Vecmāte: Grozījumi dzemdību palīdzības kārtībā ir mēģinājums izbeigt mājdzemdību pakalpojuma pieejamību Latvijā

Ar grozījumiem iecerēts noteikt, ka ārpusstacionāra dzemdības var plānot zema riska dzemdētājai, kura ir fiziski un psihiski vesela, kuras ķermeņa masas indekss ir zem 30, kurai ir viens auglis pakauša priekšguļā un kurai nav grūtniecības sarežģījumu. Tāpat paredzēts, ka ārpusstacionāra dzemdības varētu plānot laikā no 37 grūtniecības nedēļām un nulles dienām līdz 40 grūtniecības nedēļām un sešām dienām. Grūtniecei 35.-37.grūtniecības nedēļā dzemdību vietai tuvākajā dzemdību iestādē būtu jāsaņem stacionārā praktizējoša sertificēta ginekologa, dzemdību speciālista vai vecmātes konsultācija par piemērotību plānotām ārpusstacionāra dzemdībām.

Izmaiņās paredzēts, ka, sniedzot dzemdību palīdzību plānotās ārpusstacionāra dzemdībās, būtu jānodrošina divu ārstniecības personu klātbūtne, no kurām vismaz viena ir sertificēta. Vecmātei, kas nodrošina ārpusstacionāra dzemdību palīdzību, būtu jābūt nostrādājušai stacionāra dzemdību nodaļā ne mazāk kā piecus gadus.

Dejus vērtējumā, grozījumu projekta būtība ir ievērojami ierobežot medicīniski asistētu mājdzemdību pakalpojuma saņēmēju loku. Vecmāte uzskata, ka šo pakalpojumu plānots ierobežot tik tālu, ka saņemt asistētu mājdzemdību pakalpojumu Latvijā joprojām būs atļauts likuma ietvarā, taču praktiski tas kļūs gandrīz neiespējami.

Pēc Dejus paustā, daži no ierosinātajiem grozījumiem paredz, piemēram, to, ka sievietēm, kuras vēlas dzemdēt mājās, nedrīkstēs būt aptaukošanās, bērnam jābūt novietotam pakauša guļā, kā arī 35.-37.grūtniecības nedēļā būs nepieciešama obligāta konsultācija ar stacionārā strādājošu ginekologu, dzemdību speciālistu vai vecmāti, saņemot atļauju dzemdēt plānotās ārpusstacionāra dzemdībās.

Dejus kritizē arī noteikto grūtniecības laiku plānota ārpusstacionāra dzemdību pakalpojuma saņemšanai — no 37.grūtniecības nedēļām līdz 40 nedēļām un sešām dienām, apgalvojot, ka tas esot «nekur citur pasaulē neeksistējošs» regulējums.

Dejus ieskatā, gan šo ierosinājumu iesniegšanai izvēlētais laiks, gan to būtība drīzāk atgādinot «personīgu antipātiju rezultātā īstenotu izrēķināšanās mēģinājumu» ar plānotu ārpusstacionāra dzemdību speciālistiem, kuri ir ilggadējs «dadzis Latvijas dzemdību aprūpes pakalpojumu sniedzēju acī».

Dejus norāda, ka Latvijā neesot datu, kas pamatotu, ka mātes un bērna riski veselībai, tai skaitā mātes un bērna mirstība dzemdībās, plānotās asistētās ārpusstacionāra dzemdībās būtu lielāki nekā stacionārā. Viņa uzsver, ka šādu datu neesot ne absolūtos skaitļos, ne procentuāli.

Viņa uzsver, ka idejai ierobežot asistētu mājdzemdību pakalpojumu sievietēm ar ķermeņa masas indeksu virs 30 nav zinātniska un medicīniska pamatojuma. Dejus norāda, ka tas attiektos uz sievietēm, kas ir normāla vai neliela liekā svara kategorijā, nevis obligāti aptaukošanās kategorijā, proti, vidēji 72 līdz 97 kilogramus smagām sievietēm.

