Valsts prezidents: Vēsture ir svarīga, bet vēl svarīgāka par to ir nākotne

Viņš norādīja, ka savulaik Latvijas Tautas fronte sāka modināt visu Latviju — visus, neatkarīgi no tautības, neatkarīgi no vecuma, neatkarīgi no profesijas.

«Bija daudz diskusiju par to, kā pareizāk mosties. Būtu maldīgi domāt, ka tas notika bez strīdiem, ka visiem bija viens viedoklis par visu un ka katrs cēlās un gāja gulēt ar tautasdziesmu uz lūpām. Katram bija savs redzējums par ātrumu, par dalībniekiem un par turpmāko. Taču viens bija skaidrs — jādabū acis vaļā un jāpieceļas kājās. Un strīdiem, kas bija pirms tam, vairs nav nozīmes. Jo izdevās — mēs atmodāmies,» uzsvēra prezidents.

Viņš atzīmēja, ka katrs tautfrontietis savā vietā un savā laikā darīja, ko var, un izrādās, tieši to, kas vajadzīgs. Turklāt tieši katra tautfrontieša redzamais un neredzamais darbs uz pasaules kartes no jauna uzlika Latviju, Lietuvu un Igauniju.

Vienlaikus viņš atzina, ka ne katri sapņi beidzas ar laimīgām beigām. Tā ir noticis Ukrainā, kur «Krievija negrib pieļaut to, ka vēl viena tauta atmostas».

«Ukraina nav un nekad nebūs Krievijas pagalms, jo Krima ir Ukraina, Donbass ir Ukraina, Harkiva ir Ukraina, Hersona ir Ukraina un Zaporižja ir Ukraina. Latvija ir un būs blakus un atbalstīs Ukrainu līdz tā aizies prom no melu un ļaunuma impērijas,» uzsvēra prezidents.

Viņš atgādināja, ka bieži vien vēsturiski nozīmīgi pavērsieni notiek un lēmumi tiek pieņemti ne jau parlamenta debatēs, bet gan citā līmenī — kad tajā iekļaujas neskaitāmu cilvēku brīvības alkas. Proti, vēstures rats pagriežas brīdī, kad katrs indivīds ar savu neatlaidību un ticību spēj mainīt vēstures gaitu.

«Izrādās, pēkšņi saklausīt un sadarboties spēj lielākais nacionālists ar atvērtāko pasaules pilsoni. Kopā strādā omīte Ķengaragā un jaunā ģimene no Cēsīm. Jo mums ir kopīgas vērtības, kas vieno. Un to labā mēs spējam pilnībā aizmirst par savām atšķirībām,» sacīja Rinkēvičs.

Viņš nešaubās, ka vēsture ir svarīga, bet vēl svarīgāka par to ir nākotne, un ar katru nākamo dienu jūsu tā laika darbs nevis tiek aizmirsts, bet iegūst arvien lielāku nozīmi.

«Neatkarība ir pastāvīgs lielums. Tiklīdz mēs atslābstam un neizrādām interesi par savu brīvību, par to sāk interesēties kāds cits. Tiklīdz mēs slinkāk sākam art savu zemi, no krūmiem izlien citi — sveši arāji. Par savu brīvību mēs cīnījāmies pirms trīsdesmit pieciem gadiem, cīnāmies tagad un būs jācīnās arī pēc trīsdesmit pieciem gadiem,» uzsvēra prezidents.