Šteinbuka kā kļūdu vērtē Covid-19 krīzē būvniecībai sniegtā atbalsta apmēru

Šteinbukas vērtējumā, Latvijas valdības darbs pirmajā pandēmijas vilnī bijis labs, ņemot vērā lielo nenoteiktību, kādā strādāja visas pasaules valdības. Valsts atbalsta līmenis ekonomikai pandēmijas pirmajā vilnī 2020.gada pavasarī bija 1,29 miljardi eiro jeb 4,4% no IKP, bet otrajā vilnī — 2020.gada rudenī un 2021.gadā, kas vēl nav beidzies, valsts atbalsta līmenis sasniedzis 3,45 miljardus eiro jeb 11,3% no IKP. «Tātad valsts atbalsta līmenis ir gandrīz trīskāršojies, taču veids, kādā tas tika paveikts, nebija nevainojams,» vērtējusi FDP vadītāja.

Viņas skatījumā, viens no būtiskākajiem lokālajiem inflācijas riskiem, kam valdībai vajadzētu pievērst uzmanību, ir saistīts ar būvniecības nozares pārkaršanu, jo jebkuras nozares pārkaršanas sekas ir straujš izmaksu un cenu kāpums.

Kā atzīmējusi Šteinbuka, līdz 2020.gadam būvniecības nozares īpatsvars ekonomikā vidēji bija 6% no IKP, un vēsturiskie dati liecina, ka periodos, kad nozares īpatsvars ir zem 6% no IKP, cenu pieaugums nozarē ir mērens un nepārsniedz 2% gadā. Savukārt, ja būvniecības nozares īpatsvars pārsniedz 6% no IKP, arī cenu pieaugums bijis daudz būtiskāks — vairāk nekā 6% gadā.

«Kas notiek šobrīd? Jau 2020.gadā būvniecības īpatsvars pēc pievienotās vērtības tautsaimniecībā sasniedza 7%, kas jau pats par sevi liecina, ka brīvu jaudu nozarē vairs praktiski nav. Šādā situācijā, turpinot palielināt būvniecības apjomus, neizbēgami palielināsies būvniecības izmaksas un augs cenas. Taču tas nav viss — neskatoties uz pandēmiju, 2020.gadā būvniecības apjomi turpināja pieaugt un palielinājās par 2,6%, savukārt darba samaksa nozarē palielinājās par vairāk nekā 7%, salīdzinot ar 2019.gadu. Tendence turpinājās arī šogad — šī gada pirmajā ceturksnī būvniecības apjomi sezonālu iemeslu dēļ nedaudz samazinājās, taču būvniecības izmaksas turpināja pieaugt — vēl par 1,3% un īpaši strauji auga darba samaksa — par 3,5%. Visi šie skaitļi liecina par to, ka nozare uzkarst un tajā ir vērojams darbaspēka trūkums,» situāciju raksturojusi Šteinbuka.

Šteinbuka uzsvērusi, ka ir arī citi uzkaršanas iemesli — dažādu materiālu cenu pieaugums un būvniecības karteļu veidošanās riski. «Un šajos apstākļos pavasarī valdība apstiprināja atbalsta programmu būvniecībai 200 miljonu eiro apmērā no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem — FDP šo lēmumu uzskata par vienu no lielākajām valdības kļūdām krīzes atbalsta politikā. Jāņem vērā, ka Atveseļošanās un noturības mehānisma (ANM) ietvaros 65% no 1,82 miljardiem eiro tuvāko dažu gadu laikā nokļūs tieši būvniecības nozarē dažādu infrastruktūras objektu būvniecībai, tāpat tuvākajos gados būvniecībā nokļūs līdzekļi tādu lielu objektu celtniecībai kā «Rail Baltica» un Liepājas cietums, kā arī līdzekļi no Eiropas struktūrfondiem daudzgadu budžeta ietvaros. Tātad — tuvāko dažu gadu laikā nozarē, kura jau šobrīd ir uzkarsusi, kurā trūkst darbinieku un aug izmaksas, nokļūs ļoti lieli līdzekļi un šādos apstākļos valdība «iemet» tur vēl 200 miljonus! Šis nebija labs lēmums un ar tā sekām būs jācīnās nākotnē,» sacījusi FDP vadītāja.

FDP vadītāja atkārtoti uzsvērusi, ka, situācijai uzlabojoties, valdībai pakāpeniski jābeidz Covid-19 krīzes laikā sniegtais atbalsts. Tas gan nenozīmējot, ka viss atbalsts «jāizbeidz tūlīt pat», jo nozares, kuras «krīzes laikā bija komā» — viesnīcas, tūrisms un pasākumu organizēšana -, jāturpina atbalstīt. «Taču dalīt atbalstu pa labi un pa kreisi jābeidz,» mudinājusi Šteinbuka.

«Ir arī citi faktori, kāpēc atbalstu politika jābeidz. Ir virkne nozaru, piemēram, restorānu bizness, kuros no visas Eiropas pienāk ziņas, ka grūti atrast darbiniekus, jo tie turpina saņemt pabalstus un nav izdevīgi atgriezties darbā. Tas nav vienīgais atbalsta demotivējošā efekta piemērs,» atzīmējusi Šteinbuka, «joprojām uzskatu, ka valsts atbalstam ir jābūt precīzi mērķētam.»

Šteinbukas skatījumā, nākamajam gadam Latvijas budžetā būtu jābūt tādam kā pārejas gadam — no vienas puses, jāturpina stimulēt ekonomiku, bet, no otras, būtu jāsāk domāt par fiskālo ilgtspēju un jāsamazina budžeta deficīts.

«Šogad budžeta deficīts varētu būt 9,3 līdz 9,8% robežās no iekšzemes kopprodukta atkarībā no prognozes. Būtu labi nākamajā gadā noturēt valsts budžeta parādu ap 50% no IKP, un tas nozīmē, ka budžeta deficītam jāiekļaujas 2% līdz 3% robežās, lai 2023.gadā, kad pakāpeniski jāsāk atgriezties pie sabalansēta budžeta, valsts tēriņu samazinājums nebūtu pārāk krass,» piebildusi Šteinbuka.