Šmite-Roķe: Represīvie pasākumi ēnu ekonomiku mazinājuši mazāk par gaidīto

«Tādēļ varbūt mēģinām no otras puses, mēģinām no pozitīvā? Parādām mazajam biznesam, arī lielajam biznesam, ko dod administratīvā sloga mazināšana, kas mazina patērēto laiku saistību izpildei pret valsti. Tad tie, kas varbūt tagad strādā ēnu ekonomikā, nelegalizējas, nemaksā nodokļus, sapratīs, ka darboties godīgi ir vieglāk un ērtāk, naktīs var mierīgāk gulēt, nekā slēpt, slapstīties un meklēt, kur dabūt skaidru naudu, lai izmaksātu darbiniekiem algas aploksnēs,» pauda Šmite-Roķe.

Jautāta, kāpēc attiecībā uz mazo biznesu Latvija tik ilgi iet uz Igaunijas piemēru, kur nodokļu nomaksa automātiski notiek caur bankas kontu, Šmite-Roķe norādīja, ka Latvijā jau ir saimnieciskās darbības ieņēmumu konts mikrouzņēmuma nodokļa maksātājiem, taču tam ir maz lietotāju, un šādu kontu atvērt piedāvā tikai vienā bankā.

«Tādēļ katrā sarunā mēģinu uzsvērt, ka, ja tu esi mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, ja tev nav saimnieciskās darbības izdevumu, atver šādu kontu un tev nevajadzēs grāmatvedi, tev nevajadzēs sniegt deklarācijas, banka ir vienojusies ar valsti un tā visu izdara pati,» sacīja Šmite-Roķe

Kopumā kopš 2022.gada beigām līdz februāra vidum saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu ir atvēruši 273 nodokļu maksātāji, savukārt 2023.gada 31.decembrī bija reģistrēti 9504 mikrouzņēmumu nodokļa maksātāji.

No sākuma bija norma, ka banka var nodokļu samaksai nosacīti iesaldēt 40% vai 25% no kontā esošās summas. No šā gada sākuma mikrouzņēmuma nodokļa likme ir viena — tie ir 25%, ko banka ietur un novirza nodokļu maksājumiem, tāpēc Šmitei-Roķei ir cerība, ka šīs izmaiņas palielinās jau esošo mikrouzņēmumu nodokļa maksātāju aktivitāti.

Tāpat VID vadītāja norādīja, ka Finanšu ministrijas vadībā šobrīd strādā nodokļu politikas pilnveides darba grupa, kurā ir visu koalīcijas partiju un uzņēmēju organizāciju pārstāvji. Darba kārtībā ir pārskatīt darbaspēka nodokļus, un tur kā viens no pamatprincipiem izskan vēlme mazināt administratīvo slogu. 

Šmites-Roķes ieskatā, konsolidējot esošos nodokļu režīmus un pielāgojot prasības, līdzīgi kā mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem, jāvērtē arī citu nodokļu režīmu izmantotāju, piemēram, autoratlīdzību saņēmēju, iespējas izmantot saimnieciskās darbības ieņēmumu kontu, lai nebūtu jārunā par Igaunijas, bet gan par Latvijas piemēru.

Tāpat VID tīmekļvietnē ir ļoti daudzas ļoti labas un noderīgas informācijas, bet tās ir daudz un reizēm tā nav tā visai loģiski sakārtota, tādēļ cilvēki apjūk. Šmite-Roķe pauda uzskata, ka ir jāiziet no dzīves situācijām. Piemēram, ja cilvēks pārdod savu vienīgo nekustamo īpašumu, viņš bieži vien nemaz nezina, ka ir jāmeklē informācija par kapitāla pieauguma nodokli. Tīmekļvietnei ir jādod cilvēkiem skaidras atbildes, kā rīkoties, ņemot vērā šīs ļoti dažādās dzīves situācijas.

Tādēļ Šmite-Roķe sacīja, ka būtu jāmaina VID mājaslapas saturs un tas, kā tas izvietots, forma, kā VID pasniedz informāciju klientiem. «Doma ir, ka tā jāpārveido atbilstoši klientu intuitīvajai pieejai. Mēs ilgus gadus darām visu priekš klientiem. Kāpēc tas nav nostrādājis? Jo mēs domājam, ka mēs zinām, ko klienti vēlas, bet mēs vienādi attiecamies pret milzīgiem uzņēmumiem un mazām zemnieku saimniecībām. Mēs neesam pratuši «iekāpt viņu kurpēs». Tas arī ir iemesls, kādēļ es uzdrošinājos pieteikties konkursā, jo šīs idejas visu laiku gaisā virmo, bet nekad tas nav kā liels koncepts skaidri uzlikts uz papīra,» stāstīja Šmite-Roķe.

Viņa piebilda, ka neplāno veikt revolūciju, vienkārši daudzas lietas ir jāpasniedz no citas puses, piemēram, VID digitālie procesi. Šmite-Roķe uzsvēra, ka VID ir viena no digitāli attīstītākajām valsts iestādēm Latvijā un pat Eiropā, bet klients to nejūt, jo VID to visu ir veidojis kā nodokļu administrēšanas procesu, nevis klientu servisu.

Šmite-Roķe sacīja, ka jau ir izveidots saraksts ar lietām, kuras VID palīdzētu kļūt vairāk uz klientu orientētiem. VID vadītāja stāstīja, ka vēl vairāk tiks mazināts administratīvais slogs, iesniedzamo dokumentu apjoms, VID lēmumu pieņemšanas laiks. Ja pašlaik Administratīvā procesa likums paredz, ka tas ir līdz 30 dienām, tad, izvērtējot praksi, tas parasti ir līdz 10 dienām, un Šmite-Roķe pauda uzskatu, ka tas ir jāparedz arī normatīvajos aktos.