Vecmāte arī apgalvo, ka pirmo reizi dzemdējošām zema riska sievietēm ar normālu ķermeņa masu var būt augstāki absolūtie riski un lielāka iespējamība, ka dzemdībās būs nepieciešama iejaukšanās, nekā citādi veselām atkārtotām dzemdētājām ar ķermeņa masas indeksu virs 35 kilogramiem uz kvadrātmetru.

Dejus arī norāda, ka zinātniskā literatūra un mūsdienu dzemdniecības vadlīnijas izolētu ķermeņa masas indeksu virs 30 neuzskata par absolūtu šķērsli asistētām mājdzemdībām, ja sieviete ir metaboliski vesela un grūtniecība norit fizioloģiski. Pēc viņas paustā, zinātniskās publikācijas aicina ārstniecības personas skatīties uz sievieti kopumā, nevis tikai uz skaitli tabulā, vienlaikus saglabājot modrību pret izaicinājumiem dzemdībās.

Prasība noteikt piecu gadu stāžu stacionārā, pēc Dejus teiktā, nav pamatota nevienas citas valsts pieredzē. Viņa kā piemēru min Nīderlandi, kur mājdzemdības ir integrēta veselības sistēmas daļa, bet prasības balstītas uz vecmāšu izglītību, reģistrāciju un kompetenci, nevis piecu gadu stacionāra stāžu. Tāpat, pēc Dejus paustā, Anglijā vecmātes reģistrē profesionālais regulators, un nepastāv valsts mēroga prasība par piecu gadu darbu dzemdību nodaļā pirms mājdzemdību aprūpes. Savukārt Jaunzēlandē uzsvars esot uz licencēšanu, kompetenču novērtēšanu un sadarbību ar slimnīcām, nevis piecu gadu darba stāžu stacionārā.

Speciālistes ieskatā, tā vietā, lai uzmanības un pūļu centrā izvirzītu labākā iespējamā dzemdību pakalpojuma sniegšanu un pieejamību ikvienai ģimenei Latvijā, atsevišķi jomas profesionāļi demogrāfiskās krīzes apstākļos pašlaik «nelietīgi izmanto savas pilnvaras un vasaras atslābušās uzmanības laiku, lai īstenotu sīkas savstarpējās varas spēles».

Vecmātes vērtējumā, ģimenēm šāda izvēle būtu jānodrošina, nesaskaroties ar «absurdiem ierobežojumiem». Dejus arī uzskata, ka plānotie ierobežojumi varētu radīt lielāku risku brīvdzemdību skaita pieaugumam valstī bez mediķa klātbūtnes.

Kā vēstīts, VM izstrādājusi grozījumus Dzemdību palīdzības nodrošināšanas kārtībā, paredzot nodrošināt grūtniecēm papildu izmeklējumus, precizētus aprūpes vizīšu laikus un stingrākas prasības ārpusstacionāra dzemdību palīdzības nodrošināšanai, liecina publiskajai apspriešanai nodotais noteikumu projekts. Publiskā apspriešana par noteikumu projektu Tiesību aktu portālā ilgs līdz 25. jūnijam. VM skaidro, ka projekta mērķis ir panākt iespējami labāko grūtniecības iznākumu mātei un bērnam, samazinot mātes un jaundzimušā saslimstību un mirstību.

Grozījumi paredz aktualizēt dzemdību palīdzības laikā nodrošināmo vizīšu skaitu un laiku, kā arī paplašināt grūtniecēm veicamo izmeklējumu klāstu. Piemēram, plānots iekļaut neinvazīvās prenatālās testēšanas jeb NIPT izmeklējumu augsta ģenētiskā riska pacientēm, glikozes slodzes testu visām grūtniecēm, kā arī trešā trimestra augļa ultrasonogrāfijas izmeklējumu visām grūtniecēm.