Sākoties karam Ukrainā, gandrīz visi apvainojumi ir vērsti pret trim tautībām: naida runas eksperts

— Vai Latvijā bieži notiek noziegumi, kuru pamatā ir naida runa un naids etniskās piederības dēļ?

— Pērn Latvijā bija reģistrēti 11 noziegumi, kas izdarīti nacionālā vai cita naida iespaidā. No pirmā acu uzmetiena šķiet, ka tas nav daudz. Taču šāds iespaids ir maldinošs, jo visbiežāk šādi noziegumi tiek izdarīti internetā, kas nozīmē, ka publikācija paspēj sasniegt ļoti plašu auditoriju – informācija izplatās ļoti ātri. Un draudi ir daudz nopietnāki.

Nopietni aizskart var arī naidīgi komentāri. Īpaši aizskaroši ir, ja naidīgi izteikumi tiek izteikti publiski, sabiedriskā vietā. Bet atkal viss ir individuāli: ja es publiski saku, ka nevēlos runāt nekādās citās valodās, tikai savā dzimtajā vai valsts valodā. Vai tas būtu likuma pārkāpums? Nē, jo nav minēta neviena valodu grupa, neviens netiek skarts.

Taču, ja kādos publiskos aicinājumos tiek minēti dažu tautību pārstāvji, tas ir pavisam cits jautājums. Piemēram, salīdziniet divus izteikumus – aicinājumu “Visi krievi jāizdzen no valsts” un “Ir jāizvērtē, vai krievi Latvijā uzturas likumīgi? Ja viņi Latvijā ir nelegāli, ir vērts apsvērt viņu izceļošanas iespēju”. Vai jūtat atšķirību? Otrajā gadījumā tiek piedāvāts izvērtēt, vai šie cilvēki mūsu valstī uzturas likumīgi. Savukārt pirmajā gadījumā – izraidīt visus bez izšķirības, kas ir tieša naida izraisīšana. Tās ir divas pilnīgi atšķirīgas pieejas un dažādas lietas.

— Vai, pēc eksperta domām, pēdējos gados naidīguma un naida epizožu ir bijis vairāk vai mazāk?

— Pašlaik lielāko daļu konfliktu ir izprovocējušas militārās darbības Ukrainā. Latvijas Krimināllikuma 74.1 pants “Genocīda, nozieguma pret cilvēci, nozieguma pret mieru un kara nozieguma attaisnošana” paredz atbildību par minētajām darbībām. Šis pants tiek piemērots, piemēram, Krievijas agresijas un militāro darbību Ukrainas teritorijā slavināšanas gadījumā. Bieži vien 74.1 pants tiek piemērota vienlaikus ar 78. pantu “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana”.

Vēl pavisam nesen naida noziegumi Latvijā visbiežāk izpaudās trīs virzienos – latvieši pret krieviem, krievi pret latviešiem vai abi pret ebrejiem, romiem un citu grupu pārstāvjiem. Tagad, sākoties karam Ukrainā, visbiežāk tiek pieminēti ukraiņi, krievi un latvieši, savukārt citas tautības gandrīz netiek pieminētas – viens vai ne vairāk kā divi gadījumi gadā. Taču vēl ne tik sen atpakaļ vektors bija citāds – naidīgos izteikumos bieži tika pieminēti ebreji un romi. Tagad, kā redzams, uzsvars ir krasi mainījies.

— Mūsu lasītāji ir vairākkārt norādījuši, ka gadījumos, kad nacionālo naidu kurina pie varas esoši vai tai pietuvināti cilvēki, viņiem parasti par to nekas nav. Taču ja ko līdzīgu atļaujas kāds citas tautības pārstāvis, sods nav ilgi jāgaida.

— Es neteiktu, ka tā ir tendence. Lieta tāda, ka robeža starp personisku viedokli un naida kurināšanu ir ļoti smalka. Vēl ir ļoti svarīgi, kā un kādā formā šis personiskais viedoklis tiek pausts. Piemēram, ja es paziņoju, ka “nevēlos sadarboties ar A tipa cilvēkiem”. Vai, piemēram, ja es saku, ka es “ļoti negribētu nonākt situācijā, kad man būtu kaut kas jāskaidro cilvēkiem uz ielas valodā, kas nav mana dzimtā valoda”. Varbūt es vienkārši neprotu svešvalodas un nevēlos tajās sazināties? Šajā gadījumā tas ir mans subjektīvais viedoklis, un šāda atzīšanās nerada nekādas sekas.

