Uz karstām pēdām: kā suņi palīdzēja padomju operatīvajiem darbiniekiem notvert noziedzniekus

Sava darba entuziasti

Pārdaugavā, biezā priežu silā Kleistu ielā, atrodas dienesta suņu audzētava. Neraugoties uz to, ka darbs ir smags un atbildīgs, šeit strādā īsti sava amata entuziasti. Dienesta suņu audzēšanas vecākā instruktore Inna Manboroda šai nodarbei veltījusi četrdesmit piecus dzīves gadus.

Šie dienesta četrkājainie mīluļi ir neaizstājami milicijas darbinieku palīgi. Piemēram, nesen dienesta suņi palīdzēja atklāt vairāk nekā astoņdesmit noziegumus, ļaujot valstij atgūt nozagtas vērtslietas par daudziem tūkstošiem rubļu. Savukārt vecākā seržanta Valērija Daņilova un viņa dienesta suņa kontā ir 28 atklāti noziegumi.

Dienesta suņiem ir stingra dienas kārtība un disciplīna. Viņus māca nebaidīties no šāvieniem un dažādiem ieročiem, māca nirt, peldēt, lēkt un, galvenais, jebkurā, pat vissarežģītākajā situācijā dzīt pēdas.

Ir tāds teiciens – nesatiek kā suns ar kaķi. Taču audzētavā mitinās arī runcis Vanjuša, turklāt ne tikai mitinās, bet arī strādā un saņem par to atalgojumu. Iedomāsimies, ka dienesta suns iet pa pēdām, un pēkšņi… šķērsielā pavīd kaķa siluets. Šāda tikšanās var izjaukt visu operāciju. Tātad, lūk, runcis Vanšuša pastaigājas gar būriem, it kā nekas nebūtu noticis, tikai pats astes galiņš trīc no uztraukuma…

Pierodot pie kaķu cilts pārstāvja savā tuvumā, dienesta suņi pēc tam uz viņa “radiniekiem” skatās vairāk vai mazāk vienaldzīgi.

Arī spēcīgie, apmācītie, pie visdažādākajām grūtībām pieradušie meklēšanas suņi dažkārt mēdz slimot, tāpēc audzētavā ir labi aprīkots veterinārais kabinets. Suņiem Džoijam, Rollijam patīk gozēties kvarca lampu staru gaismā. Kādreiz šo procedūru mīlēja arī bezbailīgais Diks – skaists Kaukāza aitu suņu šķirnes dienesta suns. Par viņa varoņdarbu mums pastāstīja kinologs Jānis Zālītis.

Uzticamais «kaukāzietis»

Diks bija Kaukāza aitu suns – skaists, biezspalvains, ar vērīgām dzeltenīgām acīm. Daba bija apveltījusi Diku ar asu redzi un teicamiem instinktiem.

Kad Diks vēl bija kucēns, viņu paņēma dienesta un meklēšanas suņu skolā. Diks izauga. Tad sekoja neskaitāmas nemierīgas, bīstamas un grūtas darba dienas…

Suns sēdēja dežūrtelpā pretī savam saimniekam Jānim Zālītim un uzmanīgi viņu vēroja. Pa krāsoto dēļu grīdām garām staigāja cilvēki. Viņi nemitīgi smēķēja. Diks rauca degunu, bet ne tāpēc, ka nevarētu paciest dūmus. Acīmredzot, viņam atausa atmiņā nesenais ugunsgrēks un tas, kā viņam, smokot indīgajos dūmos, vairākas reizes nācās iet iekšā degošajā mājā, līdz viņam beidzot izdevās izglābt no liesmām mazu meitenīti.

Diks redzēja, ka viņa saimnieks noraizējies uz viņu skatās, un atcerējās, ka otrajā vai trešajā dienā pēc ugunsgrēka, saindējies ar dūmiem, viņš gāja pa svaigām pēdām un nespēja tās sajust. Toreiz Diks vēl īsti neapzinājās, kas ar viņu notiek: pirmo reizi mūžā viņš nespēja saost smaržas.

Diks nikni skrāpēja ar nagiem vietu sniegā, kur bija pazudusi smarža. Tad viņš atgriezās, bet pēdu vairs nebija, gaiss bija pārstājis smaržot. Pēc tam suns bija bez darba veselu mēnesi. Pienākuma apziņa neļāva viņam atzīties, ka pienācis laiks doties pensijā. Viss viņā protestēja pret to.

Diks vairs neuzdrošinājās, kā agrāk, pienākt pie saimnieka un uzticīgi ielikt purnu viņam klēpī. Šķita, it kā starp viņu un saimnieku būtu noticis kas slikts, lai gan viņi nebija sastrīdējušies, bet Dikam bija kauns skatīties viņa jautājošās acīs. Tomēr viņš nojauta, ka drīz atkal tiks izvests dzīt pēdas un no tā būs atkarīga visa viņa turpmākā dzīve. Cik ļoti Diks vēlējās attaisnot uz viņu uzliktās cerības, lai instinkts, kas bija atnesis viņam slavu un apkārtējo cieņu, viņu nepieviltu.

Operatīvā grupa, uz izsaukumu!

Saimnieks piecēlās un piegāja pie durvīm. Diks arī piecēlās, bet tad, pavilcinājies, atkal apsēdās. Nekad agrāk viņš nebija bijis tik satraukts pirms došanās ceļā. Durvis atkal atvērās. Diks ieraudzīja savu saimnieku un, nesagaidot uzaicinājumu, metās uz priekšu, ar nagiem skrāpēdams grīdu.

Viņā viss bija sasprindzis, pat spalva uz viņa skausta bija nedaudz sacēlusies. Tuvojās tas neaizmirstamais brīdis, kad suns varēja būt noderīgs cilvēkiem.

