēties nevar.

Saskaņā ar oficiālajiem datiem vidējā mēneša izpeļņa — protams, ja tiek izpildīti visi rādītāji — ir 140-147 rubļi. Nemaz nerunājot par “godīgo dzeramnaudu”. Un nav nekāds brīnums, ka jau pieminētais I. Skorinko, kas strādāja par celtņa operatoru būvlaukumā, saņemot 180 rubļus mēnesī, nolēma pāriet uz taksometru parku.

Uz Sašu Subbotinu bija žēl skatīties. Pieķerts par tādu pašu pārkāpumu uz kopējā “piecīšu” un “cēneru” prasītāju fona, viņš, paprasot par braucienu uz Grīvas ielu nieka trīs rubļus, izskatījās gluži vai nevainīgs.

Viņš bija tik sirsnīgi un dziļi satriekts, birdinot uz papīra milzīgas asaras, ka man sagribējās taksometru parka administrācijai rakstiski apliecināt viņa dziļas nožēlas faktu. Man gribētos ticēt, ka šī viņam būs laba mācība.

Saruna ar Igoru Ševčenko noritēja citā tonalitātē. Šoferis izvēlējās aktīvu uzbrukuma taktiku. Viņš atteicās rakstīt paskaidrojumu un teica, ka nekādu “trīnīti” nav pat acīs redzējis, mazums, kas pret viņu ir uzrakstīts. Taču, kad saruna ievirzījās par naudas izspiešanu, viņš bija patiesi sašutis. Nē, ne par to, bet gan par to, ka viņu esot “izprovocējuši daži studenti”:

— Kā dzīvē notiek? Ja man palīdz kādu deficītu dabūt, es vienmēr pateicos! Visi dod, un es dodu. Tāpēc arī ņemu!

Kutelīgs jautājums

Neviens no maniem sarunu biedriem taksometru parkā vai taksometru šoferiem, ar kuriem esmu runājis par šo tēmu, nenoliedza, ka šāda prakse pastāv. Taksometru parks kļūst lielāks, bet remonta zona ir tā pati, nespējot tikt līdzi automašīnu skaitam. Automašīnas gaida savu kārtu, un, ja nevēlies sēdēt bez darba, ir jāmaksā.

Jāmaksā mehāniķim, lai ātrāk nomainītu amortizatorus; krāsotājam, lai nokrāsotu motora pārsegu; mazgātājam, dispečeram, pat apsargam, kas atver vārtus. Visu Rīgas taksometru parka pastāvēšanas gadu laikā ir zināmi tikai daži gadījumi, kad izspiedēji tikuši pieķerti.

Reiz kāds šoferis atteicās maksāt autokrāsotājam, un tas uz viņa automašīnas motora pārsega uzrakstīja nepieklājīgu vārdu. Krāsotājs tika atlaists. Citi neraksta. Viņiem vienkārši maksā. Dažas lietas, protams, tiek darītas. Piemēram, remonta zona ir nodalīta, formāli autovadītājiem nav tiesību tajā iebraukt. Bet vai remontstrādnieki nedrīkst no turienes iziet? Vajadzētu atdalīt arī tehniskās apkopes zonu. Taču pagaidām nekā…

Operācija tuvojās beigām

Tuvojās rīts, pirmajiem saules stariem iespīdot Kirova rajona milicijas iecirkņa logos. Šoferi beidza rakstīt pēdējos paskaidrojumus un devās prom, turpinot  strīdēties koridorā. Tajā brīdī atgriezās Ševčenko.

— Kas man maksās par stāvēšanu? — Viņš stingri noprasīja. — Jūsu dēļ es visu nakti nostāvēju, tā vietā lai strādātu! Es negrasos maksāt no savas kabatas, man vēl jānodod plāns.

— Cik jums ir uz skaitītāja? — viņam jautāja.

— Par braucienu rublis un divdesmit četras kapeikas, vēl divdesmit kapeikas par stāvēšanu.

Ševčenko turējās pieticīgi un pārliecinoši, ar cieņu. Viens no kārtības sargiem izgrāba no kabatām sīknaudu. Sanāca rublis un divdesmit kapeikas. Vēl 25 kapeikas pielika vecākais leitnants Ēriks Daibe. Ševčenko pārskaitīja naudu un nolika uz galda atlikumu – vienu kapeiku.

— Arī tā uz ielas nemētājas, — nopūtās Ēriks Daibe, paņemot to.

Vēlāk Transporta organizācijas nodaļā man acīs trāpījās ļaunprātīgāko pārkāpēju saraksts. Tajā bija arī Ševčenko vārds…

Aleksandrs VALTERS