Un otrādi, ja es atklāti rosinu veikt kādas darbības pret noteiktu cilvēku grupu (piemēram, “es ienīstu krievus un tāpēc aicinu izraidīt viņus no valsts”), šīs darbības jau pēc būtības ir pretlikumīgas, jo ir naida izraisīšana, un tāpēc tās ir krimināli sodāma.

— Bet vai tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem vienmēr ir viegli nošķirt vienu no otra?

— Ne vienmēr. Bet, ja ir vēlēšanās, tas ir izdarāms.

Viena lieta, kad cilvēks, būdams iedzēris, apvaino kādu internetā, sarunā aizskarošas lietas, bet pēc tam, izguļoties, izlasa sarakstīto un sirsnīgi to nožēlo. Un pavisam kas cits ir, kad cilvēks apzināti gatavojas šādam uzbrukumam, gatavo runu ar nolūku aizskart un mērķtiecīgi radīt morālo traumu. Šāds cilvēks, es varu jums apliecināt, lieliski saprot, ko viņš saka. Viņš izvēlas vārdus tā, lai vienmēr būtu iespējams izlocīties un lai viņa izteikumiem būtu ļoti grūti, gandrīz neiespējami, piemērot Krimināllikuma pantu. Viņš rūpīgi pārdomā savus tekstus tā, lai, no vienas puses, potenciālajam upurim tie izklausītos aizskaroši un raisītu naidu, bet, no otras puses, lai juridiski nebūtu pie kā “piekasīties” un izvirzīt apsūdzības.

Savukārt iereibušam cilvēkam – kas prātā, tas arī uz mēles – viņš nedomā, ko saka, un neizvēlas vārdus. Tāpēc izmeklēšanas laikā speciālisti uzreiz pievērš uzmanību šādām niansēm un izdara secinājumus.

No emocijām neaizbēgsi, izmeklētāji arī ir cilvēki

— Cilvēki, kas tiek aizskarti privātā saziņā internetā, parasti neuzskata, ka likums viņus var aizsargāt. Daudzi pat nevēršas policijā – kārtībsargi ne vienu reizi vien ir atteikušies ierosināt šādas lietas, un cilvēki izvēlas netērēt tam laiku.

— Tas ir pilnīgi veltīgi! Policista pienākums ir pieņemt iesniegumu un veikt tajā minēto apstākļu pārbaudi. Ja kāds atsakās pieņemt iedzīvotāja iesniegumu, atcerieties, ka konkrētajam inspektoram ir priekšnieks, ir arī augstāka instance – prokuratūra.

Uzrakstīt iesniegumu var ikviens! Lai par to pārliecinātos, pietiek atvērt Latvijas Republikas Satversmes 104. pantu, kurā konkrēti teikts, ka “ikvienam ir tiesības likumā paredzētajā veidā vērsties valsts un pašvaldību iestādēs ar iesniegumiem un saņemt atbildi pēc būtības.”

Valsts iestāžu darbiniekiem ir pienākums izskatīt iesniegumu un sniegt atbildi pēc būtības konkrētajā lietā. Tas nozīmē, ka jebkurai personai ir tiesības vērsties ar sūdzību policijā, un policijai ir pienākums to pieņemt, reģistrēt, izskatīt un sniegt atbildi.

Taču ne vienmēr notikuma apstākļu pārbaude noved pie lēmuma sākt lietu. Viens policijas darbinieks saskatīs pamatu krimināllietas ierosināšanai, cits savukārt noziedzīga nodarījuma sastāva pazīmes nesaskatīs. Atkal cilvēciskais faktors.

Ir svarīgi noskaidrot, vai cilvēks neapzinās, ko dara, vai arī viņš apzināti nodarbojas ar kūdīšanu, pārdomājot katru soli. Lai gūtu pieredzi un zināšanas naida noziegumu identificēšanā un to izmeklēšanas kvalitātes uzlabošanā, Valsts policijas koledža regulāri rīko profesionālās apmācības gan esošajiem, gan jaunpieņemtajiem Valsts policijas darbiniekiem. Šīs mācības jau dod pozitīvus rezultātus.

— Vai varat minēt konkrētu piemēru tam, kā rīkojas cilvēks, kas plāno kādu rīcību.

