Vāc parakstus par vienlīdzīgu, taisnīgu un godīgu darba algu par vienādu darbu

Kā iniciatīvas pārstāvis norādīts Didzis Žeigurs. Viņš norāda, ka vienlīdzīga, taisnīga un godīga alga par darbu neaprobežojas tikai ar vienādu mēneša algu vīriešiem un sievietēm par vienādu vai vienādas vērtības darbu. Viņa vērtējumā vienlīdzīgas un taisnīgas samaksas jautājumā darbinieka dzimumam nav nozīmes.

Žeigurs norāda, ka sabiedrība vārdos bieži vien iestājas par vienlīdzīgu darba samaksu, bet faktiski dzīvē vienlīdzības princips bieži netiek ievērots, lai gan tas ir definēts. Viņš atsaucas uz līguma par Eiropas Savienības darbību 157.panta pirmo un otro punktu, kurā minēts, ka visas dalībvalstis nodrošina to, lai tiktu ievērots princips, ka vīrieši un sievietes par vienādu vai vienādi vērtīgu darbu saņem vienādu darba samaksu. Minētajā pantā «darba samaksa» nozīmē parastu pamatalgu vai minimālo algu, kā arī jebkuru citu atlīdzību naudā vai natūrā, ko darba ņēmējs par darbu tieši vai netieši saņem no darba devēja.

Žeigurs skaidro, ka vienāda darba samaksa bez dzimuma diskriminācijas nozīmē to, ka darba samaksu par akorddarbu aprēķina, izmantojot vienu un to pašu mērvienību, kā arī darba samaksa atbilstīgi stundu likmēm par vienādu darbu ir vienāda. Tomēr viņš uzsver, ka nevar runāt par vienlīdzību un līdztiesību, ja ar valsts tiesību normām šie principi netiek ievēroti.

Patlaban nemainīgā jeb tā sauktā «cietā» mēneša alga, kas dažāda līmeņa normatīvajos aktos ir noteikta gan privātajā, gan arī publiskajā sektorā strādājošajiem, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam un nav taisnīga un godīga, jo nosaka vienādu attieksmi pret vienu vai vairākām personām, kuras ir atšķirīgos apstākļos, uzsver iniciatīvas autors. Tā kā dažādos mēnešos «normālā darba laika» robežās ir jānostrādā atšķirīgs stundu skaits, tad vienādas «mēneša algas» maksāšana neatbilst vienlīdzības principam, jo darba samaksa par nostrādāto stundu, dienu un nedēļu, kas laika ziņā ir nemainīgi lielumi, dažādos laika periodos atšķiras.

Žeigurs norāda, ka laiku mēra un uzskaita mēnešos, nedēļās, dienās un stundās. Tā kā normālā darba laika stundu skaits dažādos mēnešos ir atšķirīgs, tad vienlīdzīgu, taisnīgu un godīgu risinājumu var panākt, par darba algas pamatelementu nosakot likmi par nemainīgu periodu — vienu darba stundu, viņš uzskata. Piemērojot šo likmi, tiek noteikta katra mēneša alga, kas ir tieši atkarīga no nostrādāto un apmaksājamo stundu skaita. Attiecīgi katrs saņem atbilstīgi laikam, ko ir nostrādājis.

«Ņemot vērā to, ka apmaksājamais normālais darba laiks mēnesī nav mazāks par četrām nedēļām jeb 160 stundām, tad var noteikt, ka pašreizējā «cietā mēnešalga» ir alga par 160 stundu darbu, bet gadījumos, kad ir nostrādāts mazāk, kas jau ir iestrādāts tiesību normās, vai vairāk, tad mēneša algu nosaka proporcionāli nostrādātajam laikam un piemērojot šo stundas likmi,» iniciatīvā pauž Žeigurs.

Viņš ir pārliecināts, ka līdz ar šo pārmaiņu vienlīdzības princips atalgojuma noteikšanā un aprēķināšanā vairs nebūs tikai līdztiesības deklarācija «uz papīra». Visi par konkrēto algu nodarbinātie, neatkarīgi no dienas, nedēļas vai mēneša, kurā darbs tiek veikts, faktiski saņems vienlīdzīgu darba samaksu par vienāda vai vienādas vērtības darba veikšanu gan dienas, gan nedēļas griezumā. Pēc šā principa ieviešanas mazināsies slogs grāmatvežiem un grāmatvedības sistēmu programmētājiem, uzskata iniciatīvas autors.