Pagalmā jau stāvēja dienesta “rafiks”. Diks ieņēma savu ierasto vietu uz grīdas pie aizmugurējiem sēdekļiem. Dzinējs ierūcās, un auto izkustējās no vietas. Laiks ceļā pagāja nemanāmi. Pirmais, ko suns ieraudzīja, ierodoties galamērķī, bija cilvēku pūlis pie veikala durvīm. Vīrietis virs mēteļa uzmestā baltā halātā mēģināja pavirzīt pūli malā.

Tumšajā telpā smaržoja pēc drēbēm un kažokādām. Diks ievilka nāsīs smaržu, pārlaida skatu pār veikala plauktiem, kur mēteļi un uzvalki vietām bija samesti nekārtīgas kaudzēs. Diku aizveda aiz letes un parādīja brūnu pogu, kas gulēja uz grīdas tieši tajā vietā, kur bija samesti uzvalki.

Viņš uzmanīgi apostīja pogu, cenšoties iegaumēt tās smaržu. Diks sajuta šo smaržu uz uzvalkiem un gumijas zābaku zolēm. Kā neredzams pavediens tā aizveda viņu līdz citām durvīm, kas veda uz noliktavu un no turienes – uz pagalmu.

Smarža vilināja, bēga no viņa, kļuva gandrīz netverama un tad pēkšņi atkal asi atgādināja par sevi. Diks izskrēja uz ielas.

Suns iet pa pēdām

Ārā “kaukāzietis” pacēla galvu un ieskatījās līdzās esošā saimnieka un milicijas darbinieka sejās, sajūtot viņos jau pazīstamo satraukumu: galvenais, lai pēdas nepazustu uz šosejas. Bija rīts, parasti Diks no rīta neko neēda, un izsalkums pastiprināja viņa instinktus. Uz ielas bija daudz gājēju – cilvēki devās uz darbu, atstājot uz asfalta savas pēdas un smaržas.

Asfalts smaržoja pēc bulciņām, mandarīnu mizām, degušiem sērkociņiem un apavu zolēm. Pilsētas smarža Dikam bija pazīstama, tā palīdzēja viņam iet pa pēdām, vadoties viņam vien zināmām zīmēm. Taču negaidīti pēdas sāka streipuļot, it kā zaglis būtu bijis piedzēries, un izveda viņus pie automaģistrāles.

Diks nezināja, kur iet tālāk, jo pēdas jau sen bija pagaisušas zem garām braucošo mašīnu riteņiem. Suns pārskrēja pāri brauktuvei un sāka meklēt pēdas otrā pusē. Pie koka viņam degunā atkal iesitās pazīstamā smarža. Nevaldāma azarta pārņemts, Diks metās uz priekšu.

Baidoties pazaudēt pēdas, Diks dzirdēja aiz sevis saimnieka straujo elpu. Viņš zināja, ka saimnieks vairs nav jauns un viņam ir grūti skriet. Teču Diks negrasījās apstāties, lai pagaidītu, kamēr saimnieks atpūtīsies. Soli pa solim, šķērsojot krustojumu, pazīstamā smarža aizveda Diku nomaļā ieliņā. Šeit viņš otro reizi pazaudēja pēdas. Vai tiešām viņa instinkti atkal bija viņu pievīluši? Suns izmisīgi ievilka nāsīs gaisu un paskatījās apkārt. Nē, viņš skaidri atpazina citas smakas.

Diks skrēja uz priekšu, rūpīgi apošņādams visu, ko sastapa savā ceļā, pagriezās atpakaļ, aizskrēja līdz ielas galam, kur sākās lauks, metās atpakaļ pa otru ielas pusi, taču pēdas bija izgaisušas.

Nokārtu galvu, Diks atgriezās vietā, kur viņu gaidīja saimnieks un milicijas darbinieks. Suns apjucis ieskatījās saimnieka sejā, tad apsēdās un koncentrējoties pat nedaudz pievēra acis. Pēkšņi pēdu smarža ar jaunu spēku iesitās viņa degunā. Suns atvēra acis un piesardzīgi devās ceļā.

Pēdas aizveda Diku pie aizslēgtiem zemiem vārtiņiem. Suns apstājās, lai sagaidītu saimnieku. Ieskatoties sētā pa vārtu spraugu, pēddzinis pamanīja vīrieti, kurš izskrēja no šķūņa un devās mājas virzienā.

Diks nekavējoties pārlēca pāri žogam. Vīrietis nepaspēja aizcirst aiz sevis durvis, un suns ietraucās mājā. Gaitenī viņš ieraudzīja mēteli bez pogas, kas bija pakritusi zem letes un atvedusi Diku šurp. Un vēl mājā smaržoja pēc veikala. Suns saprata, ka nav kļūdījies, un atņirdza zobus, gatavojoties lēcienam.

Vienā no istabām viņš pamanīja vīrieti, kurš pirmīt skrēja no šķūnīša uz māju. Viņš pamanīja arī medību bisi. Atskanēja šāvieni. Taču Diks bija par sekundes daļu ātrāks. Šis mirklis bija neparasti garš, jo Dikam bija laiks par daudz ko padomāt. Par to, ka tepat blakus ir saimnieks, kurš ir jāglābj, neļaujot noziedzniekam notēmēt.

Šāvieni apžilbināja Diku, un kaut kas karsts piepildīja viņa muti. Taču viņš turpināja stingri žņaugt zobos ienaidnieka roku, saprotot, ka viņš ir paveicis savu darbu, un tagad pat nāve nespēs atslābināt viņa dzelzs tvērienu.

Aleksandrs VALTERS