— Ļoti tipisks piemērs ir sieviete, kura tika aizturēta par parādīšanos publiskā pasākumā (pieminot kara upurus Ukrainā) ar Krievijas karogu. Šeit mēs redzam iepriekš pārdomātu rīcību, cilvēks devās uz pasākumu, apzinoties, ko un kam ar savu rīcību viņš vēlas pateikt.

Tajā pašā laikā sēru vainags ar lentīti Krievijas karoga krāsās no vēstniecības, kas nolikts brāļu kapos – vai tas ir uzskatāms par pārkāpumu – naida izraisīšanu? Nē, nav. Ir apbedījumi un ir vietas ar simbolisku nozīmi. Starp tām ir būtiska atšķirība.

Konteksts ir ārkārtīgi svarīgs, tas vienmēr ir jāņem vērā. Svarīgas ir visas nianses — kurā dienā tas notika, kurā vietā — varbūt tā ir kāda īpaša vieta.

Vai iepriekšējā dienā nolikto ziedu izmešana ir provokācija?

— Labi, Uzvaras piemineklis un tā apkārtne daudziem rīdziniekiem un Latvijas iedzīvotājiem bija simboliska piemiņas vieta, taču ne apbedījuma vieta. Bet tas, ka nākamajā rītā pēc ziedu nolikšanas – proti, 10. maijā — visus cilvēku atnestos ziedus pēc Rīgas domes rīkojuma ekskavators savāca un izmeta – vai tā ir likumīga rīcība?

— Vispirms jāatzīmē, ka pieminekļa vairs nav. Daudzi cilvēki to uzskatīja par okupācijas simbolu. Un visas ieinteresētās puses šo objektu izmantoja savām vajadzībām, dažkārt ļoti pretrunīgām. Interesanti, ka laika gaitā šīs pretrunas ir tikai saasinājās.

Un, otrkārt, šo pretrunu fonā ziedu izmešana 10. maijā bija nepārprotama provokācija, jo to,  kā šāda rīcība tiks uztverta, varēja paredzēt jau iepriekš. Es nekad tā nedarītu. Šeit ir tāds smalks aspekts. It kā pēc likuma burta tur nekā nav, bet cilvēki ir aizskarti. Kāpēc to darīt? Vai tas ir mūsu kopējās interesēs? Pilnīgi noteikti nē.

Un trešā lieta, ko es gribētu uzsvērt, ir tā, ka sabiedrības integrācija ir ļoti sarežģīts un komplicēts jautājums, tas prasa pūles gan no valsts institūciju puses, gan no sabiedrībā integrējamo personu puses. Citiem vārdiem sakot, ir nepieciešama visu šajā procesā iesaistīto dalībnieku mijiedarbība. Ir daudz nianšu, kuras ir grūti aplūkot viena raksta ietvaros. Taču mūsu sabiedrība agrāk vai vēlāk atgriezīsies pie šī jautājuma.

Svarīgi, ka pirms sākt diskusiju par aktuāliem un sāpīgiem jautājumiem, ir ļoti rūpīgi jāpārdomā, ko un kam un, galvenais, kādā kontekstā jūs vēlaties pateikt.

— Taču internetā ir arī tā dēvētie “profesionālie” provokatori, kas ar to vien nodarbojas – laiku pa laikam “pielejot eļļu” aktuālās diskusijās, piemēram, “krieviem jādzīvo Krievijā, brauc uz turieni un runā, kādā valodā gribi”.

— Jā, ir provokatori, kuru mērķis ir izvest cilvēkus no pacietības un likt viņiem emociju vadītiem sarunāt lieku, ko viņi citos apstākļos nedarītu, ja kāds viņus apzināti neprovocētu, aizskarot jutīgas tēmas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka ļoti iespējams, ka šis provokators ir īpaši apmācīts cilvēks, kas darbojas kādas ārvalsts interesēs un par savu “darbu” saņem atlīdzību.

— Jā, mēs bieži redzam, kā šie provokatori pēc tam klusi izdzēš savus sabiedrību šķeļošos komentārus, kas izraisījuši emociju uzplūdus un aizskarto cilvēku atbildes uzbrukumus.

— Tieši tā. Un cilvēks tiek atstāts viens ar saviem emocionālajiem izteikumiem publiskajā telpā. Tāpēc vienmēr ļoti rūpīgi jāpiedomā pie tā, ko un kādos apstākļos rakstāt, un, galvenais, neuzķerieties uz acīmredzamām provokācijām.